09.11.2022.

Tautsaimniecības konferences kopsavilkums 2022

  • Mārtiņš Grāvītis
    Mārtiņš Grāvītis
    komunikācijas projektu vadītājs
Ilustratīvs attēls diskutanti
Foto: Latvijas Banka

Latvijas Bankas simtgades zīmē notikusī 2022. gada tautsaimniecības konference 3. novembrī tematikā vienlīdz atbalsoja naudas lietotāju ikdienu un centrālo banku, finanšu uzraugu un valstu budžetu veidotāju dienaskārtību:

  • augsta inflācija eirozonā, kas ātri un saskaņoti jāapstādina, tai skaitā - ceļot likmes jeb naudas aizņemšanās cenu; 
  • virzība uz patiesi zaļu ekonomiku prasa vispusīgi izprast ilgtspējas riskus, nefokusējoties tikai uz klimata pārmaiņām. Šoreiz par sarežģītāko un mazāk izzināto - biodiversitātes riskiem. Un centrālo banku lomu vides risku apzināšanā un novēršanā;
  • digitālā eiro iespējamā nākotne un pielietojums, ja reiz tehnoloģijas iespējo centrālās bankas digitālu “banknošu un monētu” izveidi.

Rīga todien savā ziņā uzņēmās “Eiropas finanšu centra” lomu. Eiro zonas un Eiropas Komisijas finanšu lēmēju galotnes cilvēki, Eiropas centrālbaņkieri, viens no tīmekļa globālo platformu uzņēmumiem un ievērojami ekonomikas teorētiķi te pievērsās niansēm, kā uzskaitītajās jomās pieņemt labus, kvalitatīvus lēmumus, tā teikt, nākamajai simtgadei.

Konference “Ilgtspēja un nauda: veidojot nākotnes ekonomiku" notika dienās, kad Latvijas Bankai apritēja simts gadu kopš dibināšanas Latvijas Republikas pamatu likšanas laikā. Norisi ievadot, Latvijas valsts prezidents Egils Levits uzsvēra bankas kā valsts finanšu sistēmas centra un valsts stabilitātes nozīmīga veidotāja lomu. To stiprina centrālajai bankai piešķirtā neatkarība, kas sargājama arī turpmāk. Viņš iezīmēja problēmas, kas neatliekamas un atrisināmas šai paaudzei, t.sk. banku sektoram aktīvi jāiesaistās zaļajā pārejā uz ilgtspējīgu saimniekošanu, īpaši enerģētikā. 

Pilnā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāle un skatītāji tiešraidē varēja spriest līdzi un cita starpā izdarīt secinājumus – ar ko eiro lietotājs var rēķināties nākamajos mēnešos un gadā, divos. 2022. gada rudenī likmēm vēl jākāpj, lai palīdzētu savaldīt inflāciju, ko pamatā uzkurinājis karš Eiropā un pandēmijas sekas.

Konferences "Ilgtspēja un nauda: veidojot nākotnes ekonomiku" ieraksts

Ievada paneļdiskusija: Tilts pār nemierīgiem ūdeņiem.

Ilustratīvs attēls ievadpanelis

Eirozonas monetārās politikas un Eiropas Komisijas finanšu lietu lēmēju secinājums eiro sakarā - strauji un koordinēti savaldāma inflācija, kuras pamata cēloņos ir kara kurinātās energoresursu cenas un to tālākā ietekme. ECB prezidentes Kristīnes Lagardas vēsts: ECB procentu likmes jau cēlusi, cels vēl, cik vajadzēs, lai atgrieztos zemas inflācijas mērķa teritorijā.

Auto degviela no tā lētāka nekļūs, toties savaldīsim pamatinflāciju, ko neietekmē enerģija un pārtika. ECB paliek nenovirzāmi apņēmīga likt lietā visus monetāros darba rīkus, lai īstenotu ECB 2021. gadā atjaunoto stratēģiju – uzturēt inflāciju zemu, vidējā termiņā mērķējot simetriski uz 2% līmeni. Kaut recesija pašlaik nav ECB pamatscenārijs, bet arī ar to nepietiktu, lai apslāpētu inflāciju, - likmes ir jāceļ.

