19.10.2022.

Cauri krīzēm: kādi izaicinājumi mūs gaida nākotnē?

Ilustratīvs attēls Rutkaste
Foto: Latvijas Banka

Pēdējo 15 gadu laikā pasaules ekonomika ir piedzīvojusi virkni nozīmīgu satricinājumu, kas atstājuši paliekošas pēdas daudzu pasaules valstu tautsaimniecībās. Varētu pat teikt, ka krīzes ugunsgrēku dzēšana ir kļuvusi par ekonomiskās politikas veicēju ikdienu. Lielā finanšu krīze, Eiropas parādu krīze, deflācijas draudi un gausā ekonomikas virzība, pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, enerģētikas krīze un vairākas desmitgades nepieredzēti augsta inflācija, ko vērojam šobrīd – visi šie notikumi ir prasījuši izšķirošus lēmumus un pat ekonomiskās politikas paradigmu maiņu, lai mazinātu negatīvās sekas valstu tautsaimniecībām un iedzīvotājiem. Raugoties atpakaļskata spogulī, droši vien ne visi lēmumi bijuši optimāli un pareizi. Tomēr krīžu līkločos esam mācījušies un uzlabojuši savu sniegumu. Arī Latvijā.
Lielās finanšu krīzes laikā Latvija līdzās pārējām Baltijas valstīm cieta milzu zaudējumus, piedzīvojot spējāko ekonomikas kritumu Eiropā. Ekonomiskās, sociālās un psiholoģiskās sekas šai krīzei jūtam vēl arvien. Pandēmijas laikā, lai gan joprojām gaužām nepatīkami un ar virkni kontroversiālu lēmumu, tomēr Latvija ierindojās 10 Eiropas Savienības valstu starpā ar zemāko ekonomikas kritumu. Cita starpā to noteica samērā laba makroekonomiskā pārvaldība, kā arī dalība eiro zonā, kas ļāva valdībai sniegt nozīmīgu atbalstu ekonomikas stabilizācijai. Ejot cauri pēdējām krīzēm, Latvija ir spējusi nostāties uz savām kājām. Vienmēr var labāk, bet progress ir pamanāms.

Arī Eiropas atbilde krīžu izaicinājumiem, manuprāt, laika gaitā ir kļuvusi aktīvāka, lai gan kolektīva lēmumu pieņemšana gandrīz vienmēr ir sarežģīts un gauss process. Šīs krīžu virknes sākumposmā Eiropa bija nosacīti inertāka ekonomikas stabilizācijas politiku īstenošanā, bet neseno krīžu pārvarēšanā naudas un budžeta politika jau spēlēja pirmo vijoli. Tomēr eiro zonas arhitektūra joprojām nav pabeigta. Atšķirībā no, piemēram, ASV, eiro zonā ir viena naudas jeb monetārā politika, bet 19 dažādas budžeta jeb fiskālās politikas, kas, kā nu kuru brīdi, var viena otru papildināt, bet var arī aizklīst pretējos virzienos. Turklāt dažādais un vairāku valstu gadījumā arī pārmērīgi augstais valsts parāda līmenis ne vienmēr ļauj izmantot budžeta sviras pietiekamā amplitūdā. Tādēļ ASV, kur bez individuālo štatu budžetiem ir arī kopēja, federālā līmeņa fiskālā politika, stabilizēt ekonomiku krīzēs ir vienkāršāk. 

Eiro zonā pāriet uz centralizētāku fiskālās politikas modeli liedz politiski apsvērumi, vairumam vēlētāju nacionālās intereses liekot pāri Eiropas kopējām interesēm. Tas ir saprotams, neesam viena valsts un katram savs tuvāks. Tomēr daudzās jomās nacionālās intereses cieši savijas ar Eiropas kopējām interesēm, un darot kopā varam izdarīt daudz vairāk. Vienotāka Eiropa arī būtu daudz ietekmīgāka uz multipolāras pasaules skatuves. Zināmu optimisma dzirksti varējām manīt pandēmijas laikā, kad Eiropas valstīm izdevās vienoties par kopēju fiskālā atbalsta projektu krīzē, proti, Eiropas atveseļošanas un noturības mehānisma izveidi. Vai šī dzirksts aizšķils ugunskuru, kas silti sprakšķot sasauks eiro zonas valstis kopīgas fiskālās politikas institucionalizēšanai, laiks rādīs. Bet krīzes un izaicinājumi dažkārt rada brīnumus. Un vienoti kopā izaicinājumus varam pārvarēt veiksmīgāk. Spēcīga un vienota Eiropa viennozīmīgi ir Latvijas interesēs.

