Pārtikas cenu loma pašlaik vērojamajā inflācijas lēcienā

Pārtikas inflācija Latvijā saglabājas viena no augstākajām Eiropā

Šogad pārtikas cenu kāpums Latvijā ir kļuvis par vienu no karstākajiem sarunu tematiem gan iedzīvotāju vidū, gan profesionāļu diskusijās. Lai gan pārtikas inflācija eirozonā stabilizējas (skat. 1. attēlu), Latvijā tā pieauga vidēji par 6.6 %, padarot mūsu valsti par vienu no pārtikas inflācijas līderēm eirozonā.

Diskusijas sabiedrībā un ekspertu vidū joprojām ir asas, jo pārtikas inflācijas iemesli ne vienmēr ir acīmredzami. Pārtika nav viendabīgs produkts – tās izmaksu struktūra un pieprasījuma dinamika būtiski atšķiras starp dažādām produktu grupām.

Tāpat izbrīna fakts, ka pārtikas inflācija Latvijā, jo īpaši pēdējos gados, novirzās no globālajām tendencēm vairākās produktu grupās. Piemēram, piena produktu cenas Latvijā augušas līdzīgi kā pasaulē, taču graudu produktu un maizes cenas kāpj laikā, kad globālās graudu cenas jau trešo gadu krīt. Vēl izteiktāka ir olīveļļas cenu dinamika: Spānijā un citviet Eiropā, kur pagājušajā gadā bija laba raža, cenas samazinās jau vairāk nekā gadu, bet Latvijā tās saglabājas iepriekšējo gadu augstajā līmenī. Šie piemēri norāda, ka globālie faktori vien nevar izskaidrot Latvijas situāciju un pārtikas cenu kāpuma pamatā ir meklējami iekšzemes iemesli.

Iekšzemes inflācijas spiediens: algas un peļņas maržas

Pēc straujā inflācijas lēciena 2022. gadā pasaules enerģijas un pārtikas cenas normalizējās. Latvijā kopējā inflācija samazinājās līdz 1.3 %, tomēr inflācija bez enerģijas un pārtikas – tā sauktā pamatinflācija jeb iekšzemes inflācija – saglabājās noturīgi augsta un jau vairākus gadus atrodas krietni virs 3 % (skat. 2. attēlu). Tas skaidri parāda, ka iekšzemes spiediens uz cenām nav mazinājies.

No pieprasījuma viedokļa viena no būtiskākajām iekšzemes komponentēm ir algu kāpums (skat. arī Kas nosaka pārtikas cenu kāpumu Latvijā?). Pēdējos četros gados vidējais algu pieaugums sasniedzis ap 10 % gadā. Arī šogad tas saglabājas ļoti straujš – ap 8 % gadā – un augstāks nekā pārtikas cenu pieaugums. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju pirktspēja nav sarukusi tik strauji, kā varētu gaidīt, un pieprasījums pēc pārtikas produktiem joprojām ir spēcīgs. Līdz ar to relatīvās pārtikas cenas pret vidējo algu Latvijā ir pat zemākas nekā pirms Covid-19 perioda (skat. 3. attēlu).

No piedāvājuma puses svarīgs faktors ir arī uzņēmumu peļņas maržas. Augstās inflācijas periodā uzņēmēji plaši izmantoja iespēju pilnībā pārnest izmaksu kāpumu uz patērētājiem, būtiski neierobežojot savu peļņu (skat. arī Kā uzņēmumu peļņa ietekmējusi inflāciju Latvijā?). Daudzi lielākie pārtikas ražotāji un tirgotāji 2023.–2024. gadā uzrādījuši peļņas maržas, kas pārsniedz iepriekšējās desmitgades vidējos rādītājus, dažos gadījumos sasniedzot pat rekordus (skat. 4. attēlu). Kā norāda kolēģis savā blogā (Trīs vēlējumi Latvijai inflācijas jomā), uzņēmēju spēja pilnībā pārcelt izmaksas uz patērētājiem un celt cenas var liecināt par divām problēmām. Pirmā ir, ka patērētāji nepietiekoši soda uzņēmumus ar rīcības maiņu cenu pieauguma rezultātā un nepāriet pie cita tirgotāja. Otrā, konkurence atsevišķu pārtikas preču tirgū nav pietiekami sīva.