Viens pats bundzinieks vēl nav rokgrupa!

Vajadzīga arī vienošanos par politiku koordināciju un darāmā proporcijām budžeta veidotāju, centrālo banku un struktūrpolitiku starpā (enerģētikā, izglītībā, darba tirgū). Ja tās pretdarbojas vai viens uzņemas inflācijas sakarā risināt par daudz, tas pats par sevi sabriedē ekonomikai papildu problēmas. Centrālās bankas iepriekšējās krīzes periodā nereti dabūjušas noturēt pozīcijas gandrīz vienatnē.

Pat rokgrupai – lai skaņdarbs klausāms – neder paļauties tikai uz bungu solo, jāiesaista visi instrumenti, salīdzināja Latvijas Bankas prezidents, ECB Padomes loceklis Mārtiņš Kazāks. Turklāt vēsture māca tikt galā ar inflāciju pirmajā piegājienā, jo ar katru nākamo piegājienu problēma vēršas lielāka – kā Godzilla Holivudas filmu atkārtotās versijās. “Likmēm vēl ievērojami jākāpj un nav jāpauzē nākamgad, līdz sasniegts vajadzīgais,” uzsvēra M. Kazāks.

Eiropas atbalsts Ukrainai – līdz uzvarai

Dzidri izskanēja Eiropas atbalsts Ukrainas galīgai uzvarai, atvairot agresiju, kas izvēršas globālā vērtību cīņā: sankcijas pret Krieviju un atbalsts Ukrainai jāturpina. Ukrainai jāuzvar, kā Latvija uzvarēja Neatkarības karā!

Valdis Dombrovskis, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks: “”Maršala plāns” Ukrainai – līdz tam vēl jātiek. (Pasaules Banka vajadzības lēš uz 400 miljardiem dolāru, rēķinot agresora reparācijās). Tagad rūpējamies par īstermiņu. Ikdienas vajadzībām no Eiropas Ukraina 2023. gadā saņems 18 miljardus eiro.” Ukraina arī lūgusi ES atbalsta lielāku prognozējamību, kas tiks nodrošināts.

Zaļais kurss risina arī inflācijas problēmu

Inflācijas remdēšanā jāiesaista Eiropā jau aizsāktā tautsaimniecības ilgtspējīga pārveide, pārstājot zāģēt vides un klimata zaru, uz kā sēž cilvēce. Eiropas Komisijas politikas flagmanis, Zaļais kurss nav jāpauzē, jo māte Daba nevar gaidīt! Klimata pārmaiņas iekļaujas arī centrālo bankas analīzē, ietekmē to lēmumus, jo skar dažādus ekonomikas rādītājus, tai skaitā inflāciju.

Finanšu disciplīna nebūt nav atcelta, Stabilitātes pakts un tā iedarbināšanas mehānisms ir spēkā, EK rekomendē piesardzību valsts finansēs, kas seko dāsnajam atbalstam pandēmijā: valstu atbalstam uzņēmējiem un smagāk skartajām iedzīvotāju grupām jābūt īslaicīgam, mērķētam un jāmudina uz enerģijas patēriņa mazināšanu.

Zaļais kurss kļūst daļa no pašreizējās krīzes risinājuma un papildina Krievijas energoresursu aizvietošanu un fosilo kurināmo lietošanas pakāpenisku pārtraukšanu, uzsvēra V. Dombrovskis. Risinot enerģētikas sektora neatkarību un atjaunojamo resursu audzēšanu, palīdzēsim arī inflācijas samazināšanā. Arī Latvijai jāpiestrādā, aizvietojot Krievijas gāzi, jāturpina atjaunojamo energoresursu kāpināšana, kur jau esam līderos Eiropā.

