Kredītu likmju paradokss: stabilas bankas, bet dārgi aizdevumi – kāpēc?

Nesen aizvadītajā Latvijas Bankas konferencē kā viens no šķēršļiem kreditēšanas turpmākai attīstībai bija minētas augstās izsniegto kredītu likmes, piemēram, uzņēmumiem izsniegto kredītu likmes Latvijā konstanti par vairāk nekā vienu procenta punktu pārsniedz eirozonas vidējos rādītājus. Šāds likmju līmenis ierindo Latviju starp valstīm ar augstākajām likmēm visā eirozonā. Šis ir svarīgs valsts konkurētspējas jautājums – dārgākas aizņemšanās izmaksas uzņēmējiem nozīmē mazāk investīciju tautsaimniecībā, kas ilgtermiņā nozīmē arī zemākus ekonomiskās izaugsmes tempus. Lai spētu mazināt šo šķērsli kreditēšanas un visas tautsaimniecības attīstībai, ir kritiski svarīgi saprast – kāpēc šāda situācija ir izveidojusies?

Iespējamo iemeslu, kas skaidro augstās kredītu likmes Latvijā, netrūkst – no salīdzinoši zemāka valsts kredītreitinga (salīdzinot ar, piemēram, Vāciju) līdz vājiem uzņēmumu finanšu rādītājiem, no nepietiekamas konkurences banku sistēmā līdz samērā ierobežotajam Latvijas tirgus lielumam. Iemeslu daudz, bet daži neizbēgami ir svarīgāki nekā citi. Lai no lielā iespējamo faktoru kopuma izdalītu svarīgākos, nepieciešama detalizēta starpvalstu analīze, turklāt analizējot banku sistēmu individuālo banku līmenī. Mēs šādu analīzi veicām, un par iegūtajiem rezultātiem pastāstīsim šajā rakstā.

Ekonometriskā analīze – ko mēs darījām

Analīzē izmantojām līdzīgu metodoloģiju kā Beņkovskis et al. (2021), kas pētīja procentu likmju noteicošos faktorus eirozonā, izmantojot paneļu regresijas pieeju. Novērtējām laika periodā kopš 2014. gada (Latvijas iestāšanās eirozonā) līdz 2024. gada oktobrim. Datu kopā ietilpst novērojumi par 273 bankām no 19 eirozonas valstīm, [1] kas veido aptuveni 85 % no banku aizdevumu kopējā apjoma, kas piešķirts nefinanšu uzņēmumiem eirozonas ietvaros. Visus iespējamos kredītlikmes ietekmējošos faktorus (to bija patiešām daudz – gandrīz 30 [2]) apkopojām vairākās pēc savas būtības un ekonomiskās ietekmes līdzīgās grupās.

Sākām ar naudas tirgus cenu – izmantojām 3 mēnešu EURIBOR likmi. Šis mainīgais atspoguļo finansējuma cenu starpbanku tirgū un netiešā veidā ietver Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetāras politikas lēmumus kopā ar tirgus gaidām. Naudas tirgus cenai, saskaņā ar ekonomikas teoriju, ir cieša saistība ar izsniegto kredītu cenu. Un, lai gan naudas tirgus cena visām eirozonas bankām ir vienāda, var atšķirties gan ātrums, gan intensitāte, ar kādu naudas tirgus cenas izmaiņas banku starpā tiek iekļautas kredītu cenā (piemēram, atšķirīgo kredīta pamatlikmju termiņu vai arī kredīta likmju fiksācijas periodu dēļ).