Vienlaikus peļņas maržu dinamika ļauj izvirzīt hipotēzi, ka 2023.–2024. gadā uzkrātā peļņa nodrošina finanšu spilvenu, kas ļauj apmierināt darbinieku algu prasības pat ekonomikas stagnācijas apstākļos. Šis apstāklis vismaz daļēji palīdz izskaidrot paradoksālo situāciju, ka pie ļoti mērenas ekonomikas izaugsmes Latvijā joprojām ir spēcīgs darba tirgus un zems bezdarbs. Algas saglabā augšupejošu tendenci, kas savukārt uztur iekšzemes inflācijas spiedienu.

Pārtikas cenas, inflācijas gaidas un algu–cenu otrās kārtas efekti

Pārtikas cenām ir īpaši liela ietekme uz to, kā iedzīvotāji uztver dzīves dārdzību. Cilvēki pārtiku iegādājas katru dienu, tāpēc pārtikas cenu izmaiņas atspoguļojas viņu inflācijas gaidās daudz spēcīgāk nekā jebkuras citas preču kategorijas cenu pārmaiņas. Patērētāju aptaujas dati rāda, ka inflācijas gaidas Latvijā šogad ir vienas no augstākajām pēdējā desmitgadē un sakrīt ar strauju pārtikas cenu kāpumu (skat. 5. attēlu).

Augstas inflācijas gaidas rada papildu spiedienu uz algām, ko saspringtais darba tirgus ļauj realizēt. Latvijas Bankas aptaujas liecina, ka kopš 2021. gada strauji pieaudzis respondentu skaits, kuri saņēmuši algu pielikumu (skat. 6. attēlu), un lielākā daļa norāda, ka tas noticis tieši augstās inflācijas dēļ (skat. 7. attēlu). Tas nozīmē, ka algas pieaug nevis tāpēc, ka darbinieki strādā vairāk stundas vai kāpj viņu produktivitāte, bet tāpēc, ka darbinieki vēlas kompensēt cenu kāpumu. Šāda situācija var veidot tipisku algu–cenu otrās kārtas efektu, kurā cenu kāpums pastiprina algu pieprasījumus, bet algu pieaugums savukārt ceļ cenas. Tas ekonomiski nepamatoti sadārdzina mūsu tautsaimniecībā saražoto preču un pakalpojumu cenas, kropļo relatīvās cenas un mazina investīcijas, un beigās kaitē valsts konkurētspējai. Šādas norises pastiprina jau ilgstoši saspringtais darba tirgus un izteiktais darbaspēka trūkums, kas Latvijā bija vērojams pat krīžu laikā. Diemžēl aktīvāka valdības politika nav sekojusi, un joprojām esam viena no Eiropas Savienības valstīm, kas nodarbinātības politikā investē vismazāk līdzekļu.

Nobeigumā

Latvijā pārtikas inflācija šogad pieaugusi straujāk, nekā varētu sagaidīt, ņemot vērā globālās tendences. Tas norāda, ka galvenie iemesli meklējami iekšzemē – algu kāpumā, augstās peļņas maržās un noturīgās inflācijas gaidās. Pārtikas inflācija spēcīgi ietekmē iedzīvotāju uztveri un gaidas par dzīves dārdzību un var kļūt par mehānismu, kura rezultātā pārtika ir nepamatoti dārgāka otrās kārtas efektu dēļ. Tāpēc ir svarīgi, lai politikas pasākumi patlaban būtu īpaši vērsti uz inflācijas gaidu stabilizēšanu, konkurences veicināšanu nozarē un tās uzraudzību un ar darba tirgus problēmu risināšanu.

Ekonomikas ministrijas vadībā tapušais memorands paredz vairākas aktivitātes – zemo cenu groza izveidi un datu pieejamību cenu salīdzināšanas rīkiem. Lai gan šie pasākumi paši par sevi neizraisīs cenu kritumu, tie var palielināt konkurenci un mazināt iespēju nepamatoti uzturēt pārāk augstas cenas. Savukārt virzītie grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likumā paredz uz laiku mazināt PVN vairākām pārtikas preču grupām (maizei, pienam, olām, svaigai putnu gaļai) [1]. Šādam solim īslaicīgi vajadzētu mazināt pārtikas cenu līmeni, taču nav skaidrs, cik noturīga būs ietekme gala cenās. Pastāv risks, ka PVN samazinājums nepārnesīsies pilnā apmērā zemākās cenās, jo uzņēmēji var attaisnot cenu paaugstināšanu ar citu izmaksu kāpumu.

[1] PVN samazināšana pārtikai (maizei, pienam, olām, svaigai putnu gaļai) – no 2026. g. 1. jūlija līdz 2027. g. 30. jūnijam PVN likme no 21 % uz 12 %.