Kā budžeta prioritātes nes sev līdzi lielāku parādu

Valdības budžeta izdevumi veido vienu no būtiskākajiem publiskās politikas instrumentiem, ar kuru palīdzību iespējams ietekmēt valsts sociālo, ekonomisko un drošības attīstību. Vienlaikus demogrāfiskās pārmaiņas, ģeopolitiskā nestabilitāte un sabiedrības pieprasījums pēc kvalitatīviem publiskajiem pakalpojumiem aktualizē jautājumu par izdevumu efektivitāti un ilgtspēju.

Pēdējos gados valdības izdevumu dinamiku Latvijā ietekmēja gan ārkārtēji notikumi, gan strukturālas vajadzības. Pandēmijas laikā valdība ieviesa plašus atbalsta pasākumus, kam drīz sekoja enerģētikas krīze un nepieciešamība kompensēt straujo cenu kāpumu. Kara izraisītie ģeopolitiskie apdraudējumi savukārt aktualizēja nepieciešamību strauji stiprināt aizsardzību un drošību. Sociālās jomas izdevumi pieauga galvenokārt vidējā pabalstu apmēra kāpuma dēļ, ko veicināja algu  pieaugums. Budžeta izdevumus veicināja arī valdības noteiktās jaunās prioritātes. Pēcāk, turpinoties mērenai ekonomikas izaugsmei, kopējais valdības izdevumu līmenis nostiprinājies augstāk nekā pirms šiem satricinājumiem. Redzams, ka valdības tēriņi pieauga ne tikai īslaicīgi krīžu laikā, bet arī ilgstoši paaugstinājušies strukturāli.

Ekonomikas izaugsme netiek līdzi Latvijas valdības izdevumu kāpumam

Daudziem sabiedrībā var būt sajūta, ka valdības tēriņi krīžu laikā pamatoti pieaug, bet, tiklīdz ārkārtas atbalsts noslēdzas, tie atkal atgriežas "normālā" līmenī. Loģika šķiet vienkārša – ja palīdzība vairs nav vajadzīga, arī izdevumiem būtu jākļūst mazākiem.

Tomēr dati rāda citu ainu. Pēc pandēmijas un enerģētikas krīzes valsts izdevumi nav atgriezušies iepriekšējā līmenī – tie turpina saglabāties augstāki. Lai gan Latvija valsts tēriņiem atvēl mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), 2024. gadā izdevumu apjoms sasniedza 45.6 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Salīdzinot piecu gadu vidējo rādītāju ar periodu pirms pandēmijas un citiem satricinājumiem, valdības izdevumu īpatsvars ekonomikā pieaudzis no 40 % līdz gandrīz 45 % (1. attēls). Pieaugums vērojams daudzās ES valstīs, tomēr Latvijā tas bijis starp pamanāmākajiem – lielāks tikai Rumānijā, Spānijā un Itālijā.

Latvijā valsts tēriņu līkne nav atgriezusies tur, kur bija pirms 2020. gada, – tā zīmējas arvien augstāk, tādējādi diskusija par "samērīgiem līmeņiem" ir aktuālāka nekā jebkad. Valsts izdevumu pieaugums vairs nav tikai īslaicīga reakcija uz ekonomikas satricinājumiem, bet ilgstošāka tendence.

No vienas puses, tas saistīts ar ik gadu noteiktajām prioritātēm budžetā – vairāk līdzekļu, piemēram, drošībai un aizsardzībai vai veselībai. No otras puses, tas atkarīgs arī no ekonomikas jaudas. Ja tā aug, tad sabiedrības vajadzībām iespējams atvēlēt vairāk līdzekļu, ja stagnē – iespējas ir ierobežotas. Tāpēc izdevumu pārmaiņas var skatīt kopā ar valsts ekonomikas attīstību (2. attēls).

Valstu salīdzinājumā redzams, ka valdības izdevumi un nominālā IKP pārmaiņas ne vienmēr iet roku rokā. 2024. gadā lielākajā daļā ES valstu tēriņi kopš 2019. gada pieauga daudz straujāk nekā ekonomika, kas var liecināt par lielāku budžeta deficīta risku, ja ieņēmumi neauga tikpat ātri kā izdevumi. Tikai četrās ES valstīs ekonomikas izaugsme pilnībā nosedza izdevumu kāpumu. Latvija izceļas ar straujāku izdevumu kāpumu, nekā vidēji sagaidāms pie līdzīga ekonomikas pieauguma, un līdzīga situācija vērojama arī Lietuvā un Igaunijā. Tomēr Lietuvā, kur ekonomika auga ievērojami spēcīgāk, bija iespējams atļauties lielāku izdevumu kāpumu (82.5 %), nekā Latvija (57.1 %) un Igaunija (57.3 %), nepalielinot budžeta deficītu tik būtiski.

