Kā panākt NOTURĪGU Latvijas tautsaimniecības izaugsmi? Otrā daļa – investīcijas 

1. Investīciju apjoms, struktūra un cena

Investīcijas jeb fiziskā kapitāla uzkrāšana ir ekonomiskās izaugsmes stūrakmens. Par to liecina ne tikai teorētiskie modeļi [1], bet arī fakts, ka pasaulē, tostarp Eiropas Savienībā (ES), nav nevienas bagātas valsts, kas nebūtu uzkrājusi visai ievērojamu fiziskā kapitāla apjomu (1. attēls). Ja šodien neinvestēsim, rīt bagāti nekļūsim.

Tomēr es būtu diezgan skeptisks attiecībā uz vispārīgu aicinājumu palielināt investīcijas, jo lielāks investīciju apjoms ne vienmēr nozīmē labāku rezultātu [2]:

• Ar investīcijām tiek mērīti ieguldītie resursi, bet ne sasniegtie rezultāti. Piemēram, uzbūvēt tiltu par 100 miljoniem eiro sabiedrībai ir izdevīgāk nekā to pašu tiltu būvēt par 200 miljoniem eiro, lai arī investīciju kopsumma pirmajā gadījumā ir divreiz mazāka. 
• Ne visi investīciju projekti ir realizējami vai nepieciešami. Piemēram, “tiltiem uz nekurieni” ilgtermiņā ekonomiskā atdeve ir nulle [3] – neatkarīgi no tā, cik dārga, vai tieši otrādi – izmaksu efektīva bijusi tā būvniecība. 

Atšķirīga investīciju struktūra un atdeve dažādās valstīs var būt iemesls, kāpēc sakarība starp investīciju īpatsvaru iekšzemes kopproduktā (IKP) un ekonomikas izaugsmes tempu ir pārsteidzoši vāja. Piemēram, atšķirīgs investīciju apjoms tiešām var izskaidrot daļu ekonomikas izaugsmes tempa atšķirību starp Īriju (lielas investīcijas, straujākā ekonomiskā izaugsme ES) un Grieķiju (mazas investīcijas, vājākā ekonomiskā izaugsme ES). Taču vairumā gadījumu atšķirībām investīciju apjomā nav izšķirīgas nozīmes (2. attēls) [4].

Latvija ir otrajā vietā ES (aiz Grieķijas) pēc lauksaimniecības un valsts pārvaldes daļas investīciju struktūrā, taču nevienā Eiropas valstī tās nav nozares ar augstāko produktivitāti; arī lielu inovāciju potenciālu biežāk meklē citur. Savukārt apstrādes rūpniecībā ieguldām tikai desmito daļu no visām investīcijām – šajā rādītājā ieņemam vienu no zemākajām vietām ES (3. attēls). Turklāt arī šo naudu pamatā ieguldām rūpniecības nozarēs ar samērā zemu produktivitāti (4. attēls) [5].

Investīcijas Latvijā arī izmaksā krietni dārgāk nekā vajadzētu, radot visai augstas būvniecības izmaksas [6]. Latvijā tās ir gandrīz par piektdaļu lielākas nekā citās ES valstīs ar līdzīgu ienākumu līmeni [7]. Vēl vairāk būvniecības izmaksas pārsniedz ienākumiem atbilstošo līmeni vien trīs ES valstīs – Vācijā, Zviedrijā un Bulgārijā. Savukārt kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā būvniecības izmaksas atbilst ienākumiem (5. attēls).

Dārgas būvniecības izmaksas Latvijā var norādīt uz, piemēram, dārgām un laikietilpīgām būvniecības formalitātēm (sk. raksta 3.4. nodaļu), kā arī darba roku trūkumu ekonomikas cikliskās augšupejas vai lielo ES fondu projektu realizācijas dēļ.  Lai arī (galvenokārt ES fondu apguves pārrāvumu dēļ) valdības investīcijas mēdz būt diezgan svārstīgas daudzās jaunās ES valstīs, Lietuvai un Igaunijai izdevies nodrošināt lielāku valdības investīciju stabilitāti (6. attēls). Būvniecības tāmi var sadārdzināt arī korupcija (sk. raksta 4.2. nodaļu) un būvniecības uzņēmumu karteļi.

Saprotot, ka lielāks investīciju apjoms pats par sevi negarantē straujāku ekonomikas izaugsmi, var rasties jautājums – vai nezūd jēga investīciju apjoma starpvalstu salīdzinājumam? Atbilde – jā un nē.

No vienas puses, Latvijai noteikti nav jātiecas pēc nepamatoti augstiem un patvaļīgi noteiktiem investīciju mērķiem. Ieguldītās naudas apjoms nevar būt pašmērķis. Konkrētu investīciju projektu atdeve un izmaksu efektivitāte atšķiras, ko nevar novērtēt makroekonomiskā līmenī [8].

No otras puses, ja Latvija kādā jomā, salīdzinājumā ar citām ES valstīm, investē aizdomīgi maz, tas varētu norādīt uz problēmām, kas bremzē potenciāli ienesīgu investīciju projektu realizāciju attiecīgajā jomā. Novēršot šos investīciju kavējošus faktorus, var paātrināt fiziskā kapitāla uzkrāšanu un veicināt Latvijas ekonomikas izaugsmi.