Kas tad ir tie nākotnes izaicinājumi, ko kopīgiem spēkiem pārvarēt būtu efektīvāk?

Monetārās politikas jomā tā noteikti ir augstā inflācija kombinācijā ar ekonomikas palēnināšanos un draudošo recesiju. Atšķirībā no iepriekšējā desmitgadē piedzīvotā izaicinājuma, kad inflācija ir ilgstoši zema, pastāv deflācijas riski, ekonomika iestigusi stagnācijas lamatās, bet procentu likmes pietuvojušās nullei, centrālās bankas parasti labi zina, kā ierobežot augstu inflāciju – jāceļ procentu likmes. Bet vai pēc ilgstoša zemu procentu likmju perioda pārējā ekonomika šādam piedzīvojumam būs gatava? Nav liela māksla stabilizēt inflāciju, izraisot ekonomikā recesiju. Māksla ir normalizēt inflāciju ar pēc iespējami mazākām izmaksām tautsaimniecībai, tostarp neapdraudot finanšu sistēmas stabilitāti. Un tas šobrīd centrālajām bankām ir liels izaicinājums. Kara izraisītā nenoteiktība, enerģētikas krīze, straujais izmaksu pieaugums jau paši par sevi garantē strauju ekonomikas sabremzēšanos un vienlaikus audzē cenas. No šādas situācijas daudz veiksmīgāk varam iziet, centrālajām bankām cieši sadarbojoties ar valdībām. Ne velti pēdējā laikā dzirdam aizvien uzstājīgākus aicinājumus valdībām sniegt mērķētu atbalstu sabiedrībai, palīdzot vissmagāk skartajiem iedzīvotājiem, bet vienlaikus neveicinot inflāciju ar pārāk lielu fiskālo stimulu. Vēl svarīgāk, laikā, kad Krievija izmanto energoresursus kā ieroci, bet pārskatāmā nākotnē fosilo energoresursu patēriņš jāmazina klimata apsvērumu dēļ, ir vērts paātrināt ieguldījumus energodrošībā, energoefektivitātes veicināšanā un atjaunīgo energoresursu attīstībā.

Raugoties tālākā nākotnē, papildus izaicinājumus monetārajai politikai radīs pāreja uz klimatneitrālu ekonomiku. Fosilo energoresursu patēriņa ierobežošana var sākotnēji paaugstināt cenas. Bet vēlāk var tās pazemināt caur ieguldījumiem alternatīvu energoresursu attīstībā. Tā rezultātā inflācija, visticamāk, nākotnē būs svārstīgāka, kas rada veselu virkni jautājumu monetārās politikas veicējiem. Kā rīkoties šādā situācijā? Aktīvi pretdarboties, vai tomēr skatīties cauri šādām inflācijas svārstībām? Kādus monetārās politikas instrumentus izmantot? Vai paturēt iepriekšējo krīžu nekonvencionālos rīkus monetārās politikas instrumentārijā? Cik aktīvi un ar kādiem rīkiem centrālajai bankai labāk sekmēt klimata mērķu sasniegšanu?

Savukārt valdībām jau tuvākajā laikā izaicinājums atkal var kļūt valstu augstie parādi. Procentu likmēm pieaugot no vēsturiski zemiem līmeņiem, investori kļūst nervozāki. Turklāt klimata mērķu sasniegšanai valdībām būs nepieciešami nozīmīgi papildus līdzekļi, kas atspoguļosies pieaugošos budžeta tēriņos. Valsts parādu var konceptuāli mazināt trīs veidos. Atmaksājot, kas nozīmētu fiskālo konsolidāciju. Sadzīvojot ilgāku laiku ar augstu inflāciju, kas nozīmētu papildus zaudējumus sabiedrībai. Vai arī izaugot no parāda, kas ir vislabvēlīgākā izvēle, bet tam nepieciešamas reformas, kas parasti nes augļus par politisko ciklu ilgākā laika periodā un prasa lielu politisko drosmi to īstenošanā. Tieši šādas reformas kopā ar koordinētām visas Eiropas līmeņa investīcijām klimatneitrālu tehnoloģiju attīstībā, sekmējot inovācijas un produktivitātes izaugsmi, var kļūt par atslēgu augsto parādu problēmas risinājumam.