Latvijā izdevumi auguši straujāk arī tad, ja izslēdz vispārējās cenu pārmaiņas (3. attēls). Tērējam vairāk, nekā inflācija "noēd" – tas ļauj darīt vairāk, bet vienlaikus liek jautāt: vai spējam to atļauties un vai ieguldām pietiekami gudri? Vispārīgam salīdzinājumam – ja valsts tēriņi pieaug tieši tikpat strauji kā inflācija, valsts īstenībā spēj nopirkt tikpat daudz kā iepriekš, tikai par augstākām cenām. Savukārt, ja izdevumi aug straujāk nekā inflācija, tas nozīmē, ka valdība tērē vairāk ne tikai cenu kāpuma dēļ, bet arī tādēļ, ka pieņemti jauni lēmumi vai paplašinātas prioritātes, piemēram, vairāk līdzekļu novirzīts aizsardzībai, veselības aprūpei vai izglītībai.

Raugoties uz kopbudžeta izdevumu pārmaiņām, varētu šķist, ka lielās svārstības, iespējams, saistītas ar ES finansēto projektu īstenošanu, jo ierasts, ka dažus gadus projektu aktivitāte ir zemāka, bet plānošanas perioda beigās tā pieaug ļoti strauji. Tomēr dati rāda ko citu – pēdējo desmit gadu laikā kopējo izdevumu dinamiku galvenokārt noteikuši izdevumi, kas segti no Latvijas budžeta līdzekļiem. Izņēmums bija 2023. gads, kad pamatfunkciju izdevumi samazinājās tāpēc, ka tika izbeigts valsts atbalsts energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai. Šogad pamatfunkciju izdevumu kāpums gaidāms mērenāks, savukārt aktīvāka ES fondu projektu īstenošana, īpaši Atveseļošanas un noturības mehānisma projektos, vairāk ietekmēs kopējo izdevumu pārmaiņas.

Valsts, pašvaldību un sociālās aizsardzības budžeta izdevumi

Turpinot skatīt valdības izdevumu pārmaiņas, pievērsīšos tam, kā tie sadalās pa budžeta līmeņiem. Latvijā izdevumus veic gan centrālā valdība jeb valsts iestādes, gan pašvaldības, gan ir arī sociālās aizsardzības budžeta daļa. Katrai no šīm institūcijām likumā noteiktas savas funkcijas un atbildības jomas. Lai gan kopumā šos izdevumus uzskata par vienotu – vispārējās valdības – budžetu, to struktūra, finansēšanas avoti un politikas mērķi ir būtiski atšķirīgi.

Centrālās valdības un sociālā budžeta izdevumi galvenokārt saistīti ar nacionālajām prioritātēm – pensiju un citu pabalstu sistēmu, aizsardzību un iekšējo drošību, veselības aprūpi, izglītību, kā arī starptautiskajām saistībām. Tie tiek plānoti valsts budžeta likumā un īstenoti caur ministrijām un valsts iestādēm.

Savukārt pašvaldības veic izdevumus, kas galvenokārt saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu konkrētā teritorijā – pirmsskolas un sākumskolas izglītību, vietējo infrastruktūru (ceļi, transports, izglītības un veselības iestādes) un komunālajiem pakalpojumiem, sabiedrisko kārtību un vietējo attīstību. Šo izdevumu apmērs un struktūra ir atkarīga no pašvaldības lieluma, ekonomiskā potenciāla un iedzīvotāju skaita.

Latvijā nedaudz vairāk nekā pusi no visiem izdevumiem "apsaimnieko" valsts, bet otru pusi veido pašvaldību un speciālā jeb sociālā budžeta izdevumi, kas ir aptuveni vienādi. Līdzīga situācija ir arī Igaunijā un Lietuvā. Igaunijā lielāka izdevumu daļa nonāk valsts pārziņā, jo salīdzinoši vairāk caur valsts budžetu tiek novirzīts sociāla rakstura maksājumiem, kas daļēji skaidro atšķirības valsts daļas izdevumos Baltijas valstīs. Tāpēc sociālā budžeta izdevumi Igaunijā ir zemākie Baltijā un zem ES vidējā rādītāja. Lietuvā – pie līdzīga valsts izdevumu īpatsvara – pašvaldības tērē mazāk, savukārt sociālais budžets veido lielāku daļu no kopējiem izdevumiem.