Deviņās ES valstīs investīciju daļa IKP pēdējos gados bijusi augstāka nekā Latvijā (7. attēls). Ja Latvija investētu tikpat lielu daļu no IKP kā Igaunija, Čehija un Īrija, tas mums nozīmētu papildu investīcijas gandrīz divu miljardu eiro apmērā gadā, kas būtiski celtu Latvijas ražošanas potenciālu.

Pārsteidzoši, bet fakts, ka investīcijas ir vienīgā IKP komponente, kuras rekords Latvijā turas jau gandrīz 20 gadu – pašreizējais investīciju apjoms ir par ceturtdaļu mazāks nekā 2007. gadā [9]. Turpretim Lietuva un Igaunija 2007. gada investīciju līmeni pārsniedza jau 2018. gadā. Latvija ar diezgan vāju investīciju dinamiku izceļas ne vien Baltijā, bet arī Eiropas mērogā. No visām 13 valstīm, kas pievienojās ES šajā gadsimtā, vēl tikai Bulgārijā investīciju dinamika bijusi tikpat neizteiksmīga (8. attēls).

Investīcijas veic visi trīs ekonomikas aģenti – uzņēmumi, mājsaimniecības un valdība. Kurš no tiem investē nepietiekami?

2. Valdības investīcijas

Valdības investīcijas Latvijā ir starp lielākajām ES dalībvalstu vidū – ap 5 % no IKP un piektdaļa no visām investīcijām (9. attēls). Latvijas sniegums valdības investīcijās lielākoties ir ES fondu līdzfinansēto projektu realizācijas nopelns. Tieši ES fondu pieejamība noteica vairākkārtējo valdības investīciju apjoma pieaugumu īsā laika sprīdī ap 2004. gadu, kad Latvija pievienojās ES (10. attēls). Arī citās jaunajās ES valstīs valdības investīcijas ir kopējo investīciju, tostarp un ekonomikas, būtisks balsts.

Diez vai būtu jābaidās, ka valdības investīcijas izspiež privātās. Lai gan apjomīgas valdības investīcijas tiešām var sadārdzināt būvniecības izmaksas un pastiprināt darbaroku trūkumu, kā rezultātā privātie uzņēmumi varētu  nogaidīt ar investīciju veikšanu, šī ir īstermiņa ietekme. Ilgtermiņā uzbūvētā infrastruktūra var veicināt privāto investīciju atdevi un tādējādi arī to apjomu. Pozitīva valdības investīciju ietekme uz privātajām investīcijām ilgtermiņā konstatēta arī nesenā Latvijas Bankas pētījumā.

Iespējams, valdības investīcijas Latvijā varētu būt vēl lielākas, ja ne jau ierasto kavējumu ES fondu līdzfinansēto projektu realizācijā. Taču šie kavējumi, visticamāk, nozīmē investīciju atlikšanu, ne atcelšanu. Maz ticams, ka politikas veidotāji projektu realizācijas kavējumu dēļ pieļaus ES fondu līdzekļu zaudēšanu. Latvija izmantojusi visu ES fondu līdzekļus 2014. – 2020. plānošanas perioda piešķīrumā. Savukārt attiecībā uz ES fondu 2021. – 2027. gada plānošanas periodu jaunākās ziņas liecina, ka valdībai ES fondu zaudēšanas riskus izdevies novērst.

Lai arī ES fondu līdzfinansēto projektu realizācija pēdējo 20 gadu laikā būtiski veicinājusi Latvijas ekonomikas izaugsmi un ienākumu konverģenci, noturīgai ekonomiskai izaugsmei ar valdības investīcijām vien nepietiek. Jo bagātāka kļūst valsts, jo mazāku daļu no kopējām investīcijām finansē publiskais sektors, un jo lielāku – privātais (11. attēls). Vairums ES fondu mērķēti tieši uz ekonomiski atpalikušām valstīm un reģioniem – palielinoties ienākumu līmenim, iespējas balstīt ekonomisko izaugsmi uz ES fondu līdzekļu rēķina sarūk. Pakāpeniski augot ienākumu līmenim Latvijā, ES fondu un tādējādi arī valdības investīciju loma ekonomikā ilgtermiņā mazināsies, stafeti pārņemot privātajām sektoram.

3. Mājsaimniecību investīcijas

Latvijas mājsaimniecības investē ļoti maz – ap 3.5 % no IKP, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES dalībvalstīs (12. attēls). Mājsaimniecību nefinanšu investīciju palielinājumu galvenokārt nosaka jaunradītais dzīvojamais fonds. Jauno mājokļu būvniecības apjomi Latvijā vēl arvien ir tuvu 2000. – to gadu   sākuma līmenim. Pa šo laiku jauno mājokļu būvniecība Lietuvā pieaugusi gandrīz piecas reizes, bet Igaunijā – gandrīz septiņas reizes (13. attēls).

