Budžeta izdevumu struktūra izgaismo prioritātes un izaicinājumus

Reaģējot uz ģeopolitisko situāciju un sabiedrības vajadzībām, šīs jomas kļuvušas par galvenajiem izdevumu pieauguma avotiem (1. attēls), vienlaikus izgaismojot valsts prioritātes un ilgtermiņa izaicinājumus.

Šajā rakstā detalizēti apskatīti valsts budžeta izdevumi minētajās trīs jomās.

Izdevumi aizsardzībai

Jau 2023. gadā Latvijā bija straujākais aizsardzības izdevumu kāpums starp visām Eiropas Savienības (ES) valstīm, un arī pērn un šogad izdevumi aizsardzībai turpina pieaugt. Finanšu ministrijas (FM) novērtējums[1] rāda, ka 2025. gadā tie varētu sasniegt 3.3 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) pēc funkciju (COFOG) klasifikācijas. Šī statistika atspoguļo līdzekļu izlietojumu aizsardzības jomā, tomēr izdevumi par militāro iekārtu iegādi tiek iekļauti izdevumos tajā brīdī, kad tās tiek piegādātas. Tas nozīmē, ka faktiski —  pēc naudas plūsmas – veiktie izdevumi ir lielāki, jo veikti avansa maksājumi par pretgaisa aizsardzības sistēmām un citu militāro tehniku, ko piegādās nākamajos gados. Aizsardzības ministrijas publicētā informācija[2] liecina, ka 2025. gadā budžeta izdevumi aizsardzībai varētu sasniegt 3.8 % no IKP, bet turpmākajos gados Latvija plāno šim mērķim novirzīt līdz pat 5 % no IKP.  Šāds lēmums saistīts ar drošības situācijas pasliktināšanos (karš Ukrainā, hibrīdkarš), NATO prasībām un Latvijas stratēģisko izvēli palielināt ieguldījumus bruņutehnikā un karavīru skaita kāpināšanā.

Aizsardzības izdevumu īpatsvars valdības kopējos tēriņos pieaudzis no 2.6 % pirms desmit gadiem līdz vairāk nekā 8 % 2025. gadā (aprēķinā izmantotas FM jaunākās prognozes). Lielākās pārmaiņas aizsardzības izdevumos skaidro straujais investīciju kāpums, kas desmit gadu laikā vairāk nekā četrkāršojies. Finansējums tiek novirzīts artilērijas un bruņutehnikas iegādei, bezpilota sistēmām, ekipējumam, transportlīdzekļiem, kā arī infrastruktūras izbūvei un paplašināšanai (militārie poligoni un bāzes reģionos). Tāpat tiek nodrošināta palīdzība Ukrainai — ieroči, munīcija, ekipējums. Aizsardzības izdevumi atlīdzībai ir dubultojušies, jo 2025. gadā plānotais militārpersonu skaits sasniegs 9000 cilvēku[3]. Kopš 2023. gada Valsts aizsardzības dienests ik gadu papildina karavīru skaitu, un arī zemessargu skaits šogad pārsniedzis 10 000[4].

NATO rekomendē, lai vismaz piektdaļa jeb 20 % no aizsardzības budžeta būtu ieguldījumi jaunu spēju attīstībā. Latvijā šis rādītājs pieaudzis no 14 % pirms desmit gadiem līdz prognozētiem 35 % 2025. gadā[5], pārsniedzot NATO valstu vidējo rādītāju.

Šogad apstiprinātā stratēģija[6] paredz, ka līdztekus militāro spēju un infrastruktūras stiprināšanai Latvija īpašu uzmanību pievērsīs vietējās aizsardzības industrijas un inovāciju attīstībai. Mērķis ir veidot spēcīgu un modernu industriju, kas spētu nodrošināt arvien lielāku daļu Nacionālo bruņoto spēku vajadzību, dubultojot vietējās aizsardzības industrijas īpatsvaru Nacionālo bruņoto spēku iegādēs līdz 20 % līdz 2028. gadam un trīskāršojot līdz 2036. gadam. Vienlaikus augstas pievienotās vērtības produkti sniegtu pienesumu Latvijas ekonomikai – mērķis ir palielināt industrijas apjomu līdz 3 % no IKP 2028. gadā un līdz 5 % no IKP 2036. gadā.