Tālāk izmantojām katru individuālu banku raksturojošos mainīgos, kas atspoguļo tās saistību struktūru un finansējuma izmaksas. Viens no svarīgākajiem faktoriem ir noguldījumu likmes un noguldījumu portfeļa struktūra, tomēr tie nav vienīgie finansējuma izmaksu noteicēji. Nozīmīga ir arī bankas finansējuma struktūra, kas ir ļoti atšķirīga eirozonas banku vidū. Ja Latvijā bankas finansējumu lielākoties piesaista ar tradicionāli salīdzinoši lētiem klientu noguldījumiem, tad citu eirozonas valstu banku saistībās nozīmīgu loku ieņem arī banku emitētās obligācijas. Šīs finansējuma piesaistes atšķirības arī var ietekmēt aizdevumu likmes. Šim nolūkam mēs iekļaujam obligāciju īpatsvaru kopējās saistībās. Banku obligāciju likmes var ietekmēt investoru uztvertā aizņēmēja riska pakāpe – investori prasa augstākas procentu likmes par obligācijām, ja viņi uztver aizņēmēju kā riskantāku. Šādām bankām, kas lielā mērā paļaujas uz obligāciju emisiju, bieži ir augstākas izsniegto kredītu procentu likmes. Lai ņemtu vērā banku riska prēmiju un atšķirību obligāciju likmēs, obligāciju mainīgo mijiedarbinām ar valsts CDS (credit default swap, kredītriska mijmaiņas līguma) rādītāju. Papildus tiek analizēta obligāciju mijiedarbība ar kapitāla un aktīvu attiecību, lai kontrolētu banku heterogenitāti. Tāpat tiek ņemta vērā banku piekļuve un vēlme izmantot zemo procentu likmju laikā ECB uzsāktās netradicionālās monetārās politikas programmas, piemēram, mērķētās ilgtermiņa refinansēšanas operācijas (TLTRO) un aktīvu iegādes programmas (APP). TLTRO bankām ļāva aizņemties par īpaši izdevīgiem nosacījumiem, tādā veidā samazinot banku finansējuma izmaksas. Tāpat analīzē iekļaujam aizņemšanās apjomu no citām bankām.

Nākamajā faktoru grupā iekļāvām banku rādītājus, kas saistīti ar to finansiālo veselību, tajā skaitā kapitāla, kredītriska un likviditātes rādītājiem. Augstākai kapitāla un aktīvu attiecībai tradicionāli ir gaidāma lejupvērsta ietekme uz likmēm. Kapitāla rādītāji kredītu likmes ietekmē caur diviem kanāliem – no vienas puses, augstāka kapitalizācija bankām ļauj izsniegt vairāk kredītu. Papildus tam augstāks kapitāla īpatsvars norāda uz labāku bankas finanšu veselību, kas savukārt ļauj piesaistīt lētākus noguldījumus, kā arī potenciāli emitēt obligācijas ar zemākām likmēm. No otras puses, ņemot vērā to, ka kapitāla izmaksas ir augstākas par aizņemto līdzekļu izmaksām, augstāka kapitalizācija var nozīmēt, ka kopējās finansējuma izmaksas ir augstākas. Tas savukārt var radīt augšupvērstu spiedienu uz banku izsniegto kredītu likmēm. Banku likviditāte var ietekmēt likmes divējādi: pārmērīga likviditāte rada zaudētas iespējas un prasa kompensāciju caur augstākām aizdevumu likmēm, bet tā arī signalizē par stabilitāti krīzes laikā. Iekļaujot kredītportfeļa risku raksturojošos mainīgos, būs iespējams pārbaudīt hipotēzi, ka Latvijā augstākas kredītu likmes atspoguļo lielāku kredītņēmēja risku, salīdzinot ar Eiropas vidējo. Lai aptvertu kredītriska aspektus, tiek izmantoti vairāki rādītāji, tostarp mazo un īstermiņa aizdevumu kā riskantāku kredītu veidu īpatsvari kopējā kredītu struktūrā. 

Visbeidzot, analīzē iekļāvām arī potenciālos valsts līmeņa jeb makro faktorus, kas teorētiski arī var ietekmēt banku izsniegto kredītu likmes, piemēram, tirgus koncentrācija un makroekonomiskie rādītāji. Šie pēdējie ietver ekonomisko vidi, kurā darbojas banka, demogrāfiskos rādītājus, uzņēmumu finansiālos rādītājus u.c. Vienādojumā tiek iekļauti inflācijas un iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma rādītāji (populārākie makroekonomiskie faktori literatūrā, kas pēta banku kredītu likmes). 

