23.01.2024.

Kam kalpo pakalpojumi: pakalpojumu ekonomikas ēnas un saules puses pirms un pēc pandēmijas

Ilustratīvs attēls seniore un robots
Foto: Shutterstock

Īsumā

  • Pakalpojumu nošķirtība no precēm nav tik uzskatāma, kā pirmajā mirklī šķiet: pakalpojumu sniegšana nav dematerializēta, bet preces ražošanas jēgai vajadzētu būt derīgumam / nodrošinātai vajadzībai / pakalpojumam, ko tā sniedz patērētājam.

  • Pakalpojumu ekonomika literatūrā traktēta ne vien kā izaugsmes katalizators, loģisks ekonomiskās attīstības ceļš, bet arī kā reģionālās nevienlīdzības un ekoloģiskās katastrofas veicinātājs pasaulē.

  • Daudzās valstīs pandēmija pārtrauca ilgāka laika posma tendenci augt pakalpojumu daļai pievienotajā vērtībā, un atgriešanās agrākajā pozīcijā atkarīga no patērētāju paradumu maiņas, ģeopolitiskās notikumu attīstības un eksporta iespējām.

  • Latvija ir starp valstīm, kurās pakalpojumu patēriņš reālā izteiksmē nav atgriezies līmenī, kādā tas bija pirms pandēmijas, un to varētu būt bremzējusi augstā inflācija.

  • Līdzās preču apaugšanai ar to lietošanu nodrošinošiem pakalpojumiem nākotnē pakalpojumu jēdziens arvien biežāk būs dzirdams (jau ir, bet būs vēl) pavisam citā kontekstā, piemēram, attiecībā uz ekosistēmu pakalpojumiem, kā arī universālajiem pamatpakalpojumiem.

Ja nopirktais apģērbs, auto vai mēbeles labi kalpo, vai tāpēc sakām, ka tie sniedz pakalpojumu? Vai pastkastītē saņemta tiešsaistē pirkta grāmata ir prece? Bet turpat ievietotais reklāmas buklets (un kāpēc tas tur ir)? Kad pandēmijas laikā ārsts strādāja dubultu slodzi, vai viņš bija priecīgs par nozares straujo izaugsmi un augošo pieprasījumu pēc viņa pakalpojumiem? Un pacients? Pakalpojumi ir mums visapkārt: mēs tos sniedzam un saņemam pat nedalāmos komplektos; ar pakalpojumiem “apaug” ikdienas lietošanas preces. Gan ierasti, gan arvien jauni, inovatīvi pakalpojumi veido daļu no mūsu tautsaimniecības un tās izaugsmes. Kad domājam par izaugsmi kā iespēju palielināt materiālo labklājību, vai mums ir vienalga, kas tieši aug? Šajā rakstā par to, kā attīstījies pakalpojumu sektors Latvijā un Eiropas Savienības (ES) valstīs pirms un pēc pandēmijas, un vai veids, kā pakalpojumi tiek sniegi (un kādi pakalpojumi tiek sniegti), kopumā drīkstētu arī neatgriezties tur, kur bija pirms pandēmijas.

Vai pakalpojumi būtu vēl viens Šrēdingera kaķis, t.i., cik skaidri tie atšķirami no precēm?

Ar pakalpojumu ekonomiku mēdz saprast gan augošo pakalpojumu sektora lomu industriāli attīstītās valstīs (t.s. pēc-industrializācija), gan arī no pakalpojumu sektora atkarīgas t.s. attīstības valstu tautsaimniecības, kur materiālu resursu trūkuma vai citu apstākļu dēļ nav izteikti attīstījusies rūpnieciskā ražošana, taču ir atbilstoši priekšnosacījumi atsevišķu pakalpojumu sniegšanai (tā varētu būt, piemēram, atkarība no tūrisma patīkama klimata, kultūrvēsturiskā mantojuma u.tml. dēļ). Lai gan pakalpojumu sniegšana pati par sevi nav dematerializēta, robeža starp precēm un pakalpojumiem varētu būt vēl izplūdušāka, nekā šis priekšstats liek domāt. No vienas puses varam iedomāties friziera vai zobārsta, vai teātra apmeklējumu, sabiedrisko transportu vai nomas auto platformu: bez noteikta materiālu ieguldījuma – telpām, aprīkojuma, dekorācijām – šie pakalpojumi netiek sniegti. Tikmēr britu ekonomists Tims Džeksons (Tim Jackson) savā grāmatā “Prosperity without growth[1] gluži pretēji aicina uz preču ražošanu paraudzīties no pakalpojumu skatupunkta: viņaprāt, nākotnes uzņēmumam vajadzētu primāri nodrošināt noteiktu labbūtības vajadzību [2] lietotājam, pat ja runa ir par precei.