Arī Latvijai šeit nevajadzētu kavēties. Bieži dzirdam, ka nevajag mums zaļo kursu, tas tikai palielinās izmaksas. Jāsaprot, ka izmaksas būtiski pieaugs tad, ja neko nedarīsim, bet pārējā pasaule pārliecinoši virzīsies uz priekšu klimatneitrālo tehnoloģiju radīšanā un ieviešanā. Bet ieguldot un attīstot savas tehnoloģijas, kas nebūt nav nereālistiski Latvijas gadījumā, zaļais kurss kļūs par attīstības pakāpienu.

Arī digitālo tehnoloģiju attīstība var pavērt būtiskas iespējas ekonomikas izrāvienam. Jau šobrīd atsevišķus darbus digitāls algoritms var paveikt daudz efektīvāk par cilvēku. Mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstība pasaules ekonomikā var radīt tektoniskas pārmaiņas. Ja kāda valsts šo tehnoloģiju izstrādē aizsteigsies strauji priekšā citām, būtiski pieaugs arī tās ekonomiskais svars pasaules tautsaimniecībā un iespējas ietekmēt globālos procesus. Diemžēl Eiropa šobrīd nav līderpozīcijās šajā jomā. Ja negribam ar laiku kļūt par perifēriju, ieguldījumi ekonomikas digitalizācijā un digitālo tehnoloģiju attīstībā ir būtiski jāpalielina.

Tehnoloģiskais progress un digitalizācija pārveido arī naudu un maksājumus, radot jaunus izaicinājumus centrālajām bankām. Privātais sektors jau kādu laiku eksperimentē ar dažādu digitālu aktīvu radīšanu. Ja centrālās bankas neies laikam līdzi, kādu brīdi varam saskarties ar valsts naudas nozīmes samazināšanos digitālajā ekonomikā. Tomēr arī steigties ir riskanti. Pārāk straujš centrālo banku digitālās naudas popularitātes pieaugums var likt iedzīvotājiem un uzņēmumiem pārnest savus naudas līdzekļus no komercbankām uz centrālo banku, tā novājinot banku sektoru, kam būs tiešas sekas uz ekonomikas kreditēšanu un augsta varbūtība izraisīt masīvu finanšu krīzi.

Šobrīd Eiropas Centrālā banka ir sākusi darbu pie digitālā eiro, kas prasīs rūpīgi apsvērt un veikt dažādas sarežģītas izvēles. Piemēram, digitālās valūtas pielietojuma ziņā. Vai tā būs plaši lietota nauda, ko centrālā banka varēs izmantot arī monetārās politikas realizācijai, vienlaikus riskējot radīt satricinājumus banku sektorā. Vai tomēr digitāla nauda ar ierobežotu funkcionalitāti, izmantojama kā papildinājums esošajām maksāšanas iespējām. Kādu privātuma līmeni šāda nauda nodrošinās, vai tā būs pilnīgi anonīma, kas var pavērt iespējas dažādām nelikumīgām darbībām, jeb tiks paturēta iespēja identificēt maksātājus. Un visbeidzot, vai digitālā nauda pavērs iespējas atvieglot starptautiskos maksājumus ārpus Eiropas, tā stiprinot mūsu valūtas starptautisko lomu un sniedzot papildus labumu Eiropas pilsoņiem.

Vien laiks rādīs, kā ar šiem un citiem izaicinājumiem tiksim galā. Tomēr, rīkojoties saskaņoti Eiropas līmenī un stiprinot Eiropu kā mūsu visu kopīgas mājas, sagaidāmos sarežģījumus spēsim pārvarēt daudz veiksmīgāk. Ja arī jūs interesē Latvijas un Eiropas nākotne, aicinu pievienoties Latvijas Bankas simtgadei veltītās konferences diskusijai šī gada 3. novembrī. Ar konferences programmu un dalības iespējām varēsiet iepazīties Latvijas Bankas ekonomikas norisēm veltītajā mājas lapā.

 

 

Ilustratīvs attēls konference

APA: Rutkaste, U. (2022, 05. dec.). Cauri krīzēm: kādi izaicinājumi mūs gaida nākotnē?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5722
MLA: Rutkaste, Uldis. "Cauri krīzēm: kādi izaicinājumi mūs gaida nākotnē?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 05.12.2022. <https://www.makroekonomika.lv/node/5722>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Up