Ekonometriskā analīze – ko mēs atklājām 

Finansējuma izmaksas un to struktūras loma

Pirmkārt, 3 mēneša EURIBOR likme uzrāda pozitīvu un statistiski nozīmīgu ietekmi uz aizdevumu procentu likmēm. Tas norāda, ka naudas tirgus likmju pieauguma gadījumā bankas šīs augstākās finansējuma izmaksas pārnes uz aizņēmējiem proporcijā, kas ir tuva "viens pret vienu". Tas arī saskan ar faktu, ka Latvijas uzņēmumiem izsniegto aizdevumu likmes mainīgā daļa bieži tiek piesaistīta tieši 3 vai 6 mēnešu EURIBOR (skat. Vilerts et al., 2025).

Noguldījumu likmes arī būtiski ietekmē aizdevumu procentu likmju noteikšanu. Augstākas noguldījumu likmes veicina aizdevumu procentu likmju pieaugumu, atspoguļojot banku atkarību no noguldījumu bāzes. Noguldījumu struktūrai nav statistiski nozīmīgas ietekmes uz kredītu procentu likmēm. Augstāks obligāciju īpatsvars bankas saistībās ir saistīts ar augstākām aizdevumu procentu likmēm. Tas atbilst pieņēmumam, ka obligāciju finansējums bankām bieži ir dārgāks nekā noguldījumu finansējums, ko tās pēc tam pārnes uz aizņēmējiem.

Riska un citu rādītāju banku specifiskie mainīgie  

Viens no būtiskākajiem rezultātiem ir banku aizdevumu portfeļa struktūras ietekme uz procentu likmēm. Bankas, kuru portfeļos ir augstāks mazo kredītu īpatsvars, parasti piemēro augstākas procentu likmes. Tas atspoguļo lielāku risku un administratīvās izmaksas, kas saistītas ar mazo aizdevumu pārvaldību. Cits rādītājs, kas raksturo banku aizdevumu portfeļa struktūru, ir īstermiņa kredītu īpatsvars portfelī: saskaņā ar mūsu rezultātiem lielāks īstermiņa kredītu īpatsvars banku kredītu portfelī ir saistīts ar augstākām procentu likmēm. Īstermiņa kredītiem ir īsāks dzīves cikls, un tie attiecīgi tiek biežāk pārfinansēti, kas varētu skaidrot īstermiņa kredītu īpatsvara augšupvērsto ietekmi uz jaunu kredītu īpatsvaru. Tāpat administratīvās  izmaksas jāamortizē īsākā laikā, rezultējoties augstākās likmēs.

Analīze neuzrāda būtiskas atšķirības starp lielām un mazām bankām attiecībā uz piemērotajām procentu likmēm. Tas liecina, ka lieluma priekšrocība ne vienmēr nozīmē labvēlīgākus kreditēšanas nosacījumus vai lielāku kreditēšanas intensitāti attiecībā pret aktīviem. Tāpat analīzes rezultāti neatrod empīrisku apstiprinājumu banku kapitalizācijas ietekmei uz uzņēmumu kredītu likmēm.

Lielāks ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvars banku kredītportfelī ir saistīts ar augstākām kredītu procentu likmēm, kas atspoguļo palielināto riska prēmiju, lai kompensētu potenciālos zaudējumus. Tomēr šī ietekmes samazinās, pieaugot atgūšanas īpatsvaram. Atgūšanas rādītājs, kas tiek izmantots kā apgriezta aproksimācija zaudējumu saistību neizpildes gadījumā rādītājam, uzsver efektīvu maksātnespējas regulējumu nozīmi kredītu procentlikmju samazināšanā.

Valstu specifisko makro faktoru ietekme uz kredītu procentu likmēm

Rezultāti atklāj, ka IKP izaugsmei ir statistiski nozīmīga un pozitīva ietekme uz kredītu procentu likmēm. Šis secinājums atbilst pieprasījuma puses hipotēzei, saskaņā ar kuru spēcīgāka ekonomikas izaugsme rada augstāku kredītu pieprasījumu, ļaujot bankām noteikt augstākas likmes. Tomēr inflācija neuzrāda statistiski nozīmīgu saistību ar procentu likmēm.