Pakalpojumu pienesums ekonomikai ne vienmēr ir pienesums labbūtībai

Pakalpojumu ekonomika literatūrā tikusi raksturota gan kā izaugsmes veicinātāja, gan kā nākotnes ekonomiskās attīstības virziens t.s. attīstības valstīm [3], arī kā ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanas viens no stūrakmeņiem (piemēram, veselības, telekomunikācijas pakalpojumi [4]), gan loģisks tautsaimniecības attīstības ceļš.

Pakalpojumu ekonomika raksturota arī gluži pretēji – kā tautsaimniecības vidējās produktivitātes pieauguma bremzētāji [5], [6] (t.s. “Baumola izmaksu slimības” (Baumol’scost desease [7]”) dēļ tas notiek līdz ar zemākām darba ražīguma pieauguma iespējām atsevišķās, īpaši personisko pakalpojumu, jomās un tādējādi izmaksu kāpumu šajos sektoros, kur risinājums ir mūžīga subsidēšana vai pastāv šo pakalpojumu izzušanas risks (piemēram, atsevišķi kultūras, skaistumkopšanas pakalpojumi, senioru aprūpe vai sabiedriskais transports)). Pat vēl vairāk, atsevišķos pētījumos secināts, ka tautsaimniecības pārkārtošanās pakalpojumu virzienā kļuvusi par globālās nevienlīdzības (reģionāli, ne valstu starpā) palielināšanās vienu no būtiskiem iemesliem [8], jo pakalpojumu sniegšana koncentrējas t.s. aglomerācijās, kur koncentrējas atbilstošā nodarbinātība; tā ir tuvāk patērētājam, mazāk mobila.

Pakalpojumu jomā tiek rastas dematerializācijas un ilgtspējības iespējas. Tajā pašā laikā citi autori tieši pretēji atgādina dematerializācijas neiespējamību. Pirmkārt, “digitāls” nenozīmē “bez ietekmes uz vidi”. Franču izcelsmes ASV ekonomists Eloā Lorāns (Éloi Laurent) savā komentārā [9] 2023. gada 7. decembrī notikušajā tiešsaistes konferencē "A Blueprint for a Social and Green Deal" ar atskatu uz maijā notikušo Beyond Growth konferenci Eiropas Parlamentā saka: “Nav lielākas nesaskaņotības (inconsistency) par to, kāda ir starp digitālo un ekoloģisko pārkārtošanos. Mēs jau tagad patērējam 3 reizes vairāk dabas resursu nekā 1970. gadā, un līdz ar dematerializācijas apsolījumu katra digitālā inovācija nākusi ar lielāku dabas resursu patēriņu”. Ekonomists ar to, visticamāk, nav domājis kritiku jebkurai digitālai precei vai pakalpojumam, tomēr, redzot elektronisko preču radīto faktisko un prognozējamo toksisko atkritumu apjomu [10], kā arī nepietiekamo faktisko remontēšanu un pārstrādi , kā arī apsverot elektronisko ierīču un IT pakalpojumu vērtības radīšanas ķēdi no resursu ieguves līdz utilizācijai, veidojas piesardzīgāka uztvere par arvien jaunu papildu ierīču un jaunu IT pakalpojumu radīšanu.

Tims Džeksons jau minētajā Beyond Growth konferencē “Care economy” sadaļā, runājot par spiedienu uz darba ražīguma kāpumu ar aprūpi saistīto pakalpojumu sektoros (ar “care economy” kopumā būtu saprotamas jebkuras cilvēciskās rūpes) atzīmē, ka atšķirībā no t.s. produktīvākajiem sektoriem “care economy” ir starp tiem, kas dod darbu relatīvi lielam cilvēku skaitam, bet rada vismazāko ekoloģisko ietekmi no siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju viedokļa [11]. Šo ideju varam vizualizēt (1. att.).