Mājokļu būvniecība Latvijā ir nepietiekama jau gadu desmitiem, tas atspoguļojas  akūtā dzīvojamā fonda trūkumā. Pārpildītos mājokļos – ar nepietiekamu istabu skaitu uz katru mājsaimniecības locekli, dzīvo gandrīz puse iedzīvotāju Latvijas pilsētās – tas ir vairāk nekā jebkurā citā ES valstī, uz pusi vairāk nekā Lietuvas pilsētās un divreiz vairāk nekā Igaunijas pilsētās (skat. 4. attēlu šeit). Divas trešdaļas rīdzinieku dzīvo padomju laikos būvētās ēkās;  pirms Pirmā pasaules kara būvētās ēkās dzīvo vairāk rīdzinieku nekā tajās, kas uzbūvētas pēc 2000. gada (skat. 4. attēlu šeit).

Pārpildītie mājokļi var būt viens no faktoriem, kas attur daudzas Latvijas ģimenes no  lēmuma laist pasaulē vairāk bērnu. Liela daļa aptaujāto iedzīvotāju norādījuši, ka labprāt kuplinātu savu ģimeni ar bērniem, ja viņiem būtu mājoklis, kas atbilst nākotnes ģimenes vajadzībām, vai iespēja viegli pie tāda tikt.

Kā redzams,  Latvijā ir milzīgs neapmierināts pieprasījums pēc jauniem mājokļiem. Tad kāpēc mājsaimniecību investīcijas jaunajā dzīvojamajā fondā joprojām ir zemas? Galvenais šķērslis, kas šobrīd liedz Latvijas iedzīvotājiem iegādāties ģimenes vajadzībām atbilstošu mājokli, ir nepietiekami finanšu resursi. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju pašu uzkrājumi ir par mazu, lai iegādātos jaunu mājokli bez hipotekāra kredīta. Savukārt hipotekārie kredīti ilgstoši bijuši dārgi un daudziem nepieejami. Saspiesties mazos dzīvokļos daudziem liek arī augsti komunālie maksājumi. Turklāt mājokļu būvniecība bieži ir birokrātiski sarežģīts process.

3.1. Zemi mājsaimniecību uzkrājumi

Latvijas iedzīvotāji uzkrāj maz. Būtiskai iedzīvotāju daļai izdevumi pārsniedz ienākumus – uzkrājumi, kaut vai drošības spilvenam, netiek veidoti vispār. Tikai piektdaļai Latvijas iedzīvotāju ir uzkrājumi vismaz trīs mēnešu ienākumu apmērā un tās pārsvarā ir turīgas mājsaimniecības. Zemus mājsaimniecību uzkrājumus Latvijā, ap 5 % no rīcībā esošiem ienākumiem, daļēji nosaka samērā zems vidējais ienākumu līmenis valstī [10] (skat. 5. attēlu šeit). Nav pārsteigums, ka Vācijas un Nīderlandes mājsaimniecībām, kas uzkrāj teju piekto daļu no ienākumiem, paliek vairāk naudas jauno mājokļu iegādei (14. attēls) [11].

Kāpēc tas ir svarīgi? Lai arī nekustamā īpašuma cenas Latvijā nav augstas, salīdzinot ar citām ES valstīm; attiecinot tipiskā dzīvokļa kvadrātmetra cenu pret vidējo neto algu, var kļūdaini secināt, ka nopelnīt savam dzīvoklim Latvijā var diezgan ātri. Taču, ņemot vērā zemo uzkrājumu līmeni, dzīvokļa iegādei Rīgā no personīgajiem līdzekļiem var būt nepieciešams ilgāks laiks nekā līdzīgas kvadratūras dzīvoklim Parīzē, Berlīnē, Amsterdamā vai Stokholmā [12]. Attiecīgi grūtāk ir arī uzkrāt hipotekārā kredīta pirmajai iemaksai.

3.2. Vāja hipotekārā kreditēšana

Cits iemesls ir vāja hipotekārā kreditēšana, kuras iemesli analizēti Latvijas Bankas Finanšu pieejamības pārskatā. Latvijas mājsaimniecībām izsniegto kredītu atlikums (14 % no IKP) ilgstoši bijis starp zemākajām ES valstu vidū (15. attēls). Komercbanku aizņēmumi mājokļa iegādei Latvijā ilgstoši bijuši dārgāki nekā citās eirozonas valstīs (skat. 1.8. attēlu šeit); jāņem vērā, ka hipotekārie kredīti parasti tiek izsniegti uz ilgu termiņu, tāpēc pat šķietami neliela procentu likmes atšķirība var nozīmēt ievērojami lielākus procentu maksājumus.

Pēdējā gada laikā hipotekārie kredīti Latvijā kļuvuši lētāki, kas veicināja to apjoma pieaugumu. Pirmkārt, to noteica zemāka Euribor likme, Eiropas Centrālai Bankai kopš 2024. gada jūnija īstenojot  procentu likmju samazinājumu ciklu. Otrkārt, saruka arī komercbanku pievienotā likme (skat. 1.11. un 1.12. attēlus šeit). Latvijas Banka izstrādājusi regulējumu,  kas mājokļu kredītņēmējiem atvieglo iespējas pārkreditēt esošo aizdevumu citā bankā, šādi nodrošinot lielāku konkurenci komercbanku vidū un tādējādi arī komercbanku pievienotās likmes samazinājumu.