Zaļajam kursam svarīgs valsts finansējums, bet lielākajai daļai jānāk no privātā sektora. “Šeit vieta mūsu ilgtspējīgās finansēšanas dienas kārtībai ES, palīdzot virzīt privātas investīcijas uz zaļiem mērķiem,” teica V. Dombrovskis.

Pirmā paneļdiskusija. Oglekļa ēnā.

Ilustratīvs attēls diskutanti

Virzība uz patiesi zaļu ekonomiku, kas prasa vispusīgi izprast ilgtspējas riskus, nefokusējoties tikai uz klimata pārmaiņām, mudinājusi šai reizē koncentrēties uz sarežģītāko un mazāk izzināto - biodiversitātes riskiem. Centrālo banku loma vides risku apzināšanā un novēršanā. Attiecībā uz finansējumu pārejai uz ilgtspējīgu tautsaimniecību būtiskākais jautājums ir,  kā tam mazināt šķēršļus ar banku uzraudzības u.c. rīkiem, precīzāk ievērtējot un mazinot biodaudzveidības un citus vides riskus. Šī ir joma, kur finanšu sektoram pašam, līdzīgi kā publiskajam sektoram un uzņēmējiem vēl trūkst atbilžu. 

Grečena Deilija (Gretchen C. Daily), Stenforda Universitātes vides zinātnes profesore, sāka ar Bēthovena Likteņa simfonijas cienīgu ievada akordu. Cilvēces darbošanās rezultātā pašlaik notiek jauna, sestā masveida iznīkšana – nepieredzēti sarūk biodaudzveidība. Ja cilvēku sabiedrība veidojās, kad valdīja klimata stabilitāte un esam dziļi saausti ar biosfēru, atkarīgi neskaitāmos veidos, kur apputeksnētāji viens atsevišķs piemērs, tad iznīcināt to ir pašnāvnieciski.

Kā te kas līdzams? Daudz no tā, ko mums sniedz biosfēras uzturētāji paliek ārpus regulāriem novērojumiem, vērtējuma. Tas cilvēkam redzamāk jāatklāj, jāiekļauj politikas lemšanā un saimnieciskos lēmumos, t.sk. finanšu sistēmā. Tas šobrīd sāk notikt, bet esam paša ceļa sākumā. Mums savā ziņā jākļūst par zinātnes civilizāciju, kas sadarbojas vairāk un ir atdzīvinājuši izpratni par dabas vietu mūsu dzīvē, un respektē, cik dažādas sabiedrības ir savstarpēji atkarīgas.

Līdzīgi, kā pēc Lielās depresijas, kad konstatējām – esam lidojuši uz aklo un tika radīts kopprodukta indikators, tagad biodaudzveidībai, dabas vērtībai top savi indikatori. ANO 2021. gadā piedāvāja ekosistēmu kopprodukta novērtējumu - visas preces un pakalpojumi, ko sabiedrība gūst no dabas. Tas palīdz plānot finanšu plūsmas, kas atbalsta dabas reģenerāciju, palīdz izsekot rezultātiem. Šis indikators gan vēl smalkumos jākalibrē.

Vai vajag vienu indikatoru visam jeb daudzus specifiskus? Ir sava vieta katram, kā veselībai ar asinsspiedienu, bet specifiskai diagnozei būs vajadzīgi vairāki citi. Līdzīgi arī konkrētā valstī vajag daudz indikatoru, jāveic arī mikrolīmeņa izpēte saistībā ar ietekmi uz vietējā mēroga ekosistēmām. Pašlaik jau 185 valstis strādā ar modeļiem, kas top ANO klimata paneļa IPCC paspārnē, lai lokāli un reģionāli kvantificētu dabas vērtības. Iesaistījusies arī Ķīna, kurai aiz muguras ir vides transformāciju pieredze ar smagām sekām.

