23.08.2011.

Vai mazāk ir vairāk? Par budžetu un deficītu

Budžeta konsolidācija, līdzīgi kā Latvijā, pašlaik noris arī virknē citu Eiropas valstu. Viena ekonomistu grupa jeb skola uzskata, ka ekonomikas lejupslīdes posmā konsolidācija nav vēlama un ka valdības izdevumu samazināšana neizbēgami mazina ekonomikas izaugsmi. Šai rakstā mēģināsim analizēt, vai tas tiešām tā ir un kā budžeta politikas iespējas šodien ietekmē pagātnes lēmumi.

Stingra budžeta politika var stimulēt ekonomiku ne tikai pēc gadiem, bet arī rīt

Ekonomisti neapstrīd, ka stingra budžeta politika jeb virzība uz mazu budžeta deficītu ir labvēlīga tautsaimniecības izaugsmei ilgākā laikā. Ja budžeta tēriņus valsts sedz ar ieņēmumiem nevis aizņemšanos, tā neatrauj naudu no finanšu tirgus un vairāk naudas var nonākt investīcijām uzņēmumos – tātad arī attīstībai, tai skaitā radot darbavietas. Turpretim ilgstoša ekonomikas stimulēšana, valstij veidojot budžetu ar deficītu uz parāda audzēšanas rēķina, mazina tautsaimniecības attīstības izredzes.

Tas jo spilgti redzams pašlaik, kad daudzās Eiropas valstīs, kas ilgstoši dzīvojušas ar budžeta deficītu un uzkrājušas lielu parādu, aizņemšanās izmaksas ir ievērojami pieaugušas. Liels parāds nozīmē arī to, ka valstij procentu maksājumiem un paša parāda atmaksai nepieciešams aizvien vairāk nodokļu ieņēmumu, kas liek paaugstināt nodokļu likmes, tātad vēl vairāk bremzējot tautsaimniecības attīstību. Arī valsts konkurētspējai ilgstoša stimulēšana no budžeta nenāk par labu, jo tā agri vai vēlu rada cenu un algu kāpumu un pieaug uzņēmumu izmaksas – tātad tiem grūtāk eksportēt vai konkurēt ar importu. Arī pieminētā nodokļu celšana slāpē konkurētspēju. Pasaules praksē atrodami daudzi piemēri, kad tālredzīga budžeta politika ir sekmējusi tautsaimniecības attīstību ilgtermiņā. Pētnieki Reinharta un Rogofs[1] ir konstatējuši, ka gan attīstītajās, gan attīstības valstīs, kuru parāda līmenis ir augsts, izaugsme ir ievērojami zemāka.

Tomēr – vai budžeta konsolidācija var palīdzēt ekonomikai ne tikai ilgtermiņā, bet arī ātri?

Saskaņā ar pazīstamā angļu ekonomista Dž. M. Keinsa teoriju valdības izdevumu samazināšana mazina kopējo pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, kas ekonomikai īstermiņā liek sašaurināties. Šāds vienkāršots skatījums neņem vērā pārējo tautsaimniecības sektoru – piemēram, banku un uzņēmumu – reakciju uz valdības politiku. To pieņemtos lēmumus, investoru vērtējumu par ieguldījumu risku, protams, ietekmē sagaidāmā valdības rīcība. Gan ekonomikas teorijas jaunākās atziņas, gan vairāku valstu piemēri liecina, ka valsts izdevumu samazināšana var veicināt tautsaimniecības (IKP) pieaugumu arī īstermiņā. Tam pamatā ir vairāki mehānismi, kurus dēvē par ne-Keinsa efektiem.