3.3. Augsti komunālie maksājumi

Dzīvošana pārpildītos mājokļos ir sava veida ekonomēšana uz ikmēneša rēķiniem.  Komunālajiem maksājumiem par līdzīgas kvadratūras dzīvokli Rīgā aiziet ievērojami lielāka iedzīvotāju ienākumu daļa nekā jebkurā citā ES galvaspilsētā (skat. 2. attēlu šeit). Augstu komunālo maksājumu slogu nosaka salīdzinoši gara un auksta ziema kombinācijā ar mājokļu zemu energoefektivitāti un zemu iedzīvotāju maksātspēju.

Veidojas šāds apburtais loks: vecs energoneefektīvs dzīvojamais fonds – augsti komunālie maksājumi – daudzas mājsaimniecības saspiežas mazos dzīvokļos un tiem paliek maz naudas uzkrājumiem – zemas investīcijas jaunā dzīvojamā fondā.

Turklāt lielie ikmēneša rēķini (kurus nevar nemaksāt vai ilgstoši atlikt, jo mājoklis ir pirmā nepieciešamība) var būt arī viens no iemesliem Latvijas iedzīvotāju zemajiem uzkrājumiem.

3.4. Birokrātiskie šķēršļi mājokļu būvniecībai

Ilgu laiku mājokļu būvniecību kavēja arī birokrātiskie šķēršļi (skat. 5. attēlu šeit). Lai būtiski atvieglotu būvniecības dokumentācijas saskaņošanas procesu un mazinātu tam nepieciešamo laiku, Latvijā 2020. gada izskaņā tika ieviests būvniecības “zaļais koridors”. Taču Ārvalstu Investoru padomes veidotais Sentimenta indekss joprojām rāda –ar augstu administratīvo slogu investori visbiežāk sastopas tieši būvniecības un teritorijas attīstības jomā (skat. 11. attēlu šeit). Arī Eiropas Investīciju bankas aptaujā būvniecības nozares uzņēmumi sūdzas par ilgstošiem birokrātiskiem procesiem (16. attēls).

3.5. Latgales faktors

Nevienā citā Latvijas reģionā mājokļu būvniecība nav tik neizteiksmīga kā Latgalē (17. un 18. attēls).

To nosaka vairāki faktori: 

• Latgale piedzīvojusi vislielāko iedzīvotāju skaita kritumu – gan zemas dzimstības un augstas mirstības, gan arī lielas emigrācijas dēļ. Ja iedzīvotāju skaits krīt ātrāk par mājokļu nolietojumu, tas objektīvi mazina pieprasījumu pēc jauna dzīvojamā fonda;  
• Latgales iedzīvotājiem raksturīgi  salīdzinoši zemi ienākumi un uzkrājumi. Latgale atpaliek no pārējiem Latvijas reģioniem gan vidējās algas, gan  nodarbinātības līmeņa ziņā, kā rezultātā iedzīvotāju  rīcībā esošie ienākumi ir zemāki. Jo zemāki ir ienākumi, jo visbiežāk mazāka to daļa tiek novirzīta uzkrājumiem [13]. Zemi uzkrājumi savukārt neļauj sapratīgā laikā uzkrāt gan dzīvokļa iegādei, gan arī hipotekārā kredīta pirmajai iemaksai; 
• Zemais pieprasījums pēc jaunām dzīvojamām ēkām un iedzīvotāju ierobežotā maksātspēja sekmē nekustamā īpašuma cenu samazināšanos Latgalē. Būvniecības izmaksām strauji augot pēc Covid-19 pandēmijas, nekustamā īpašuma cenas varēja pazemināties zem jaunbūves pašizmaksas, atturot būvniecības uzņēmumus no  jaunu dzīvojamo ēku celtniecības. 
• Daudzās Latgales pašvaldībās hipotekārā kreditēšana gandrīz nepastāv. Pat  lielākajās šī reģiona pilsētās – Daugavpilī un Rēzeknē – hipotekārie kredīti nepārsniedz 3 % no attiecīgo pilsētu IKP, bet citās Latgales pašvaldībās hipotekāro kredītu apjoms mēdz būt pat mazāks par 1 % no IKP.

Zemiem ienākumiem un uzkrājumiem nav cita risinājuma kā spēcīgāka ekonomiskā attīstība – taču tai nav jānotiek uz citu reģionu rēķina. Pozitīvam migrācijas saldo un lielākai dzimstībai ekonomikas augšupeja vien var nebūt pietiekama; jāveicina arī nemateriālie dzīves kvalitātes faktori – efektīva pārvaldība, lielāka drošība pilsētvidē un savstarpēja uzticēšanās sabiedrībā. Lielāka ekonomiskā rosība un iedzīvotāju skaits atspoguļosies nekustamo īpašumu cenu dinamikā – būvēt atkal kļūs izdevīgi. Savukārt hipotekārās kreditēšanas atdzīvināšanai var līdzēt jauna ALTUM atbalsta programma mazo hipotekāro kredītu ņēmējiem reģionos. 

4. Uzņēmumu investīcijas

Uzņēmumu investīcijas daudzās valstīs, arī Latvijā, ir lielākā investīciju komponente.  Gandrīz divas trešdaļas no visām investīcijām nāk tieši no uzņēmumu puses. Lai gan kopumā uzņēmumu investīcijas Latvijā nav zemas (19. attēls), tās varētu būt vēl lielākas.