 

Nešaubīgi, SEG emisiju vietā 1. attēlā būtu vērts lietot kādu kopējās ietekmes uz ekosistēmām novērtējumu, taču piemērota rādītāja trūkuma dēļ paliekam pie SEG emisijām.

Ražojam vairāk, patērējam mazāk pakalpojumu nekā pirms pandēmijas

Atgriežoties ierastajā nozaru dalījumā: ko redzam pirms un pēc pandēmijas? Pandēmijas laikā sabiedrības retorika virzījās divās gultnēs: vieni pamanīja, cik ātri var mainīt paradumus un ka šīs pārmaiņas labvēlīgi ietekmē, piemēram, SEG emisiju un smoga mazināšanos, kamēr citi gaidīja atgriešanos normālā dzīvē, ar to saprotot vairāk ceļojumu, vairāk kultūras pasākumu. Un te varam atgriezties pie to produktivitātes. Vai uzņēmuma vēlme apkalpot pēc iespējas vairāk apmeklētāju nodrošina labāku pakalpojuma kvalitāti? Vai visu var steidzināt laikā? Ja iemācāmies uz vienu ieguldīto darba vienību saražot divreiz vairāk cepumiņu nekā agrāk, vai arī ar zināmiem palīglīdzekļiem ātrāk panākt dzīvnieka masas pieaugumu, tā saražojot vairāk gaļas īsākā laikā, tad psihologa iespēja uzklausīt klientu ātrāk vai arī temps, kādā iespējams apgūt repertuāru koncertēšanai, apkopt senioru aprūpes centrā vai veikt manikīru, var nepalielināties tikpat strauji kā temps, kādā var saražot enerģiju matu fēna darbināšanai.

Tālākajā raksta daļā paliksim ierastajā NACE2 nozaru dalījumā (A-F jeb lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība, ieguve, apstrāde, enerģija, ūdensapgāde, būvniecība – tās būtu preču nozares, bet, sākot no G (tirdzniecība) – pakalpojumi). Uzreiz gan jāsaka, ka tirdzniecības nozare dažreiz neiekrīt pakalpojumu nozaru kopumā (piemēram, noskaņojumu aptauju tvērumā tai ir atsevišķa aptauja ar atšķirīgiem jautājumiem). Grafikos redzēsim dažādu tvērumu – gan ar, gan bez tirdzniecības.

Relatīvi nedaudz mazāka nekā citās valstīs atkarība no pakalpojumu ekonomikas, piemēram, no tūrisma, tomēr nav bijis izšķirošs faktors, kas Latviju paglāba pandēmijas laikā, mazinot iekšzemes kopprodukta (IKP) bedres dziļumu un ļaujot tautsaimniecībai sasparoties nedaudz ātrāk (drīzāk tas skaidrojams ar mazāku iesaisti globālajās vērtību ķēdēs un mazāku smagās rūpniecības īpatsvaru). Taču, lai cik straujš būtu bijis Latvijas pakalpojumu nozaru kopējās pievienotās vērtības kāpums periodā starp pāreju uz tirgus ekonomiku (t.i., no zema līmeņa 20. gs. 90. gados) un globālo finanšu krīzi, pēcāk tas palēninājās, un kritums pandēmijas laikā pakalpojumu nozarēs bija visnotaļ būtisks (2. att.).

 

 

3.attēlā redzams, ka ES valstu tautsaimniecības struktūra kopš 1995. gada galvenokārt migrējusi pakalpojumu virzienā, lai kāda būtu bijusi sākotnējā pozīcija (t.i., to nevaram viennozīmīgi saistīt ar sasniegto ienākumu līmeni). Taču pandēmijas laikā, kad daudzi pakalpojumi uz laiku nebija pieejami, gan ražošanas, gan patēriņa struktūra mainījās par labu precēm, un ne visās valstīs tā ir atgriezusies pirmspandēmijas stāvoklī. T.i., preču nozaru izaugsme bijusi spēcīgāka, tāpēc par spīti tam, ka patērētāju ceļošanas un atpūtas un izklaides paradumi apjoma izteiksmē pamazām atgriežas pirmspandēmijas līmenī (tāpat arī šo nozaru pievienotā vērtība), to īpatsvars pievienotās vērtības (faktiskajās cenās) un reālā patēriņa struktūrā dažviet saglabājas zemāks nekā pirms pandēmijas.