ECB Valdes loceklis Frenks Eldersons (Frank Elderson) Bāzeles Banku uzraudzības komitejas ar klimata pārmaiņām saistīto finanšu risku darba grupas līdzpriekšsēdētājs, iezīmēja to, kāpēc centrālajām bankām būtu jārūpējas par biodaudzveidības un klimata pārmaiņu seku jautājumiem un tie jāiestrādā monetārās politikas un banku uzraudzības lēmumos. Ja mēs nerīkotos, mēs nepildītu savu mandātu! Vienmēr var būt jautājums – vai lietas notiek gana ātri un efektīvi?

Mēs esam sabiedriski politisku lēmumu saņēmēji, kas tos ietulko savos mandātos monetārajā politikā un banku uzraudzībā. Tas tagad nozīmē arī dabas vērtības integrēt politikas veidošanā un uzņēmumu zaļā pārveidē. Centrālās bankas un banku uzraugi vairāk nekā 120 valstīs komercbankām uzdod arvien detalizētākus jautājumus par viņu uzņemtajiem klimata un biodaudzveidības zuduma riskiem. Šī centrālo banku prakse ir uz palikšanu.

Banku uzraugi ECB 2021. gadā izstrādājuši klimata un vides uzraudzības norādes, bankām prasītais pašnovērtējums atzina – darāmā vēl daudz. Arī uzraugi paši veikuši pārbaudes, redzam – glāze nav pat pusē pilna. Atbilstības sasniegšanai bankām dots laiks līdz 2024. gadam, prasot starpposmu rezultātus. Cenšamies palīdzēt – informējam bankas par labu praksi, zīmolus nenosaucot.

Fransuā Vileruā de Galo (François Villeroy de Galhau), Francijas centrālās bankas prezidents, izcēla jomā praktiski izdarīto un uzsvēra nepieciešamību monetārās politikas apsvērumos nākotnē noteikti iekļaut arī biodaudzveidību. Salīdzinājumam – vēl pirms dažiem gadiem centrālās bankas un finanšu sistēma vienlīdz neapzinājās savu lomu klimata un biodaudzveidības saglābšanā. Tagad neatliekot rīkojamies, ejot secīgi, pragmatiski sākot ar klimata pārmaiņu jautājumiem, tad biodaudzveidību un tad – citiem ar klimatu saistītiem aspektiem. Cerība ir: ka spēsim nodrošināt holistisku skatu atšķirībā no iepriekšējās ASV administrācijas, kura klimata pārmaiņas ignorēja.

Jāatzīst – mums trūkst vienas cēloniskas caurvijsaites no biodaudzveidības zuduma uz tautsaimniecības norisēm. Tāpēc vien, ka nezinām konkrētāk visus datus, nav galīgas skaidrības par indikatoriem, nedrīkstam neko nedarīt – tieši otrādi! Tā tagad biodaudzveidības sniegto vērtību atzīstam caur ekosistēmu pakalpojumu jēdzienu, izceļot 18, piemēram, klimata regulēšanu. Vairāk nekā puse no globālās jaunpievienotās vērtības jeb 44 triljoni ir no tām atkarīga.

Vēl divi labi piemēri, kā sadarbībā top jauni indikatori, kas palīdz zaļināt uzņēmumus un finansistu praksi. Pirmais kopdarbs - holandiešu metodoloģija un franču īstenojums The Global Biodiversity Score (GBS), kas ir rīks uzņēmumu biodaudzveidības pēdas aplēšanai. Kā agregēta metode tā varbūt nav sudraba lode, bet palīdz salīdzināt termometru rādījumus, saka Francijas centrālās bankas prezidents.

Otrs piemērs ir šīs centrālās bankas režijā tapis finanšu sistēmas pētījums saistībā ar biodaudzveidības zuduma izraisītu risku. Tas ir mēģinājums uz Francijas piemēra atšķetināt fiziskos un ekonomikas pārejas riskus.