Kā uzņēmumu investīciju bremzējošie faktori Latvijā ir minami institucionālās vides nepilnības,  ģeopolitiskā nenoteiktība, zema kreditēšana un ļoti lēna akciju tirgus attīstība.

4.1. Ģeopolitiskā nenoteiktība

Investīcijas ir zemākas, jo zemāka ir to sagaidāmā atdeve, kuru savukārt mazina riski pēc investīciju veikšanas peļņas vietā saņemt zaudējumus.

Investīciju tiešie riski ietver militārā iebrukuma varbūtību, kas, lai gan īstermiņā nepastāv, ilgtermiņā varētu būt lielāka par apaļo nulli. Investīcijas ir ilgtermiņa ieguldījumi ar paredzamo kalpošanas laiku no daudziem gadiem (ražošanas iekārtas) līdz vairākiem gadu desmitiem (ēkas un būves). Tāpēc pat neliela varbūtība ilgtermiņā nesaņemt gaidāmo peļņu, piemēram, ēku sabrukuma vai nacionalizācijas dēļ, var būtiski mazināt investīciju paredzamo atdevi (net present value) un tādējādi nosvērt uzņēmēja izvēles svara kausu par labu investīciju neveikšanai. Turklāt investīciju sagaidāmo atdevi mazina arī hibrīdkara rādītie zaudējumi, piemēram, infrastruktūras sabotāžas vai hakeru uzbrukumi.

Netiešie riski ietver nodokļu pieaugumu nākotnē (jo augstāki ir nodokļi – jo zemākā ir investīciju atdeve ). Pat ja aizsardzības budžetu līdz 4-5 % no IKP īstermiņā palielinās uz valsts budžeta deficīta pieauguma rēķina, racionāli domājošie uzņēmēji labi saprot, ka šāds finansējuma modelis ilgtermiņā nav uzturams. Tāpēc savos ilgtermiņa investīciju lēmumos viņi visticamāk iegrāmatos nodokļu kāpumu krietni ātrāk nekā sabiedriskā apspriešanā nonāks attiecīgie likumprojekti.

Tas gan nenozīmē, ka investīcijas Latvijas ekonomikā kļūtu lielākas, valsts aizsardzības izdevumus nepalielinot. Tieši otrādi – valsts aizsardzības izdevumu pieaugumam efektīvi mazinot gan militārā iebrukuma draudus, gan arī hibrīdkara rādītos zaudējumus, investīcijas var būt augstākas nekā zemu aizsardzības izdevumu gadījumā. Turklāt iespējas attīstīt militāro rūpniecību nozīmē papildu investīcijas šajā nozarē. Taču bez ģeopolitiskās nenoteiktības uzņēmumu investīcijas (ārpus aizsardzības nozares) varēja būt vēl lielākas.

4.2. Institucionālās vides nepilnības

Nupat medijos varējām uzzināt, ka Korupcijas uztveres indeksā pēdējā gada laikā Latvijas rezultāts nedaudz pasliktinājies. Vienlaikus Igaunijai un Lietuvai bijis neliels uzlabojums, kas vairoja Latvijas atpalicību no Baltijas kaimiņvalstīm. Jo lielāka ir korupcija, jo nelabvēlīgāka ir uzņēmējdarbības vide, kas nepārprotami bremzē iedzīvotāju un uzņēmēju vēlmi investēt. Savukārt jo labākas ir institūcijas – normatīvo regulējumu kvalitāte, sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā un beznosacījuma likuma spēks – jo drošāk uzņēmumi investē ekonomikā (20. attēls).

Globālā mērogā institūciju kvalitāte Latvijā ir samērā augsta. Pat salīdzinot ar pasaules līderiem – ES ir reģions ar kopumā augstāko institucionālo kvalitāti pasaulē – mūsu institucionālā kvalitāte ir vidējā līmenī vai nedaudz zem tā (1. tabula). Lai gan Latvijas institūcijas nepārprotami ir labākas nekā Dienvideiropā, tās joprojām atpaliek no mums ģeogrāfiski tuvākā – Ziemeļeiropas reģiona. Tāpēc, izvērtējot, kurā no Baltijas jūras reģiona valstīm īstenot biznesa paplašināšanas ieceres, uzņēmēji institucionālos trūkumus Latvijā var uzskatīt par iemeslu, kas liek dot priekšroku kaimiņvalstīm.

4.3. Vāja uzņēmumu kreditēšana un neattīstīts akciju tirgus

Investīciju veikšanai uzņēmumiem bieži vien nepieciešams ārējais finansējums – kredīts bankā, akciju kotēšana biržā vai obligāciju emisija. Pirmie divi ārējā finansējuma piesaistes kanāli Latvijā ir vāji attīstīti.

Latvijas nefinanšu uzņēmējiem izsniegto kredītu atlikums (13 % no IKP) ir viens no zemākajiem ES valstu vidū (21. attēls), tas galvenokārt atspoguļo ierobežoto finansējuma pieejamību, nevis uzņēmumu nevēlēšanos vai nespēju aizņemties. Procentu likmes Latvijā ilgstoši bijušas starp augstākajām eirozonā, ko nevar izskaidrot ne ar finansējuma piesaistes izmaksām (noguldījumu procentu likmes Latvijā ilgstoši bijušas ļoti zemas), ne arī ar kredītu kvalitāti (kavēto kredītu maksājumu daļa Latvijā ir zema). Tātad, augstas kredītu procentu likmes Latvijā lielā mērā nosēdās komercbanku lielā peļņā – situācija, kas radās dēļ vājas konkurences starp bankām. 

