27.09.2019.

Vai darba tirgū spēsim konkurēt ar mākslīgo intelektu?

  • Vents Vīksna

    Vents Vīksna

    Latvijas Bankas ekonomists
  • Kristofers Pone

    Kristofers Pone

    Latvijas Bankas ekonomists
Foto: Shutterstock

Viens no aktuālākajiem tematiem pasaulē ekonomikas profesionāļu un politikas veidotāju vidū šobrīd ir digitalizācija un mākslīgais intelekts, kas dažkārt tiek saukts par ceturto industriālo revolūciju. Arī Latvijā šis termins nav svešs, pēdējā laikā par to runā teju katrā nozares profesionāļu konferencē vai seminārā.

Šajā rakstā apskatīsim aktuālos viedokļus, kādas iespējas un izaicinājumus rada digitalizācija un tās sniegtās automatizācijas iespējas, īpaši saistībā ar produktivitāti un nodarbinātības izredzēm.

Nav noslēpums, ka pēdējā laikā daudzās attīstītajās pasaules valstīs produktivitātes pieauguma tempi bijuši pieticīgi. Arī Latvijā tie kļuvuši lēnāki nekā pirmskrīzes periodā, kad ekonomika gluži vai lidoja uz priekšu vēja spārniem. Pasaules līmenī to ietekmēja un arī turpmāk ietekmēs tādi faktori kā demogrāfijas izaicinājumi (sabiedrības novecošanās), pieaugošas valstu parādsaistības, kas "sasien rokas" pārmaiņas atbalstošas politikas īstenošanai[1], bet atsevišķi pētnieki pieļauj, ka daļu produktivitātes pieauguma esošās datu atspoguļošanas statistiskās metodes gluži vienkārši nav spējušas aptvert[2].

Produktivitāte (vidējais pieauguma temps periodā, %)

Produktivitāte
Avots: OECD

Šajā kontekstā lielas gaidas saistītas ar ekonomikas digitalizāciju, kas ar tādu novirzienu kā lietu internets, lielie dati, trīsdimensiju printēšana un koplietošanas ekonomika attīstību ļautu optimizēt esošos procesus un atvērt potenciālu jauniem attīstības stimuliem. Piemēru ir neskaitāmi daudz, bet kā uzskatāmus un Latvijas sabiedrībai jau pazīstamus var minēt tehnoloģiju un izklaides uzņēmuma "Tet" un Uzņēmumu reģistra virtuālos asistentus. Šādi jauni risinājumi ļauj ietaupīt gan materiālos, gan cilvēkresursus, un tas laika gaitā ļautu uzlabot produktivitāti.

Pasaulē jau šobrīd digitāli algoritmi spēj aizvietot darbiniekus daudzās profesijās, ļaujot uzņēmumiem samazināt izmaksas un palielināt darba ražīgumu.

Par digitalizācijas sniegtajiem produktivitātes ieguvumiem ekonomistiem ir lielākoties līdzīgs viedoklis, bet pavisam citādi ir ar jautājumiem, kas šajā kontekstā skar nodarbinātību. Pamatā pastāv divi pretēji viedokļi, kā digitalizācija ietekmēs nodarbinātību nākotnē. Pirmais paredz, ka attīstītajās pasaules valstīs nākamajos 10 līdz 20 gados varēs automatizēt līdz pat pusei darbavietu (attīstības valstīs pat vēl lielāku daļu, ko ietekmē nodarbinātības struktūra)[3]. Šādas straujas pārmaiņas varētu izraisīt masu bezdarbu. Savukārt otrā viedokļa piekritēji atgādina, ka vēsturiski darbaspēka aizvietošana ar tehnoloģijām radījusi arvien jaunas darbavietas, un pauž pārliecību, ka arī digitalizācijas rezultātā pieaugs pieprasījums pēc jaunām profesijām. To, kādā virzienā noritēs faktiskā attīstība, rādīs laiks. Bet jau šobrīd skaidrs, ka abējādi gaidāmas nozīmīgas pārmaiņas, kurām politikas veidotājiem ir laikus jāgatavojas.

Vairākos praktiskos pētījumos secināts, ka digitalizācijas procesā darbavietas tiek ne vien zaudētas, bet arī radītas no jauna. Piemēram, kādā Austrijā veiktā pētījumā secināts, ka nozarēs ar augstāku digitalizācijas proporciju radīts piecas reizes vairāk darbavietu nekā iznīcināts (390 tūkst. pret 75 tūkst. darbavietu), savukārt mazāk digitalizētās nozarēs tika radīts teju uz pusi mazāk darbavietu nekā iznīcināts (189 tūkst. pret 280 tūkst. darbavietu)[4]. Tas rāda, ka ir iespējama pozitīva korelācija starp nodarbinātības pieaugumu un digitalizācijas attīstību ekonomikā.