Pirmie empīriskie novērojumi par iespējamiem ne-Keinsa efektiem tika veikti pagājušā gadsimta 80. gados, kad pēc fiskālās konsolidācijas Dānijā un Īrijā tika novērota pozitīva ātra ietekme uz tautsaimniecības izaugsmi. Kopš tā laika daudzi ekonomisti raduši pierādījumus, ka pretstatā tradicionālajai Keinsa teorijai budžeta deficīta mazināšanas ietekme uz tautsaimniecības izaugsmi var būt labvēlīga arī īstermiņā. Piemēram, pētnieki Rzonca un Ciskovičs[2] savā pētījumā rāda ne-Keinsa efektu esamību jeb pozitīvu budžeta konsolidācijas ietekmi uz iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu īstermiņā arī jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Kādi mehānismi tad nosaka šādu ne-Keinsa efektu esamību?

Pirmkārt, balstoties uz valdības budžeta politikas paredzamo ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem nākotnē, cilvēki var pieņemt atbilstīgus lēmumus par savu patēriņu jau šodien. Piemēram, valsts izdevumu pazemināšanās var norādīt uz to, ka nākotnē ir gaidāms tautsaimniecību kropļojošo nodokļu samazinājums vai vismaz nav gaidāms to pieaugums. Līdz ar to iedzīvotāji, jūtoties drošāki par nākotnes ienākumiem – jo tos nesamazinās jauns nodokļu pieaugums, var palielināt tēriņus. Uzņēmumiem tādā gadījumā pieaug motivācija veikt investīcijas ražošanā.

Līdzīgi kā iedzīvotāji, valsts kreditori arī seko budžeta politikai un izdara secinājumus, vai tā palielina aizdevumu neatdošanas vai inflācijas risku, un attiecīgi pieskaņo procentu likmes – riskiem pieaugot, kāpj arī likmes. Tātad, īstenojot stingru budžeta politiku (saskaņojot izdevumus ar ienākumiem), valsts panāk zemākas procentu likmes, un tās veicina investīcijas. Pieaug arī tā privātā patēriņa daļa, kas ir jūtīga pret procentu likmju pārmaiņām, piemēram, ilgtermiņa preču iegāde, kas nereti notiek uz kredīta. Tas rada pozitīvu ietekmi uz tautsaimniecību jau tūlīt.

Otrkārt, kā jau minēts, valsts izdevumu palielināšana var radīt spiedienu uz cenām un algām, to pieaugumam kļūstot straujākam par darba ražīguma kāpumu, un pieaug uzņēmumu izmaksas. Šādā situācijā uzņēmumi kļūst nekonkurētspējīgi un palielinās bankrota iespēja. Samazinoties valdības izdevumiem atalgojumam, arī uzņēmumi var mazināt atalgojumu, samazināt ražošanas izmaksas un veiksmīgāk konkurēt ar citzemju ražotājiem. Tādējādi darbaspēka izmaksu samazinājums, kas radies stingras budžeta politikas iespaidā, dod iespēju paplašināt ražošanu, uzlabot uzņēmumu ārējo konkurētspēju un eksportu, kā arī radīt jaunas darba vietas. Un attīstoties, palielināt algas līdz ar ražīguma kāpumu. Tā teikt, mazāk ir vairāk.

Parādu krīzē pieaug uzticības nozīme

Vērtējot budžeta politikas potenciālo ietekmi, jāņem vērā arī pašreizējās krīzes raksturs. Apskatot klasisku Keinsa teorijas gadījumu, valsts budžeta stimuls paredzēts īslaicīga tautsaimniecības izaugsmes krituma pārvarēšanai, kompensējot zemu uzņēmumu un iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti. Šodien redzam, ka daudzās attīstītajās valstīs veiktie valsts (budžeta) stimulēšanas pasākumi nav jūtami uzlabojuši situāciju. Kopā ar problēmām rūpnieciskajā izlaidē un nodarbinātībā lielākā nelaime ir milzīgais parādu jūgs, un, to neatrisinot, ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās ir maz iespējama. Taču valsts īstenota ekonomikas "sildīšana" nozīmē budžeta deficītu audzēšanu, un tas nozīmē vēl lielāku parādu. Atšķirībā no cikliskiem ekonomikas kritumiem, kas parasti tiek visai ātri pārvarēti (tai skaitā dažkārt ar budžeta stimulu palīdzību), finanšu krīžu atrisināšanai un parāda līmeņa mazināšanai nepieciešams ilgāks laiks, un izšķirīga ir politikas veidotāju rīcība valsts budžeta sakārtošanā un veicot strukturālas reformas valsts pārvaldē, izglītībā, veselības aprūpē u.c.