Latvijā ir viens no lielākajiem pakalpojumu īpatsvara kritumiem pievienotajā vērtībā, kas pēc pandēmijas turpinājies vēl 2022. gadā (3.att.). To daļēji varētu būt ietekmējušas koksnes cenas: to kāpums palielināja apstrādes rūpniecības devumu faktiskajās cenās.

 

Kad pandēmijas ietekme sāka izplēnēt, to aizstāja ģeopolitiskās situācijas saasināšanās, sankciju ietekme uz globālo preču un pakalpojumu tirdzniecību un enerģijas cenu krīze. Šie faktori kopā ar globālās sabiedrības paradumu maiņu, kas sākās jau pandēmijas laikā, bet turpināsies vēl arī, virzoties uz ilgtspējīgu saimniekošanu, ietekmēs tautsaimniecības nozaru struktūras nākotnes attīstību – gan caur iekšzemes pieprasījumu, gan eksporta iespējām.

4. attēlā redzam, ka pakalpojumu īpatsvars privātajā patēriņā Latvijā būtiski “sakritās” visā pandēmijas laikā, īpaši tās sākumā, kamēr daudzu pakalpojumu attālināta izmantošanas iespēja vēl netika pilnvērtīgi izmantota, un spēkā bija dažādi pulcēšanās ierobežojumi. Tomēr arī vēl šobrīd (dati līdz 2023. gada 3. ceturksnim) pakalpojumi tiek patērēti nedaudz mazākā apjomā nekā pirms pandēmijas.

 

 

Latvija ir starp vieglā mazākumā esošajām ES dalībvalstīm, kurās privātā patēriņa dalījumā pakalpojumu patēriņa apjoms reālā izteiksmē nav atguvies līdz līmenim, kāds tas bija pirms pandēmijas (5. att.).

 

 

Kā skaidrojumu iepriekš aprakstītajai patēriņa dinamikai varētu minēt to, ka pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas nāca citi ierobežojumi jeb precīzāk – prioritāšu izvērtēšana finansiālu apsvērumu dēļ. Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā pastiprinoties jau iepriekš globālo piegādes ķēžu saspīlējumu un pēc pandēmijas augošā globālā pieprasījuma izraisītajam resursu cenu kāpumam, mājsaimniecību enerģijas rēķini, kā arī kopējā patēriņa izmaksas būtiski auga (Latvijā bija viens no augstākajiem inflācijas līmeņiem ES valstu vidū). Tādējādi no patērētāju puses – vēl viens iemesls piebremzēt ne primāro pakalpojumu patēriņu.

Līdz ar pirktspējas atgūšanos (algu līmenim augot, bet inflācijai sarūkot) varētu gaidīt, ka rocība ļaus patērēt vairāk tā, kas nebija uzskatāms par prioritāti augstas inflācijas apstākļos, un pieprasījuma kāpums savukārt varētu pielikt nedaudz raitāku soli attiecīgo preču un pakalpojumu cenām.

Krīzes ietekmē noskaņojumu un reakciju, bet ne visas vienādi

Pandēmijas laikā pakalpojumu nozarēs būtiski saruka nostrādāto stundu skaits, jo atsevišķu pakalpojumu sniegšana nebija iespējama. Tādējādi, kamēr atbalsta mehānismi ļāva saglabāt nodarbinātības līmeni, būtiski saruka produktivitāte uz vienu nodarbināto (6. att.). Vairākās ES valstīs 6.  attēlā nozares apzīmējoši punkti izvietotos ap iedomātu taisni nedaudz 2. kvadranta virzienā, t.i., darba ražīgums uz nostrādāto stundu cietis mazāk (vai audzis straujāk) nekā darba ražīgums uz vienu nodarbināto, ko var skaidrot ar atbalsta mehānismu pieejamību un uzņēmēju vēlmi nodrošināties ar darbinieku pieejamību, tiklīdz ierobežojumi tiek mazināti vai atcelti.