Arī demogrāfiskie rādītāji ietekmē uzņēmumiem izsniegto procentu likmes. Valstīs ar lielāku jaunāku iedzīvotāju īpatsvaru parasti ir augstākas aizdevumu likmes, kas, iespējams, atspoguļo lielāku ekonomisko nenoteiktību, kā arī lielāku pieprasījumu pēc aizņemtiem resursiem, kas saistīts ar gados jaunākiem iedzīvotājiem. Uzņēmumu finanšu rādītāji, proti, bruto peļņa pret apgrozījumu un pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto neuzrāda statistiski nozīmīgu ietekmi uz procentu likmēm. Jāatceras, ka mums ir pieejami tikai valsts vidējie uzņēmumu finanšu rādītāji, kas neatspoguļo uzņēmumu dažādību katras valsts ietvaros. Arī tirgus koncentrācija ietekmē procentu likmes, bet tās tiešā loma eirozonā kopumā ir samērā ierobežota.

Latvija/Baltija vs eirozona: atšķirīgas reakcija uz monetārās politikas izmaiņām un tirgus koncentrāciju

Iepriekšējie secinājumi attiecas uz visām eirozonas valstīm kopumā. Taču mūs galvenokārt interesē, vai Latvijas (Baltijas) situācija kādā jomā ir būtiski atšķirīga no citām eirozonas valstīm. Tāpēc analīzē izdalījām arī atsevišķi Baltijas valstīs darbojošos banku reakciju uz vairākām ārējās vides faktoru izmaiņām un salīdzinājām tās ar pārējo eirozonas valstīs darbojošos banku reakciju [3]. Kopumā izrādās, ka šī reakcija būtiski atšķiras divos gadījumos: naudas tirgus likmju izmaiņas un tirgus koncentrācija.

Periodā kopumā naudas tirgus likmju izmaiņu transmisija uz uzņēmumiem izsniegto kredītu procentu likmēm Baltijā ir nedaudz spēcīgāka, tomēr atšķirības ir samēra nelielas, kas liecina, ka monetārās politikas transmisija uz jauno kredītu procentu likmēm Baltijas valstīs kopumā ir līdzīga transmisijai pārējā eirozonā. Tomēr transmisija Baltijas valstīs ievērojami atšķiras dažādos procentu likmju režīmos (skat. 1. attēlu). Transmisija ir spēcīga un pat pārsniedz eirozonas vidējo rādītāju periodā, kurā naudas tirgus likmes ir pozitīvas, taču tā ievērojami vājinās negatīvo naudas tirgus likmju periodā. Šajā periodā Baltijas valstīs uzņēmumiem izsniegto kredītu likmes kļuva praktiski nejutīgas pret naudas tirgus pārmaiņām.

Šī nejutība negatīvu procentu likmju periodā Baltijas valstu bankām ir izskaidrojama ar specifisku kredītu cenošanas praksi, piemēram, "nulles grīdas" piemērošanu EURIBOR likmei, ja tā kļūst negatīva, tādējādi ierobežojot kredītu likmju kritumu šajā periodā. 

Visbeidzot, ekonometriskā analīze atklāj pozitīvu saistību starp tirgus koncentrāciju un jauno kredītu procentu likmēm Baltijas valstīs. Augstāka koncentrācija banku sektorā veicina aizņemšanās izmaksu pieaugumu nefinanšu uzņēmumiem, atspoguļojot banku spēju noteikt augstākas cenas mazāk konkurētspējīgā vidē.

Analīzes "sausais atlikums" – kādi faktori ir nozīmīgi, un ko darīt?