Viens no secinājumiem: 42% vērtspapīru, kas ir franču finanšu institūciju portfeļos, ir tādu uzņēmumu izlaisti, kas ir stipri vai ļoti stipri atkarīgi vismaz no viena ekosistēmas pakalpojuma. Šo vērtspapīru biodaudzveidības pēda kopumā salīdzināma ar neskartas dabas teritoriju zaudējumu, kas atbilst 24% Francijas pilsētvides pilnīgai “mākslīgošanai”. Šī teritorija būtu divreiz lielāka nekā Latvija. Finanšu institūciju klimata riski nu tiek publiskoti, process tiek harmonizēts.

“Jāatzīst, gadsimtiem ekonomiskās sistēmas darbojušās atrauti no dabas – saites jāatjauno! Jāatgriežas pie mākslas dzīvot jeb kā franči saka art de vivre! Cilvēka un dabas harmoniska līdzāspastāvēšana bijusi aizmirsta, tā jāatjauno!” (ap)cerīgi noslēdza Fransuā Vileruā de Galo.

Otrā paneļdiskusija. Naudas nākotne.

Ilustratīvs attēls diskutanti

Konferenci noslēdzošais tematiskais akords, kas vēl nesen likās futūristiski tāls, bet tagad tehnoloģiju iespējots - digitālais eiro: kāds uzdevums būtu pildāms centrālās bankas izlaistām digitālām banknotēm un monētām blakus eiro skaidrajai naudai. Kādā formā to veidot? Un varbūt varam turpināt iztikt bez?

Atšķirībā no vienprātības iepriekšējos paneļos, domas par to dalījās. ECB un arī šīs tēmas pioniere Eiropā - Zviedrijas centrālā banka bija ieskata, kad pasaule ir pārejā uz arvien lielāku digitalizāciju, centrālajām bankām tajā jāiekļaujas. Pazīstams ekonomikas profesors un vienas no vadošajām globālajām tehnoloģiju kompānijām Google pārstāve viegli šaubījās par digitāla eiro vai kronas jaunu pievienoto vērtību.

Stāvot malā riskējam, ka naudas sistēmu pārņems cits piedāvātājs, kas labāk apmierinās sabiedrības pieprasījumu pēc drošas un efektīva norēķinu un vērtības glabāšanas līdzekļa, teica Zviedrijas centrālās bankas prezidents Stefans Ingvess: “Un, kad tas notiek, tad jebkāda tava monetārā politika kļūst par fikciju, jo tu vairs nekontrolē savu valūtu.” ECB nākamajā oktobrī plāno izpētes fāzi digitālā eiro izveidei noslēgt ar lēmumu - kādam būt digitālajam eiro (ja tā par to izšķirsies), atgādina prezidente Kristīne Lagarda.

Tāpat kā centrālās bankas izlaistā skaidrā nauda kalpo par atskaites punktu naudas sistēmai, tāds radāms arī digitālā formā – kā enkurs sistēmai un monetārās politikas īstenošanas rīks. ECB prezidente uzsvēra: “Kad inovācijas privātajam sektoram paver iespējas paņemt lielāku daļu maksājumu tirgus, tā varētu būt, bet centrālās bankas nauda šajā procesā nedrīkst zaudēt tai pildāmo lomu.

Sabiedrībai centrālās bankas stūrēta nauda dod iespēju mīkstināt ekonomikas svārstīgumu – pārmērīgus kritumus, kāpumus, un iespēju noteikt monetāro politiku sabiedrība nedrīkst zaudēt arī inovatīvu privātu digitālu maksāšanas līdzekļu ērā.

Berijs Eihengrīns (Barry Eichengreen), Kalifornijas Universitātes ekonomikas un politikas zinātnes profesors piekrita, ka centrālo banku digitālās valūtas acīmredzami ir dzīvotspējīgākas par t.s. kriptovalūtām vai kriptoaktīviem, taču arī šaubījās, vai tām atrodams uzdevums, ko jau šodien nevar atrisināt citādi.