Būtiski zemāka produktivitāte atsevišķās nozarēs Latvijā (piemēram, atpūtas, kultūras un izklaides pasākumos) saglabājās vēl 2022. gadā.

 
 

 

Tikmēr ļoti izkliedēta aina veidojas attiecībā uz rentabilitāti un nozaru kapacitāti (7. att.). Lai gan rentabilitāte daudzās pakalpojumu nozarēs būtiski kritusies, tas nav traucējis nozarē ienākt papildu spēlētājiem (lai gan tas nenozīmē līdzīga izmēra uzņēmumus). Piemēram, pasta un kurjeru darbības nozarē, kur rentabilitāte 2022. gadā bija par gandrīz diviem procentu punktiem zemāka nekā 2019. gadā, uzņēmumu skaits bija par 187 % lielāks, kas būtu skaidrojams ar pandēmijas ierobežojumu veicināto piegādes pakalpojumu straujo popularitātes kāpumu.

Krīzes ietekmē tautsaimniecības dalībnieku noskaņojumu. 8.a. – 8.d. attēlā redzam, kā veidojušās noskaņojuma pārmaiņas vairāk vai mazāk kontaktintensīvu un vairāk vai mazāk energointensīvu pakalpojumu jomās (dalījuma aprakstu skat. zem attēla). Violeti iekrāsotie punkti apzīmē pakalpojumu uzņēmēju pieprasījuma novērtējumu iepriekšējos trijos un nākamajos trijos mēnešos laika periodā no 2011. gada janvāra līdz 2019. gada februārim jeb periodā, ko varētu īsāk apzīmēt ar “miera laikiem”. Šie punkti izvietojas diezgan blīvā klasterī, biežāk pozitīvo vērtību apgabalā, t.i.,  “miera laikos” uzņēmēju uztvere par iepriekšējo un tuvāko periodu gaidāmo pieprasījumu ir drīzāk pozitīva vai relatīvi neitrāla un svārstās samērā maz; vēl nedaudz ciešāk šajā apgabalā punkti izvietojas jomās, kur jutīgums pret kontakta ar patērētāju “intensitāti” vai enerģijas izmaksām ir mazāks.

 

 

Uz horizontālās ass – pieprasījuma novērtējums iepriekšējos 3 mēnešos; uz vertikālās ass – pieprasījuma gaidāmā attīstība nākamajos 3 mēnešos (atbilžu bilance; aritmētiskais vidējais nozaru grupā). Kontaktintensīvo un mazāk kontaktintensīvo pakalpojumu grupu dalījums veidots atbilstoši ECB rakstam; energointensīvo pakalpojumu kopums veidots, izmantojot produktu ielaides-izlaides tabulas no CSP, 2020, kā arī kolēģu simulāciju ar CGE modeli, nozares, kurās enerģijas izmaksu ietekme ir relatīvi nozīmīga (piemēram, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas, nekustamā īpašuma nozares pakalpojumi). Šeit nav iekļauta tirdzniecības nozare (tai ir atsevišķa noskaņojuma aptauja).

Tāpat redzams, ka salīdzinājumā ar “miera laikiem” nozares ar lielāku jutīgumu (saistītas ar kontaktu ar patērētāju vai lielāku enerģijas izmaksu īpatsvaru) pandēmijas laikā (smilškrāsas punktu virzība) plašākiem soļiem “izbrien” attēla 3. kvadrantu, kurā koncentrējas negatīvie noskaņojuma aptaujas vērtējumi abos jautājumos. Īsi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā noskaņojums bija atgriezies violeti krāsoto punktiņu (jeb “miera laiku”) “mākonī”, t.i., pakalpojumu sniedzēji pārsvarā gaidīja augošu pieprasījumu un tātad arī nozares izaugsmi. Taču visas pakalpojumu uzņēmumu grupas reaģēja arī uz enerģijas cenu krīzi, t.i., pasliktinājās gan iepriekšējo, gan nākamo trīs mēnešu pieprasījuma vērtējums. Jaunākie vērtējumi rāda, ka pakalpojumu uzņēmumu vērtējums par pieprasījumu tuvākajos mēnešos ir pozitīvs, tuvu t.s. “miera laiku” līmenim, un tas varētu atspoguļot gan sarūkošās inflācijas ietekmi uz pirktspējas uzlabošanos, gan gaidāmo sabiedrības ienākumu kāpumu (tajā skaitā arī minimālās algas kāpumu 2024. gadā). Interesanti, ka reakcija uz enerģijas cenu krīzi ir stipri mazāka nekā uz pandēmiju (vai tas būtu veiklāk pieņemto lēmumu par valdības atbalstu dēļ, vai tāpēc, ka cenu fenomens ir kaut kas ierastāks nekā jauna sērga ar grūti prognozējamu tās ierobežošanas politiku). Tomēr jutīgākajās pakalpojumu grupās arī šī it kā relatīvi nelielākā (salīdzinājumā ar pandēmijas periodu) reakcija bija koordinātu plaknes izpratnē plašāka un virzienu izteiksmē “saraustītāka, haotiskāka”.