Tomēr, lai tehnoloģiju attīstība radītu jaunas darbavietas, jāizpildās zināmiem nosacījumiem.

ASV Bostonas universitātes pētnieks Džeims Bessens, atskatoties uz vairāku nozaru pieredzi ilgā laika posmā, secina, ka tehnoloģiju attīstībai ir lielāks potenciāls radīt nodarbinātības pieaugumu tad, ja nozares radītajam produktam ir augsta pieprasījuma elastība[5]. Proti, ja tehnoloģiju attīstība ļauj padarīt produktu aizvien pieejamāku un pieprasītāku plašam patērētāju lokam, uzņēmumiem būs nepieciešami papildu darbinieki, lai saražotu aizvien lielāku preču daudzumu, un līdz ar to no jauna radītās darbavietas pārsniegs automatizācijas rezultātā zudušās. Šāda situācija parasti ir raksturīga jaunām nozarēm, kuru produkti ir sava dzīves cikla sākumposmā un nav sasnieguši augstu tirgus piesātinājumu. Piemēram, auto industrijas attīstības gaitā automatizēto montāžas līniju ieviešana ļāva būtiski samazināt darbaspēka ieguldījumu vienas produkcijas vienības ražošanā. Tomēr, krītoties ražošanas izmaksām, vienlaikus auto kļuva daudz pieejamāks patērētājiem, un nozarē nodarbināto skaits laika gaitā būtiski pieauga. Taču nozarēs, kuru produkcija jau šobrīd ir plaši izplatīta, turpmāka ražošanas automatizācija var nozīmēt arī neatgriezenisku darbavietu zudumu. Tādēļ faktiskā nodarbinātības attīstība varētu būt atkarīga no tā, cik lielā mērā digitalizācijas sniegtās iespējas izmantosim jaunu produktu radīšanā un to padarīšanā par tirgū pieprasītu masu produkciju, pretstatā tirgū jau labi pazīstamu preču un pakalpojumu ražošanas optimizācijai.

Taču svarīgs ir ne vien darbavietu skaits, bet arī to kvalitāte. Atslēgas vārds ir darba vietu polarizācija jeb pieaugošā atalgojuma nevienlīdzība, kas pēdējo desmitgažu laikā vērojama attīstīto valstu ekonomikās[6]. Proti, aizvien vairāk sarūkot vidējo ienākumu saņēmēju slānim, pieaug plaisa starp darbiniekiem ar nosacīti zemākām prasmēm un augsti kvalificētiem darbiniekiem. Līdz šim, pēc ekonomistu domām, to, iespējams, ietekmējuši tādi faktori kā arodbiedrību ietekmes samazināšanās, nodokļu politikas izmaiņas, kā arī patēriņa struktūras izmaiņas un zemākas tehnoloģiju attīstības izmaksas[7]. Vai turpmāka ekonomikas digitalizācija šo plaisu var plest vēl plašāku? Pat ja kopējais darbavietu skaits aizvien plašākas digitālo tehnoloģiju ieviešanas rezultātā nemazinātos vai pat pieaugtu, ir acīmredzams, ka šie procesi var būtiski mainīt tirgū pieprasīto darbinieku prasmju profilu. Tas nozīmē, ka darbiniekiem būs jāspēj atbilstoši pielāgoties, apgūstot un pielietojot jaunas zināšanas un prasmes. Turklāt pārmaiņas var notikt visai strauji, ņemot vērā digitālo tehnoloģiju zemās pavairošanas izmaksas.

Šādos apstākļos var izveidoties situācija, kad vienlaikus ir gan augsts pieprasījums pēc jauniem darbiniekiem, gan arī augsts bezdarba līmenis, jo atšķiras tirgū pieprasītās un piedāvātās darbinieku prasmes.

Tas rada nopietnu izaicinājumu politikas veidotājiem, lai savlaicīgi identificētu paredzamās izmaiņas un atbilstoši pielāgotu izglītības un bezdarbnieku pārkvalifikācijas sistēmas. Piemēram, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģionā Somija spērusi vairākus soļus, lai sagatavotu tās tautsaimniecību mākslīgā intelekta attīstības radītajiem izaicinājumiem[8], un arī citām valstīm būs jāseko, lai nezaudētu globālā konkurences cīņā.