Ja valsts parāds ir liels, tas nozīmē, ka tā ir ļoti jūtīga pret iespējamu procentu likmju kāpumu – tai var rasties grūtības nomaksāt parāda procentus un pamatsummas maksājumus. Tātad tā var kļūt maksātnespējīga. Šādā situācijā svarīgāka par iespējamo ieguvumu no papildu (aizņemtas) budžeta naudas iepumpēšanas tautsaimniecībā kļūst iedzīvotāju un investoru uzticība un uzvedība. Iespējams valstij un uzņēmumiem nepanesams procentu likmju kāpums, investoru aiziešana un citi procesi ar neparedzamām un bēdīgām sekām. Tā teikt, vairāk kļūst mazāk.

Keinsa teorija paredz, ka budžeta politika tiek īstenota simetriski un pretcikliski. Tas ir, labajos gados ir jādzīvo ar pārpalikuma budžetu, lai krīzes laikā būtu iespēja ekonomiku stimulēt. Tātad, ja valstis labajos izaugsmes būtu īstenojušas stingru budžeta politiku, netērējot virs nopelnītā un neaizņemoties (un tādas valstis ir), tad tagad tās varētu domāt par valsts izdevumu palielināšanu vai nodokļu likmju samazināšanu uz parāda pieauguma rēķina. Tomēr patiesībā daudzas valstis arī labajos laikos ir dzīvojušas ar budžeta deficītu, uzkrājušas milzīgu parādu, un tagad, kad it kā vajadzētu, stimulēšanas iespēju nav – to veikšana rada tikai aizvien lielāku nenoteiktību, spekulācijas, raizes par valstu maksātnespēju, apjomīgus parāda procentu izdevumus. Un ekonomika turpina stagnēt.

Iepriekšējo gadu vaļīgās budžeta politikas dēļ pašlaik valdību rīcībā nav palicis daudz instrumentu. Lai atgūtu uzticību un jaunus izaugsmes stimulus, valdībām ir skaidri jāparāda, kā tās nākotnē spēs "attīrīties" – samazināt parādu – un finansiāli pastāvēt. Tas nozīmē grūtus un reizēm cilvēku nesaprastus lēmumus budžeta izdevumu mazināšanā. Tomēr labā ziņa ir tā, ka šādi tiek pakāpeniski atgūta investoru uzticība, atgriežas investīcijas uzņēmumos, kuri var augt, piesaistīt darbaspēku un dot impulsu patēriņa kāpumam. Šāda pozitīva scenārija īstenošanās ir atkarīga arī no tā, vai budžeta mazināšana tiek izmantota arī kā iespēja palielināt valsts iestāžu, izglītības un citu sistēmu efektivitāti un uzlabot uzņēmējdarbības vidi.


[1] Reinhart, C., Rogoff, K., “Growth in a Time of Debt”, NBER Working Paper No. 15639, 2010

[2] Rzonca, A., Cizkowicz, P. “Non-Keynesian Effects of Fiscal Contraction in New Member States”. ECB Working Paper No. 519, 2005

 


Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 23. augustā.

APA: Kalniņš, G. (2021, 23. jan.). Vai mazāk ir vairāk? Par budžetu un deficītu. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/408
MLA: Kalniņš, Guntis. "Vai mazāk ir vairāk? Par budžetu un deficītu" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 23.01.2021. <https://www.makroekonomika.lv/node/408>.

Līdzīgi raksti

Up