Drīkst neatgriezties pie pirmspandēmijas ierastā, jeb kā varētu (ne)izskatīties pakalpojumi nākotnē

Pakalpojumizācija [12] (jā, latviešu valodā nav tāda vārda, bet tas būtu tikpat elegants kā “servitisation”) jeb preces vērtības apaugšana ar tās lietošanu pavadošajiem pakalpojumiem, kā arī preces aizstāšana ar pakalpojumu jeb lietošanas pakalpojums pretstatā tās iegādei pastiprina jau šobrīd reizēm visai sarežģīto iespēju aptvert atsevišķu pakalpojumu nozaru robežas, un tādējādi arī nozaru datu interpretācija uztverama ar šķipsniņu sāls. Kad tiešsaistē pasūtām ēdienu (ar piegādi), iespējams, domājam par pārtikas iegādi vai ēdināšanas nozari, nevis transporta un uzglabāšanas nozari, vai vēl labāk – par IT platformu. Netrūkst citu piemēru. Pakalpojumizācija turpina attīstīties, t.sk. arvien vairāk virzoties no preces turēšanas īpašumā uz tās īpašību lietošanu laikā, kad preci nelieto citi (koplietošana).

Debatēs par to, vai ekonomikai noteikti jāaug, zināmu vietu ieņem jautājums par pakalpojumiem: vai ikdienas sadzīve, mājas solis, pieklājība, komplimenti un rūpes vienam par otru u.tml. jāpārvērš par tirgus pakalpojumu, radot iespaidu par, iespējams, nedaudz lielāku IKP (ja vien atbilstošais apjoms jau nav bijis pietiekami aptverts t.s. ēnu ekonomikā), vai arī gluži pretēji, kā to dzirdam jau minētajā beyond growth seminārā, – vai nebūtu ar steigu jāņem no tirgus atpakaļ (de-marketisation) atsevišķi pakalpojumi, kur darbība ar peļņas mērķi var novest pie pakalpojuma jēgas kropļojuma (piemēram, atsevišķi izglītības un veselības aprūpes pakalpojumi).

Ārpus rakstā aplūkotā ierastā nozaru un patēriņa dalījuma, pakalpojumu jēdziens nākotnē, iespējams, tiks daudz vairāk lietots citā kontekstā. Jau šobrīd zaļās pārkārtošanās nepieciešamības dēļ bieži minēta ekosistēmas spēja nodrošināt dzīvībai svarīgos pakalpojumus, un šis konteksts aktualizēsies līdz ar katru papildu karstuma dienu vasarā, līdz ar katru nonīkušu labības lauku, katru jaunu dabas resursu ieguves vietu (t.sk. nav izslēgts, ka arī t.s. zaļās pārkārtošanās vajadzībām). Tāpat arī pakalpojumu jēdziena lietojums varētu vairāk koncentrēties diskusijā par t.s. universālajiem pamatpakalpojumiem (universal basic services [13]) jeb sociālā nodrošinājuma veidu, kura pieejamība risināma, tiklīdz ekonomiskā izaugsme būtiski palēninās un / vai pārsniedz planētas iespēju robežas (bet tas daudzās jomās jau ir noticis).