Iepriekš izcēlām visus galvenos kredītlikmes ietekmējošos faktorus, ko ekonometriskā analīze uzrādīja kā statistiski nozīmīgus. Taču ne vienmēr tas nozīmē arī ekonomisko nozīmīgumu. Lai saprastu, cik katrs no šiem faktoriem ir ekonomiski nozīmīgs, ir jāizmēra, kādā mērā tas spēj izskaidrot pastāvošās kredītu procentu likmju atšķirības starp Latviju un eirozonu.

Latvijas un pārējās eirozonas kredītu likmju atšķirības devuma analīze ir atspoguļota 2. attēlā. Analīze atklāj, ka augstākas uzņēmumiem izsniegto kredītu likmes Latvijā nevar izskaidrot ar atšķirībām finansējuma izmaksās vai citās banku īpašībās (kā bankas lielums, kapitalizācija vai likviditāte). Šie faktori pat Latvijā ir labāki nekā eirozonā vidēji – Latvijas bankas ir caurmērā labāk kapitalizētas, ar labākiem likviditātes rādītājiem un spēj piesaistīt finansējumu (galvenokārt depozītus) ar zemākām izmaksām nekā bankas eirozonā. Līdz ar to – pie citiem līdzīgiem apstākļiem, šo faktoru ietekmē likmēm Latvijā būtu jābūt pat zemākām nekā eirozonā vidēji.

Bet citi apstākļi, protams, nav līdzīgi. Piemēram, aizņēmēju kredītrisks – tas Latvijā vidēji ir augstāks nekā eirozonā (atgādināsim – tas attiecas uz tiem uzņēmumiem, kas jau ir saņēmuši kredītus, nevis visu uzņēmumu kopumu); tomēr šī atšķirība nav ekonomiski nozīmīga, un ar to nevar izskaidrot augsto procentu likmju līmeni Latvijā.

Augstākās uzņēmumiem izsniegto kredītu likmes Latvijā, salīdzinot ar eirozonu, izskaidro trīs galvenie faktori. Pirmkārt, analīze būtisku daļu no atšķirības piedēvē zemākam konkurences līmenim starp bankām Latvijā. Augstāka tirgus koncentrācija Latvijā ļauj galvenajiem tirgus spēlētājiem uzturēt augstākus procentu likmju līmeņus, neriskējot zaudēt tirgus daļu.

Otrkārt, analīze uzrāda Latvijas (arī pārējo Baltijas valstu) banku atšķirīgo kredītu cenošanas praksi attiecībā uz naudas tirgus likmju izmaiņām. Atšķirībā no vairuma citu eirozonas valstu, kur kredītu likmes cieši seko naudas tirgus likmju izmaiņām pat negatīvajā zonā, Baltijas valstīs kredītu likmju samazinājums bija ierobežots ar "nulles grīdas" praksi. Ņemot vērā, ka šāda banku spēja pasargāt savas peļņas maržas arīdzan ir lielā mērā saistīta ar lielāko tirgus spēlētāju dominējošo stāvokli kredītu tirgū, šie abi faktori pēc savas būtības ir ļoti līdzīgi.

Treškārt, ievērojamu daļu no kredītu likmju atšķirībām Latvijā un eirozonā ietekmē banku faktori, kas paliek ārpus šobrīd analīzē izmantoto mainīgo klāsta. Tomēr, lai arī precīzi visus faktorus šobrīd nav iespējams identificēt, tomēr svarīgi akcentēt, ka šie faktori ir galvenokārt banku un tātad – kredītu piedāvājuma pusē. Turklāt redzam pakāpenisku šo specifisko faktoru lomas mazināšanos, tam sekojošu pieaugumu 2018.-2019. gadā, tomēr pēdējos gados atkal šo faktoru loma sāk pakāpeniski samazināties.