Latvijas akciju tirgus attīstība līdz šim bijusi gausa. Pašlaik Baltijas biržā kotēti vien padsmit Latvijas uzņēmumi, un to kapitalizācija ir visai neliela – ap 1 % no IKP. Tas ir par kārtu mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā, nemaz nerunājot par ES valstu vidējo rādītāju (virs 50 % no IKP). Akciju tirgū izveidojies apburtais loks, kur neliels akciju emitentu skaits nosaka mazu investoru skaitu, kas savukārt mazina uzņēmumu motivāciju kotēt savas akcijas biržā. Neskatoties uz valdības ilgstošajiem centieniem panākt dinamiskāku Latvijas akciju tirgus attīstību, progress līdz šim bijis visai pieticīgs. Situācijai var līdzēt lielāka finanšu pratība, zemākas komisijas maksas par Latvijas uzņēmumu akciju pirkšanu un pārdošanu (kas dažās Latvijas komercbankās ir nesamērīgi lielas), investoriem ērta un izdevīga nodokļu administrēšana. Pozitīvs grūdiens Latvijas akciju tirgus izkustināšanai var būt arī valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotēšana biržā.

4.4. Latgales faktors

Arī uzņēmumu investīciju jomā jāmin Latgales faktors. Latgalē ir ne tikai mazāks skaits uzņēmumu nekā varēja sagaidīt no reģiona ar tādu iedzīvotāju skaitu, bet šie uzņēmumi (uz vienu darbinieku izteiksmē) investē mazāk nekā citos Latvijas reģionos (22. attēls). Latgale atpaliek arī ārvalstu tiešo investīciju piesaistes rādītājos, ko vismaz daļēji nosaka cilvēkkapitāla nepieejamība (liels vakanču skaits par spīti augstam bezdarbam – skat. 13. slaidu šeit), lielāka ģeopolitiskā nenoteiktība (reģionam atrodoties ES austrumu pierobežā), kā arī vāja infrastruktūra – modernu ražošanas telpu trūkums ko piedāvāt investoriem (pārsvarā tie ir veci padomju laika grausti –sk. raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” otrās sērijas 17. – 25. minūti).

Privāto investīciju robu mēģināts aizvērt ar pastiprinātām publiskām investīcijām, tostarp ar ES fondiem (23. attēls). Skaidrs, ka tās ir investīcijas valsts drošībā – bez ES fondu finansētajiem projektiem Latgales ekonomiskā atpalicība droši vien būtu vēl izteiktāka. Taču, ja naudu dod par atpalicību un atņem par attīstību (mehānisms, pēc kura funkcionē pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds un daļēji arī ES fondu sadale), pašvaldībām var trūkt motivācijas veicināt ekonomisko attīstību.

4.5. Investīcijas pētniecībā un attīstībā

Pētniecībā un attīstībā (R&D) Latvijas uzņēmumi investē vien 0.3 % no IKP, kas ir vismazāk ES valstu vidū (24. attēls) [14].

To, kas traucē zinātnes atklājumu pārnesei uzņēmējdarbībā, iepriekš pētīja ekonomiste Agnese Puķe. Ja uzņēmēji neiegulda, tad viņi visticamāk neuzskata šos ieguldījumus par peļņu nesošiem. Ja iepriekš Latvijas zinātnes sniegums nav bijis iepriecinošs, tad uzņēmējam, kurš savos R&D ieguldījumos vēlas pretī saņemt atdevi inovāciju veidā, ar kurām pelnīt naudu tālāk, tas var radīt bažas. Skaidrs, ka cēloņu seku sakarība šeit ir divos virzienos – pieticīgu zinātnes sniegumu nosaka arī zems finansējums, tostarp no uzņēmumu puses. Tādējādi veidojas apburtais loks, kad bez naudas nevar pētīt, bet bez labiem pētījumiem nav pamata dot naudu.

Šīs apburtais loks ir tirgus nepilnība, kuru teorētiski varētu pārtraukt ar valsts iejaukšanos, būtiski palielinot publiskā sektora (valsts budžeta, ES fondu, valsts kapitālsabiedrību vai valsts augstskolu) zinātnes finansējumu ar mērķi celt zinātnes latiņu tiktāl, lai tie kļūtu interesanti privātiem komersantiem un konkurētspējīgi starptautiski. Taču nevar pateikt, ka šobrīd publiskais sektors Latvijas zinātnē iegulda nepietiekami. Ja publiskais sektors mēģinātu vēl vairāk kompensēt privāto investīciju iztrūkumu zinātnē, tas, pirmkārt, prasītu nereāli lielu naudu (miljards eiro gadā - tieši tik daudz papildus naudas ir nepieciešams, lai no pašreizējā zinātnes finansējuma 0.8 % no IKP pietuvotos Ziemeļvalstu rādītājam vai Ekonomikas ministrijas ekonomiskās izaugsmes stratēģijas mērķim 3.5 % no IKP). Otrkārt, publiskajām sektoram pētījumiem pielietojot vien formālo kvalitātes kontroli, pētniekiem var trūkt motivācija panākt zinātnisko izcilību.