Noslēgumā

Atgriežoties pie mazliet retoriskā jautājuma raksta virsrakstā, – lai kam kalpotu pakalpojumi, ir svarīgi, lai mēs nekalpojam pakalpojumiem; lai patēriņa dematerializēšana savā vērtības ķēdē tomēr nenonāktu līdz lielākam neatjaunojamo resursu apjomam vai augošai ekosistēmu noplicināšanai. "Rozā brilles” var palīdzēt aizmirsties sapņu pasaulē, taču nav skaidrs, vai fizisku paplašinātās realitātes (augmented reality, AR) “briļļu” masveidīgāka izgatavošana un regulāra valkāšana attālinātai (vietējās?) dabas baudīšanai pietiekami uzlabos ekosistēmu spēju sniegt AR baudītājam savus pakalpojumus. Citiem vārdiem sakot, tehnoloģiskās iespējas mēdz pārsniegt patēriņa vajadzības, un kodolfizikas piemēri nav vienīgie.

____________________________________

[1] Tim Jackson "Prosperity Without Growth. Foundation for the Economy of Tomorrow." Second Edition. New York. Routledge, 2017.; 141.-143. lpp.

[2] T.i., ražotājam nevajadzētu censties radīt / veicināt papildu pieprasījumu, atkarību no noteiktu preču vai pakalpojumu patēriņa, kā arī papildu slogu videi caur resursu ieguvi un utilizāciju, kas var notikt tad, ja preces ražotājs koncentrējas uz pēc iespējas lielāku produkcijas pārdošanas apjomu kā uzņēmējdarbības mērķi.

[5] Tim Jackson "Prosperity Without Growth. Foundation for the Economy of Tomorrow." Second Edition. New York. Routledge, 2017.; 170.-174. lpp.

[6] Piemēram, https://www.researchgate.net/publication/277491399 Baumol's Cost Disease in the Local Transit Sector: A Comparative Analysis for Germany and the USA. Article in Rivista Internazionale di Economia dei Transporti / International Journal of Transport Economics · March 2012

[7] Skat., piem., Baumol W.J., de Ferranti D, Malach M., Pablos-Méndez A., Tabish H., Wu L. G. . “The Cost Desease. Why Computers Get Cheaper and Health Care Doesn’t.” Yale University Press, New Heaven and London, 2012. Baumola izmaksu slimība pētīta jau kopš 20. gs. 60. gadiem, un secināts, ka tautsaimniecībā ir tendence saglabāties visai stabilam to pakalpojumu klāstam, kur personīgas saskarsmes nepieciešamības vai laika ieguldījuma dēļ produktivitātes pieaugums ir būtiski zemāks nekā sektoros, kur automatizācija vieglāk aizstāj darba ieguldījumu. Taču visi sektori darbojas vienā un tajā pašā izejvielu piegādes tirgū, tādējādi izmaksas t.s. stagnējošajā sektorā ilgstoši aug straujāk nekā t.s. progresīvajā sektorā. Teorija praktiskos piemēros tikusi testēta atkārtoti un arvien apstiprinās arī šajā gadsimtā. Tā neprognozē, ka t.s. stagnējošajam sektoram nav iespēju palielināt produktivitāti, tieši otrādi – jaunas tehnoloģijas piedāvā jaunas iespējas. Tomēr ir jomas, kas attīstās lēnāk nekā citas. Labā ziņa ir tā, ka sabiedrība kopumā šīs izmaksas “spēj pavilkt”, jo tautsaimniecībā kopumā darba ražīgums un ienākumi aug. Taču ir jādomā par ienākumu pārdales politikām un šo pakalpojumu finansēšanas modeļiem.

[8] Chatterjee Sh., Giannone E., Kuno K. “Unequal Global Convergence”; March 2023 SC_EG_convergence.pdf (jh.edu)

APA: Paula, D. (2024, 19. jul.). Kam kalpo pakalpojumi: pakalpojumu ekonomikas ēnas un saules puses pirms un pēc pandēmijas. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6235
MLA: Paula, Daina. "Kam kalpo pakalpojumi: pakalpojumu ekonomikas ēnas un saules puses pirms un pēc pandēmijas" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 19.07.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6235>.

Līdzīgi raksti

Up