Pašvaldību tēriņi jau ilgstoši ir bijuši gandrīz nemainīgi – apmēram desmitā daļā no ekonomikas (4. attēls). Tas nozīmē, ka attiecībā pret IKP tie ir stabili, bet naudas izteiksmē summas ir augušas līdzi ekonomikas kopējam pieaugumam. Līdzīgi arī sociālajam budžetam – proporcija palielinājusies nebūtiski (no 9 līdz 10 % no IKP), taču eiro izteiksmē šodien tiek tērēts vairāk. Toties valsts izdevumi ir mainījušies daudz straujāk: no ceturtās daļas ekonomikas 2015. gadā līdz gandrīz trešdaļai 2024. gadā. Tas vēlreiz apliecina, ka kopējā tēriņu dinamika galvenokārt ir atkarīga no valdības lēmumiem, vai nu reaģējot uz krīzēm, vai izvirzot jaunas prioritātes.

Analizējot Latvijas izdevumu struktūras pārmaiņas pa jomām, izceļas trīs virzieni: aizsardzība, sociālie pabalsti un veselības aprūpe. Tām pēdējo gadu laikā bijis relatīvi lielāks budžeta pieaugums, savukārt izdevumi par valsts parāda apkalpošanu (procentu maksājumi), kuri funkciju griezumā klasificējas zem "Vispārējie valdības dienesti", īslaicīgi samazinājās. Tomēr šī tendence nav bijusi noturīga – pēdējos gados vērojamais parāda apjoma pieaugums un finanšu tirgos augošās procentu likmes  nozīmē parāda apkalpošanas izdevumu kāpumu.

Izdevumi pieaug, parāds arī

Izdevumu pieaugums pēdējos gados palielināja budžeta deficītu. To lielākoties nācās segt, izmantojot valsts parādu, jo ieņēmumu pieaugums budžetā bija salīdzinoši neliels. Lai gan nodokļu ieņēmumi un citi ieņēmumi uzrādīja kāpumu, tas nebija pietiekams, lai pilnībā segtu strauji pieaugošās prioritātes un nepieciešamības izdevumu pusē (9. attēls). Rezultātā valsts aizņēmumi kļuva par galveno finansēšanas instrumentu, lai nodrošinātu gan sociālās politikas, gan investīciju vajadzības, tostarp infrastruktūras projektus un veselības aprūpes modernizāciju, un tagad arī iekšējās un ārējās drošības jomas stiprināšanu.  

Šāda prakse ļauj īstermiņā realizēt sabiedrībai svarīgus projektus, taču ilgtermiņā tā palielina fiskālo risku, jo pieaugošais parāds ierobežo budžeta elastību un prasa uzmanīgu izdevumu un ieņēmumu plānošanu, lai saglabātu valsts finanšu ilgtspēju.

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas valsts parāda situācija ir ievērojami mainījusies. Pirms desmit gadiem Latvija bija starp piecām ES valstīm ar zemāko parādu, taču 2024. gadā tā noslīdējusi uz 11. vietu. Parāda apjoms šajā periodā pieaudzis no 10.2 miljardiem eiro līdz 18.8 miljardiem eiro, kas attiecīgi veido 46.6 % no IKP salīdzinājumā ar 38.3 % no IKP 2015. gadā. Valsts ir nonākusi situācijā, kur uzkrātais parāds jau līdzinās tam, ko tā iztērē viena gada laikā. Tas nav tūlītējs risks, bet ir skaidrs signāls, ka turpmāk rūpīgi jāvērtē tēriņi un jādomā par ieņēmumu bāzes stiprināšanu, tostarp veicinot straujāku ekonomikas izaugsmi, lai mazinātu valsts finanšu atkarību no aizņemšanās.  

Kopumā jāsecina, ka izdevumu pieaugums atspoguļo gan budžeta prioritātes, gan sarežģītos izaicinājumus, ar kuriem saskaras valsts finanses. Mūžīgais jautājums par to, kā sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem, kļūst arvien aktuālāks. Izdevumu pusē jāņem vērā gan saistības pret sabiedrību, tostarp novecošanās radītās sekas izdevumu pieaugumā, gan ārēji apstākļi, kas prasa stiprināt valsts drošību. Savukārt ieņēmumu pusē jānodrošina finansējums valstiski svarīgu vajadzību īstenošanai. Ir skaidrs, ka pieaugošais valsts parāds nevar ilgtermiņā nodrošināt valsts finanšu ilgtspēju, un jebkādas nodokļu izmaiņas jāplāno uzmanīgi, tikai pēc tam, kad ir skaidra pārliecība par izdevumu efektivitāti un to mērķtiecīgu izmantošanu.

Šajā rakstā izmantotā informācija balstīta uz datiem, kas publicēti līdz 24.11.2025.