Nav šaubu, ka aizsardzības izdevumu palielināšana ir būtisks solis valsts drošības stiprināšanai. Lielāks finansējums ļauj attīstīt ne tikai militārās spējas, nodrošināt labāku sagatavotību un reaģētspēju, bet arī stiprināt sabiedrības pārliecību par drošu nākotni. Vienlaikus drošības vides uzlabošana rada labvēlīgāku investīciju klimatu — pieaug vietējo un ārvalstu investoru uzticība, kas savukārt veicina ekonomikas izaugsmi.  

Izdevumi sociālajai aizsardzībai

Izdevumi sociālajai aizsardzībai ir otrs nozīmīgākais valdības izdevumu virziens, kur vērojama augšupejoša dinamika. Pēc būtiskiem kāpumiem pandēmijas un enerģētikas krīzes laikā, šie izdevumi, līdzīgi kā citās ES valstīs, 2023. gadā Latvijā ir nedaudz samazinājušies. Tomēr to apjoms joprojām saglabājas augstāks nekā pirms pandēmijas. Neraugoties uz izdevumu pieaugumu, sociālās aizsardzības izdevumi Latvijā joprojām ir zem ES vidējā līmeņa.

Izdevumu kāpums Latvijā atspoguļo izdevumu izmaiņas vecuma pensijām, slimības pabalstiem un ģimenēm ar bērniem. 2019.-2023. gadā sociālo pabalstu izdevumos vairāk nekā puse tika izmaksāta vecuma pensijām. Pensionēšanās vecuma palielināšana iepriekš mazināja vecuma pensiju saņēmēju skaitu, tomēr 2023. gadā vecuma pensijas saņēmēju kritums apstājās, un jaunākie dati norāda uz nelielu pieaugumu (2. attēls). Otrajā vietā bija pabalsti slimības vai invaliditātes gadījumā ar 20 % īpatsvaru kopējās sociālo pabalstu izmaksās — to saņēmēju skaits pandēmijas laikā strauji pieauga un joprojām ir augstāks nekā pirms tās. Trešajā vietā (11 %) pēc apjoma ir pabalsti ģimenēm ar bērniem. Statistika šajā jomā nav iepriecinoša — kopējais pabalstu saņēmēju skaits pēdējos gados palicis samērā stabils, taču vecāku pabalsta saņēmēju skaits ir samazinājies, kas liecina par izaicinājumiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Izdevumu kāpumu galvenokārt veicinājis algu pieaugums un politiski lēmumi, īpaši attiecībā uz ģimenes valsts pabalstu.

Latvijā sociālie pabalsti uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes vien nedaudz pārsniedz pusi no ES vidējā līmeņa, kas liecina par zemāku sociālā atbalsta intensitāti. Tas atbilst arī kopējai tendencei — Latvijā ir mazāki izdevumi sociālajai aizsardzībai nekā vidēji ES. Vislielākās atšķirības vērojamas vecuma pensiju un slimības pabalstu jomās. Tomēr pēdējos gados sociālo pabalstu apjoms uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis, un atšķirība no ES vidējā rādītāja ir pakāpeniski samazinājusies.

Salīdzinot Baltijas valstis, Latvija atpaliek no Lietuvas, tomēr plaisa ir mazāka nekā salīdzinājumā ar ES vidējo līmeni. Savukārt salīdzinājumā ar Igauniju Latvijā sociālo pabalstu līmenis vairumā gadījumu ir augstāks, izņemot pabalstus ģimenēm ar bērniem, kur atbalsts ir lielāks Igaunijā. Svarīgi atzīmēt, ka papildus sociālajiem pabalstiem Latvijā strādājošo ienākumiem tiek piemērots neapliekamais minimums par apgādājamo — to var pieskaitīt kā atbalstu ģimenēm ar bērniem. Lielākās atšķirības starp abām valstīm vērojamas slimības pabalstos – Igaunijā pabalsta apmērs veido 70 % no darbinieka vidējās algas, kas ir zemāk nekā pie mums.