5. Cik lielā mērā lielākas un lētākas investīcijas var paātrināt Latvijas ekonomisko izaugsmi?

Pēdējo 10 gadu laikā investīcijas Latvijā bija 22.6 % no IKP. Palielinot investīciju daļu IKP līdz ES top-6 valstu līmenim (Īrija, Igaunija, Čehija, Ungārija, Austrija un Zviedrija,) jeb līdz 26.0 %, var paātrināt Latvijas potenciālā IKP pieauguma tempu par 0.6 procentpunktiem gadā; [15]; [16]. Savukārt palielinot investīciju daļu IKP līdz ES top-3 valstu līmenim (27.3 % no IKP), Latvijas potenciālā IKP pieauguma tempu var paātrināt par 0.8 procentpunktiem.

Investīcijas Latvijā izmaksā dārgāk nekā vajadzētu (sk. 5. attēlu). Vairāk nekā puse no visām investīcijām tiek ieguldīts būvēs, kas Latvijā izmaksā gandrīz par piektdaļu dārgāk nekā citās ES valstīs ar līdzīgu ienākumu līmeni. Ar investīciju šķēršļu noņemšanu mazinot to cenu par 10 % un ieguldot investīcijās to pašu naudu, var paātrināt Latvijas potenciālā IKP pieauguma tempu par 0.4 procentpunktiem gadā.

Tādējādi palielinot investīciju apjomu un samazinot to cenu, var paaugstināt Latvijas ekonomisko izaugsmi vismaz par vienu procentpunktu gadā [17]. 

[1] Ilgtermiņā ienākumu līmeni lielā mērā nosaka darba ražīguma dinamika. Darba ražīguma atkarību no uzkrātā fiziskā kapitāla apjoma uz nodarbināto parādīja ekonomikas Nobela prēmijas 1987. gada laureāts Roberts Solovs (Robert Solow) 1956. gada rakstā “A Contribution to the Theory of Economic Growth”.

[2] Optimāls uzkrājumu (investīciju) līmenis ekonomikā ir tieši atkarīgs no fiziskā kapitāla spējas ģenerēt ienākumus (lasi – investīciju projektu ienesīguma). To pierādīja 2006. gada Nobela piemiņas prēmijas ekonomikas zinātnēs saņēmējs Edmunds Felpss (Edmund Phelps) 1961. gada rakstā “The Golden Rule of Accumulation: A Fable for Growthmen”.

[3] Īstermiņā ekonomiskā ietekme ir jebkurā gadījumā, jo darbinieki saņem algu, ko iztērē citu preču un pakalpojumu pirkšanai, savukārt tilta būvniecībā izmantotās starppatēriņa preces var palielināt citu nozaru izlaidi. Taču ar to ir par maz, lai investīciju projektu ar nulles vai zemu ilgtermiņa atdevi uzskatītu par sabiedrībai izdevīgu, jo šo naudu varētu iztērēt efektīvāk citur.

[4] Turklāt korelācija nenozīmē cēlonību – pat ja valstis ar zemām investīcijām attīstās vidēji lēnāk, tas nenozīmē, ka lēnu ekonomikas izaugsmi noteikušas zemas investīcijas. Abus rādītājus vienlaicīgi varēja ietekmēt citi faktori, piemēram, sliktas institūcijas vai kvalificētu darbaroku trūkums. Valstis, kas investē par maz, to dara ne aiz nezināšanas – investīciju nozīme valstu attīstībā zināma gadu desmitiem un plaši aprakstīta daudzās ekonomikas grāmatās un zinātniskās publikācijās. Daudz vairāk par vispārzināmo patiesību atkārtošanu ekonomikas izaugsmei var noderēt investīciju kavējošo faktoru identifikācija un novēršana.

[5] Vairāk nekā puse rūpniecības investīciju Latvijā nonāk kokrūpniecībā un pārtikas produktu ražošanā. Savukārt valstis ar lielāko investīciju daļu rūpniecībā parasti investē nozarēs ar augstu produktivitāti – farmācijā un elektronikā (divas trešdaļas no rūpniecības investīcijām Īrijā), kā arī transportlīdzekļu un elektrisko preču ražošanā (trešdaļa no rūpniecības investīcijām Ungārijā, Čehijā un Slovākijā). Lai gan Latvijā kokrūpniecībai ir diezgan augsta produktivitāte, atspoguļojot salīdzinošo priekšrocību šajā nozarē, ES valstu dati liecina, ka turpmākās produktivitātes celšanas iespējas Latvijas kokrūpniecībā ir ierobežotas.

[6] Citas investīciju preces – ražošanas iekārtas vai datorprogrammas – ir starptautiski tirgojamas, tāpēc dažādās ES valstīs maksā līdzīgi.

[7] Būvniecības izmaksas Latvijā 2023. gadā bija 79 % no ES vidējā līmeņa. Taču Latvijas vidējām ienākumu rādītājam atbilstošs būvniecības izmaksu līmenis ir 66 %.