Kā Latvijai līdz šim veicies ar tautsaimniecības digitalizāciju un kādā starta pozīcijā atrodamies digitālo risinājumu ieviešanas stafetē? Viens no rādītājiem, pēc kura iespējams salīdzināt valstu gatavību digitālo tehnoloģiju ieviešanai un izmantošanai, ir Eiropas Komisijas veidotais Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss jeb DESI indekss.

Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (2019)

Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss
Avots: Eiropas Komisija

Latvija pēc DESI indeksa starp Eiropas Savienības (ES) valstīm 2019. gadā ieņem 17. vietu. Kā Latvijas stiprās puses novērtētas savienojamība (ātrs un plaši pieejams platjoslas internets) un pieejami digitālie sabiedriskie pakalpojumi, piemēram, e-pārvaldes pakalpojumi, kā arī atvērto datu principu ieviešana. Taču kopumā Latvija krietni atpaliek no ES vidējiem rādītājiem cilvēkkapitāla un uzņēmējdarbības kritērijos, kā iemesls ir izteikti vājas iedzīvotāju digitālās pamatprasmes, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju speciālistu trūkums darba tirgū ar augošu pieprasījumu pēc šiem speciālistiem, kā arī salīdzinoši vājā digitālo risinājumu integrācija uzņēmumos. Ja nekas netiks darīts šo vājo punktu uzlabošanai, tad nākotnē, visticamāk, būs jārēķinās ar konkurētspējas pasliktināšanos mazāk digitalizēta un produktīva darbaspēka ietekmē, kas savukārt var radīt virkni izaicinājumu politikas veidotājiem (neatbilstošu prasmju veidots strukturālais bezdarbs, uzņēmumu starptautiskās konkurētspējas vājināšanās, u.c.). Rezultātā riskējam zaudēt darbavietas nevis digitalizācijas un mākslīgā intelekta attīstības ietekmē, bet tieši pretēji – tāpēc, ka atpaliekam šo tehnoloģiju ieviešanā no mūsu konkurentiem.

 

Kādi mākslīgā intelekta risinājumi top Baltijā?

Noskatieties arī video, kādi mākslīgā intelekta risinājumi top Baltijā un jau tiek izmantoti Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņēmumos. Arī video tekstu ierunājis robots jeb valodas tehnoloģiju platformas hugo.lv rīks.

 

Rakstā izmantotā literatūra

Gordon, Robert J. (2014). "The Demise of U.S. Economic Growth: Restatement, Rebuttal, and Reflections." NBER Working Paper No. 19895. Cambridge, MA: National Bureau of Economic Research.

Coyle, Diane (2015). "Why GDP Statistics are Failing us." US Chamber of Commerce Foundation.

Frey, Carl Benedikt and Michael A. Osborne (2013). "Future Employment: How Susceptible Are Jobs to Computerisation?" Oxford Martin School Working Paper.

Haider, R. (n.d.). https://blogs.lse.ac.uk/netuf/2018/06/26/the-impact-of-digitalisation-on-the-quantity-and-quality-of-work-an-austrian-perspective/

Bessen, James E., AI and Jobs: The Role of Demand (November 28, 2017). Boston Univ. School of Law, Law and Economics Research Paper No. 17-46. Available at SSRN: https://ssrn.com/abstract=3078715

Goos, Maarten, Alan Manning and Anna Salomons (2014). "Explaining Job Polarization: Routine-Biased Technological Change and Offshoring."

Autor, David H. and David Dorn (2013). "The Growth of Low-Skill Service Jobs and the Polarization of the US labor market."

Ministry of Economic Affairs and Employment of Finland (2017). "Finland’s Age of Artificial Intelligence".

 

Latvijas Banka 2. oktobrī rīko ikgadējo tautsaimniecības konferenci, kas šoreiz veltīta darba tirgum Baltijā. Pirms konferences publicējam rakstu sēriju, kurā Latvijas Bankas ekonomisti analizē darba tirgus izaicinājumus, risinājumus un perspektīvas Latvijā, Baltijā un Eiropā. Pirmajā rakstā analizēti demogrāfijas izaicinājumi, otrajā rakstā pētītas Baltijas valstu darbaspēka rezerves, bet trešajā aplūkotas darba tirgus reformas Eiropas Savienībā.

_________________________________________________

[1] Skatīt Gordon (2014)

[2] Piemēram, Coyle (2015)

[3] Frey & Osborne (2013, 2016)

APA: Vīksna, V., Pone, K. (2019, 23. oct.). Vai darba tirgū spēsim konkurēt ar mākslīgo intelektu?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4596
MLA: Vīksna, Vents. Pone, Kristofers. "Vai darba tirgū spēsim konkurēt ar mākslīgo intelektu?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 23.10.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/4596>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up