Apkopojot analīzi, varam arī sniegt dažas atbildes, ko darīt, lai šī kredītlikmju starpība starp Latviju un eirozonu ar laiku samazinātos. Uzlabot uzņēmumu bilances? Stiprāks un kvalitatīvāks uzņēmumu sektors, ar labākiem pašu kapitāla rādītājiem neapšaubāmi paplašinātu to uzņēmumu skaitu, kam bankas varētu piešķirt kredītus, taču maz ticams, ka tas būtiski mazinātu izsniegto kredītu procentu likmes – mūsu analīze rāda, ka kredītrisks šobrīd nav galvenais faktors, kura dēļ kredītu likmes Latvijā ir augstākas nekā eirozonā. Uzlabot valsts kredītreitingu? Arī neapšaubāmi pozitīvs solis, bet galvenokārt domājot par valdības aizņemšanās izmaksu optimizāciju. Atkal – kā redzam no analīzes, pat būtiska valsts reitinga uzlabošanās nepalīdzēs kredītu procentu likmēm Latvijā ievērojami samazināties.

Bet ir trīs galvenās lietas, kas var palīdzēt kredītu likmēm Latvijā samazināties nākotnē. Pirmkārt, jaunu tirgus spēlētāju ienākšana tirgū. Otrkārt (un droši vien saistīti ar pirmo punktu): jaunu aizdevumu produktu piedāvājumi, tajā skaitā ar dažādiem kredītu cenošanās mehānismiem. Treškārt, līdzīgi kā valsts pārvaldē kopumā, arī banku sektorā situāciju atvieglotu liekās birokrātijas un pārmērīga regulējuma izskaušana nacionālā līmenī, lai nepadarītu Latvijā darbojošās bankas par "baltajiem zvirbuļiem" uz pārējo Eiropas valstu banku fona. Protams, Latvija šobrīd ir un pārskatāmā nākotnē paliks samērā mazs tirgus, un kredītu procentu likmes šeit, iespējams, nebūs starp pašām zemākajām eirozonas valstu starpā, tomēr, prātīgi rīkojoties, ir iespējams šeit panākt gan labvēlīgu darbības vidi bankām, gan investīcijām labvēlīgu vidi uzņēmumiem. Tas būtiski sekmētu visas valsts turpmāko ekonomisko izaugsmi un attīstību.

Atsauces

• Beņkovskis, K., Tkačevs, O., Vilerts, K. (2021). Interest Rate Spreads in the Baltics and the Rest of the Euro Area: Understanding the Factors behind the Differences, Discussion Papers 2021/02, Latvijas Banka.
• Brock, P. L., Rojas-Suarez L. (2000). Understanding the behavior of bank spreads in Latin America. Journal of Development Economics 63 (1), 113-134.
• Martinez Peria, M., Mody A. (2004). How foreign participation and market concentration impact bank spreads: Evidence from Latin America. Journal of Money, Credit and Banking 36 (3), 511-537.
• Yuksel, S., Zengin, S. (2017). Influencing factors of net interest margin in Turkish banking sector. International Journal of Economics and Financial Issues 7 (1), 178-191.
• Vilerts, K., Anyfantaki, S., Benkovskis, K., Bredl, S., Giovannini, M., Horky, F. M., Kunzmann, V., Lalinsky, T., Petroulakis, F., Zutis, K. (2025) Details matter: loan pricing and transmission of monetary policy in the euro area, Working Paper Series 3078, European Central Bank.

[1] Horvātija iestājās eirozonā 2023. gada 1. janvārī, un dati par Horvātiju IBSI un IMIR datubāzēs ir pieejami tikai, sākot no 2023. gada. Līdz ar to Horvātijas bankas netika iekļautas analīzē. Dati pat Lietuvas bankām ir pieejami no 2015. gada.

[2] Potenciālo faktoru atlase tika veikta, pamatojoties uz zinātnisko literatūru, kas pēta banku kredītu likmes, skat. piemēram, Brock un Rojas-Suarez (2000), Martinez Peria un Mody (2004), Yuksel un Zengin (2017).

[3] Veicam pārbaudi trijām Baltijas valstīm, nevis Latvijai pret pārējo eirozonu, jo Latvijas komercbanku skaits ir salīdzinoši mazs stabilu ekonometrisko rezultātu iegūšanai: šo problēmu var atrisināt pieņemot, ka Baltijas valstis ir samērā līdzīgas, turklāt visās trijās valstīs dominē tās pašas bankas.