Lai sociālos pabalstus saņemtu tie, kuriem visvairāk nepieciešams, un tādējādi efektīvāk mazinātu nabadzību un veicinātu sociālo iekļaušanu, sociālās aizsardzības sistēmai jābūt mērķētai. Jaunākie dati liecina, ka Latvija joprojām būtiski atpaliek no ES vidējā mērķēto pabalstu īpatsvara — tie veido tikai 1.7 % no kopējā pabalstu apjoma (3. attēls). Tas norāda, ka Latvijas sociālās aizsardzības sistēma mazāk balstās uz ienākumu pārbaudēm, un pabalsti vairāk ir universāli vai pieejami plašākai sabiedrībai. Vienlaikus dinamika rāda, ka 2023. gadā šis rādītājs sasniedza augstāko līmeni pēdējo desmit gadu laikā. To veicināja minimālā ienākuma reformas turpinājums, tostarp lēmumi par garantētā minimālā ienākuma pabalsta piešķiršanas kritērijiem un to pārskatīšanu pēc mediānas ienākumiem, nostiprinot principu, ka trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības saņem lielāku atbalstu.

Lietuvā nedaudz vairāk sociālo pabalstu tiek piešķirti mērķēti salīdzinājumā ar Latviju, taču arī Lietuva nav sasniegusi ES vidējo līmeni. Savukārt Dānija ir līdere ar ļoti augstu mērķēto sociālo pabalstu īpatsvaru. Lielākā daļa pabalstu tur tiek izmaksāta mājokļa atbalstam, kas pilnībā tiek piešķirts, balstoties uz ienākumu pārbaudi. Dažiem pabalstu veidiem (piemēram, pensijām un bērnu pabalstiem) ir universāla daļa — atkarīga no sociālajām iemaksām vai vienāda visiem, bet šiem pabalstu saņēmējiem tiek piešķirtas arī papildu piemaksas, kas atkarīgas no ienākumiem.

Latvijā pāris gadus darbojas automatizēta Energoresursu izmaksu kompensēšanas informācijas sistēma, kas, izmantojot valsts reģistru datus, mērķēti piešķir enerģijas atbalstu mājsaimniecībām, un tās pieredze var kalpot kā piemērs citu pabalstu izvērtēšanai.

Papildus iepriekšējai analīzei ir būtiski vērtēt, kā sociālie maksājumi ietekmē iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību. Latvijā, pēc Eurostat datiem, Džini koeficients, kas mēra ienākumu nevienlīdzību (0 = pilnīga vienlīdzība, 100 = pilnīga nevienlīdzība), pēdējos gados ir nedaudz samazinājies, tomēr joprojām augsts ES kontekstā. Pēdējos gadu dati rāda, ka Džini koeficients pirms sociālajiem pabalstiem Latvijā ir bijis ap 37 punktiem, bet pēc sociālajiem pabalstiem — ap 34 punktiem. Tas liecina, ka valsts sociālie maksājumi palīdz mazināt nevienlīdzību, taču joprojām ir iespējas uzlabot šo izdevumu efektivitāti un tiekties uz mērķtiecīgāku pabalstu piešķiršanu, lai vairāk izlīdzinātu iedzīvotāju ienākumus.

Izdevumi veselības aprūpei

Veselības aprūpes finansējums Latvijā ilgstoši bijis viens no zemākajiem ES. Tomēr pēdējos gados izdevumus izdevies pakāpeniski palielināt, un 2023. gadā tie sasniedza Lietuvas līmeni — 5.3 % no IKP, turklāt pandēmijas laikā šis rādītājs bija vēl augstāks. Neraugoties uz šo progresu, finansējums joprojām ir zem ES vidējā (7.2 % no IKP) un arī zem Igaunijas rādītāja — 6.5 % no IKP (4. attēls).