[8] Pat ja kādā pētījumā noskaidrots, ka noteikta veida investīcijām kādā nozarē bijusi lielāka atdeve, tas negarantē, ka citu līdzīgu investīciju projektu realizācija nākotnē izrādīsies tikpat veiksmīga.

[9] Investīciju apjoms izteikts 2015. gada cenās. Turpretī pašreizējās cenās investīcijas Latvijas ekonomikā, ko noteica cenu kāpums, ir augstākas nekā jebkad agrāk.

[10] Pirmkārt, jo zemāki ir ienākumi, jo mazāku naudas summu var uzkrāt eiro izteiksmē. Otrkārt, jo zemāki ir ienākumi, jo parasti mazāka ienākumu daļa tiek uzkrāta

[11] Taču sakarība starp mājsaimniecību uzkrājumiem un investīcijām ir tālu no perfektas. Piemēram, Lietuvas un Igaunijas mājsaimniecības ar līdzīgi pieticīgiem uzkrājumiem kā pie mums, tomēr investē vairāk. Tādējādi mājsaimniecību zems uzkrājumu līmenis ir svarīgs, bet ne vienīgais zemu mājsaimniecību investīciju noteicošais faktors.

[12] Rīgā mājokļu kvadrātmetrs vidēji maksā 1.7 neto mēneša algas (Parīzē – 3.3, Amsterdamā – 2.1 neto mēneša algas; Numbeo 2024. gada jūlija dati). Taču ņemot vērā, ka uzkrājam mazāku daļu no saviem ienākumiem, rīdzinieki uz vienu mājokļa kvadrātmetru no algas vidēji uzkrāj 29 mēnešus (Parīzē – 21, Amsterdamā – 13 mēnešus). Šīs aprēķins balstās uz izejas datiem, ka Rīgā mājokļa kvadrātmetrs vidēji maksā 2.0 tūkst. eiro (2.5 tūkst. eiro centrā, 1.5 tūkst. eiro ārpus centra), un vidējā mēneša neto alga ir 1170 eiro.

[13] ES valstu vidū ir pozitīva sakarība starp ienākumu līmeni un tieksmi uzkrāt (skat. 5. attēlu šeit). Visticamāk šī sakarība pastāv arī reģionu līmenī (uzkrājumu dati reģionu līmenī nav pieejami).

[14] Pastāv liecības, ka R&D izdevumu statistiskā uzskaite varēja būt nepilnīga, gan neprecīzi atspoguļojot lielo valsts kapitālsabiedrību faktiski veiktos ieguldījumus, gan arī Centrālās Statistikas pārvaldes veidlapas sarežģījuma dēļ. Skat. ekonomistes Lindas Oliņas rakstu (rindkopu pēc 1. attēla).

[15] Šīs aprēķins pamatojas uz makroekonomisko skatu, kur visi investīciju veidi ir vienlīdz produktīvi. Pieņemot, ka uzkrātais fiziskais kapitāls Latvijā ir 200 % no gada IKP un fiziskā kapitāla nolietojums ir 10 % gadā, investīcijas 20 % no IKP ir nepieciešamas, lai saglabātu uzkrāto fiziskā kapitāla apjomu nemainīgu. Investīcijas 22.6 % no IKP apmērā palielina fiziskā kapitāla apjomu par 1.3 % gadā (=2.6/200). Pieņemot, ka IKP elastība pret fizisko kapitālu Koba-Duglasa funkcijā ir 0.33, fiziskā kapitāla devums potenciālā IKP kāpumā ir 0.4 procentpunkti. Scenārijā kad investīcijas ir 26.0 % no IKP, atskaitot nolietojumu, jaunā fiziskā kapitāla veidošanai aiziet 6.0 pp. no tām un tās palielina fiziskā kapitāla apjomu par 3.0 % gadā (=6.0/200). Šajā gadījumā fiziskā kapitāla devums potenciālā IKP kāpumā ir 1.0 procentpunkti, kas ir par 0.6 procentpunktiem vairāk nekā pirmajā gadījumā.

[16] Šīs aprēķins ir atkarīgs no vērtējuma par fiziskā kapitāla uzkrāto līmeni - jo zemāks ir uzkrātā fiziskā kapitāla līmenis, jo lielāka ir papildu investīciju ietekme uz potenciālā IKP pieauguma tempu. Piemēram, ja pašreizējā fiziskā kapitāla attiecība pret IKP ir 1.5, tad ietekme ir par 0.19 pp. lielāka nekā bāzes scenārijā (fiziskā kapitāla attiecība pret IKP ir 2.0); bet ja pašreizējā fiziskā kapitāla attiecība pret IKP ir 2.5, tad ietekme ir par 0.11 pp. mazāka. Savukārt pieņēmums par fiziskā kapitāla nolietojuma ātrumu neietekmē ne papildu investīciju ietekmes uz potenciālo IKP, ne to jūtību pret uzkrātā fiziskā kapitāla apjomu.

[17] Nemainot investīciju struktūru nozaru un investīciju jomu dalījumā. Novirzot investīcijas nozarēs ar augstu darba ražīgumu, var rasties papildu pozitīva ietekme no ekonomikas struktūras pārmaiņām.