Maksāšanas līdzekļu raibo daudzveidību šodien viņš skaidro ar tehnoloģiju attīstību, kas ļāvusi atsaistīt, nodalīt naudas tradicionālās funkcijas (norēķinu vienība, maksāšanas līdzeklis, vērtības glabāšanas veids), kas vēl nesen bijis dabisks centrālās bankas jeb valsts monopols. Kad tehnoloģijas palētinājušas iespēju migrēt starp maksāšanas līdzekļiem – šādas iespējas turpinās vairoties.

Taču sabiedrības nealkst atgriezties ASV Mežonīgo Rietumu situācijā, kad katra privāta banka izlaiž dolārus ar mazliet atšķirīgu vērtību. Teju pusgadsimts pagāja, lai vienotos naudas izlaišanu uzticēt federālai centrālo banku sistēmai, kura visur vienādi vērtīga. Tomēr vairums argumentu par centrālās bankas digitālas naudas vajadzību īsti “nelido”: finansiālu iekļautību var panākt tiešākiem līdzekļiem, vietējo maksājumu cenas jau krīt augošā finanšu tehnoloģiju kompāniju konkurencē, bet cerības, ka tos pieņems pāri robežām, ir mazas - tad Ķīnai un ASV būtu jāvienojas lietot vienu kopīgu blokķēdi. Un kur tad vēl hakeru un digitālu teroristu risks.. Ķīnas digitālais remninbi atgādina konfidencialitātes jautājumu – digitāla nauda neizbēgami atstāj izsekojamas pēdas.

Florānsa Disa (Florence Diss), Google Ready to Pay Partnerships vadītāja, centrālajām bankām ieteica, domājot par savu digitālu naudu, neatskatīties tramīgi uz kādreizējā Facebook, tagad Meta savulaik apsvērto privātas globālas naudas ideju, vairāk koncentrēties uz digitālā eiro vai kronas funkciju, ko tā varētu pildīt. Ja ne citādi, tad atvieglot pagaidām samērā piņķerīgos pārrobežu maksājumus Eiropā. “To privātais sektors noteikti novērtētu.”

Sekmīga nauda - tas ir ne tikai maksāšanas līdzeklis, bet arī laba naudas sistēmas pārvaldība. Te ir centrālo banku monopols, un vismaz šobrīd privātais sektors to pārņemt nealkst un neplāno. Arī profesors un centrālās bankas vadītājs piekrita, ka pilnībā "automatizēt" naudas sistēmas pārvaldīšanu nākotnē nevarēs un joprojām būs vajadzīgs cilvēka prāts. Mākslīgā intelekta pārvaldītu centrālo banku, visticamāk, neredzēsim arī nākotnē. Bet privātajam sektoram, iespējams, ir veidi, kā uzlabot arī naudas sistēmas pārvaldīšanu - palīdzot ātrāk konstatēt ekonomiskās attīstības tendences un savlaicīgāk pieņemt pareizos lēmumus.

Zviedrija, kur naudas lietotāji un uzņēmēji beidzamajā desmitgadē gandrīz pilnībā pārgājuši uz maksājumiem bezskaidrā – elektroniskā – formā, ir pārliecināta, ka centrālās bankas izlaistai “mazumtirdzniecības” naudai ir funkcija, iepretim jau dažādos veidos pieejamai elektroniskajai naudai lielām transakcijām. S. Ingvess: “Centrālās bankas digitālai naudai būs lietotāji, un atrodams sekmīgs tehnisks risinājums. Tā taps. To lietos maza daļa sabiedrība, kā tas šodien Zviedrijā jau notiek ar skaidro naudu, bet lietos, jo arvien ir dažādas vēlmes – vieni vēlas glabāt privātu naudu, citi - valsts sektora radīto.”

APA: Grāvītis, M. (2022, 05. dec.). Tautsaimniecības konferences kopsavilkums 2022. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5746
MLA: Grāvītis, Mārtiņš. "Tautsaimniecības konferences kopsavilkums 2022" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 05.12.2022. <https://www.makroekonomika.lv/node/5746>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Up