Raugoties uz veselības aprūpes izdevumu sadalījumu, Latvijā vislielāko daļu no valsts finansējuma joprojām veido stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana. Šie izdevumi sāka pieaugt jau 2018. gadā, pandēmijas laikā strauji palielinājās un pēc tās nav samazinājušies, 2023. gadā gandrīz sasniedzot ES vidējo līmeni. Tas norāda, ka Latvijā veselības aprūpes sistēmā joprojām liela daļa resursu tiek tērēta slimnīcām, nevis veselības aprūpes pakalpojumiem, kas ļautu savlaicīgi atklāt slimības un mazinātu nepieciešamību pēc dārgas stacionārās ārstēšanas.

Savukārt ambulatoro pakalpojumu finansējums pieaudzis pavisam nedaudz un joprojām būtiski atpaliek no ES vidējā rādītāja. Šī disproporcija rada virkni seku: ilgākus gaidīšanas laikus, ierobežotu pieejamību speciālistiem un zemāku profilaktisko pakalpojumu intensitāti. Rezultātā pacienti biežāk nonāk slimnīcās ar jau sarežģītām diagnozēm, kas savukārt vēl vairāk palielina stacionāro pakalpojumu slogu.

2023. gadā  valsts finansētie veselības aprūpes izdevumi uz vienu iedzīvotāju ES valstīs būtiski variēja. Augstākais finansējums ir Vācijā — 4 600 eiro uz iedzīvotāju[7], savukārt Latvija ierindojas pēdējā vietā ar zemāko valsts finansējumu jeb 1 100 eiro. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts finansējums, ieskaitot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas veselības aprūpei, uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni četras reizes zemāks nekā Vācijā un gandrīz trīs reizes zemāks nekā ES vidēji.

Tāpat būtiska atšķirība redzama valsts finansējuma daļā kopējā veselības aprūpes finansējuma struktūrā. ES valstīs vidēji valsts apmaksā ap 80 % veselības aprūpes izdevumu. Latvijā šis rādītājs ir tikai gandrīz 60 %, kas ir zemākais visā ES. Pēc pandēmijas laika pieauguma šis rādītājs atgriezies iepriekšējā līmenī. Tas liecina par augstu privāto maksājumu slogu, kas ietekmē pakalpojumu pieejamību, īpaši iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem. Šāda struktūra padara sistēmu mazāk solidāru un sociāli mazāk taisnīgu.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) jaunākajā publikācijā[8] secināts, ka Latvija kopš 2019. gada dubultojusi kapitālos izdevumus veselības aprūpē. Tas skaidrots ar ieguldījumiem slimnīcu un citu medicīnas iestāžu modernizācijā, kā arī ieguldījumiem informācijas un komunikācijas tehnoloģijās veselības aprūpē. Savukārt vidēji ES kapitālieguldījumu līmenis attiecībā pret IKP būtiski nav mainījies.

Tomēr Latvija parādās arī ne tik iepriecinošos rādītājos. Piemēram, OECD dati rāda, ka Latvijā ir viens no augstākajiem nāves gadījumu līmeņiem, kurus būtu iespējams novērst ar savlaicīgu ārstēšanu un profilaksi. Tāpat Latvija izceļas ar augstāko alkohola pārdošanas līmeni starp OECD valstīm, un alkohola lietošana ir viens no galvenajiem nāves un invaliditātes cēloņiem visā pasaulē, īpaši darbspējīgā vecuma iedzīvotāju vidū.

Veselības aprūpe ir viena no jomām, kas ilgtermiņā būtiski ietekmē ekonomikas izaugsmi. Veseli un labi aprūpēti iedzīvotāji ir produktīvāki, ilgāk strādā un mazāk izmanto sociālos un medicīniskos resursus. Latvijā izdevumi veselības aprūpei pēdējos gados ir palielinājušies, tomēr nesenais Latvijas Bankas efektivitātes novērtējums[9] rāda, ka joprojām ir iespējas uzlabot, kā šie līdzekļi tiek izmantoti, lai nodrošinātu maksimālu labumu sabiedrībai.

Par valsts budžeta izdevumiem pēdējos gados un Latvijas valsts parādu plašāk lasāms rakstā "Kā budžeta prioritātes nes sev līdzi lielāku parādu".

Šajā rakstā izmantotā informācija balstīta uz datiem, kas publicēti līdz 24.11.2025.