11.12.2012.

Atbildot uz eiroskeptiķu jautājumiem – par procentu likmēm un eiro zonas problēmām

Diskusijai par eiro ieviešanas ieguvumiem un izdevumiem vēršoties plašumā, sabiedriskajā telpā izskan arvien vairāk viedokļu un jautājumu. Šajā rakstā vēlos atbildēt uz vairākiem eiro skeptiķu jautājumiem – šoreiz par procentu likmēm un eiro zonas problēmām.

Vai Grieķijas, Spānijas un citu parādu krīzes skarto eiro zonas dalībvalstu augstās procentu likmes nozīmē, ka Latvijas parāda apkalpošanas izmaksas nesamazināsies, ieviešot eiro 2014. gadā?

Izskanējis viedoklis, ka procentu likmes eiro zonā patlaban ir augstākas nekā ārpus eiro zonas esošajās valstīs, un tāpēc Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas argumenti par likmju samazināšanos pēc eiro ieviešanas neizturot kritiku. Manuprāt, šis apgalvojums ir nekorekts, un līdzīgā veidā, veicot paviršus novērojumus, tikpat sekmīgi varam apgalvot, ka saule riņķo ap zemi, nevis otrādi.

Pirmkārt, izsakot šādus apgalvojumus, parasti tiek minētas eiro zonas parādu krīzes vissmagāk skartās valstis – tās, kuras līdz krīzei nonākušas neapdomīgas ekonomiskās politikas rezultātā. Šīs valstis tiek pretnostatītas ārpus eiro zonas valstīm, kas realizējušas saprātīgu ekonomisko politiku. Loģiski, ka šādā gadījumā procentu likmes atšķirsies, un ne reizi vien esam minējuši, ka eiro nav zāles visām kaitēm, tas nepadara valstis bagātas vienas nakts laikā un nekompensē tādas ekonomiskās politikas kļūdas kā izšķērdīga budžeta politika. Eiro ir instruments, ar kuru, saprātīgi izmantojot, varam sasniegt pārticību ātrāk, nekā atrodoties ārpus eiro zonas.

To, ka eiro zonas valstu procentu likmes nemaz nav tik augstas, varam redzēt, izdarot pavisam vienkāršu vingrinājumu. Apkopojot visu Eiropas Savienības valstu pēdējā mēneša ilgtermiņa procentu likmes un sakārtojot šīs valstis secīgi pēc likmes apmēra, redzams, ka pirmo desmitnieku ar viszemākajām procentu likmēm veido sešas eiro zonas valstis – Vācija, Luksemburga, Nīderlande, Somija, Austrija, Francija, kā arī četras ārpus eiro zonas valstis – Dānija, Zviedrija, Lielbritānija un Čehija. Savukārt grupā ar visaugstākajām procentu likmēm parādu krīzes skarto eiro zonas valstu vidū atrodamas arī tādas ārpus eiro zonas esošas valstis kā Ungārija, Rumānija un Polija (skat. 1. attēlu). Tādēļ arguments par eiro zonas augstajām likmēm ir sekmīgi popularizēts malds, kam nav reāla seguma.

1. attēls. Ilgtermiņa procentu likmes Eiropas Savienības valstīs, % (2012. gada oktobra dati).

Ilgtermiņa procentu likmes Eiropas Savienības valstīs, % (2012. gada oktobra dati)

Datu avots: Eurostat

Otrkārt, eiro ietekme uz procentu likmēm jāvērtē ilgākā laika periodā, ne tikai pamatojoties uz pašreizējām procentu likmju atšķirībām atsevišķu eiro zonas un ārpus eiro zonas valstu starpā. Labajos laikos investoru riska uztvere mazinās, un tie ir gatavi aizdot daudz plašākam valstu lokam par salīdzinoši zemām likmēm. Tomēr sliktajos laikos situācija mainās, un investori riskantākām valstīm sāk aizdot ar jau daudz augstākām procentu likmēm. Iestāšanās eiro zonā padarītu Latviju daudz mazāk riskantu krīzes brīžos, kam pamatā ir vismaz divi iemesli. Pirmais iemesls – izzudīs valūtas risks. Ieviešot eiro, uz visiem laikiem zudīs bažas par lata devalvāciju, kas būtiski paaugstinājušas Latvijas procentu likmes iepriekšējo krīžu laikā. Otrkārt, pret Latvijas parādzīmēm Eiropas Centrālās bankas operācijās būs iespējams iegūt eiro – pasaules otru lielāko valūtu, un tas padarīs šīs parādzīmes daudz pievilcīgākas investoru acīs.

Labs piemērs ir Slovākijas un Baltijas valstu salīdzinājums. Krīzes laikā, kamēr Slovākija, būdama eiro zonas valsts, turpināja aizņemties uz salīdzinoši izdevīgiem noteikumiem, mums atlika izmantot starptautisko aizdevēju programmas palīdzību (Latvijas gadījumā) vai arī aizņemties par lieliem procentiem (kā to darīja Lietuva) (skat. 2. attēlu).

2. attēls. Valdību desmitgadu parādzīmju ienesīgums

Valdību desmitgadu parādzīmju ienesīgums

Datu avots: Eurostat

Atšķirība ar Slovākiju bija milzīga, un šo atšķirību citu starpā nosaka apstāklis, ka eiro zonas valstu obligācijas ir ieķīlājamas Eiropas Centrālajā bankā, pret tām vienmēr var dabūt skaidru naudu eiro formā, pat ja tās nevar izdevīgi pārdot tirgū. Savukārt pret ne-eirozonas valstu obligācijām nevar dabūt pretī eiro, bet atbilstošo valstu naudas vienības. Šajā gadījumā izšķiroša nozīme ir tam, cik valsts valūtai starptautiski uzticas. Tādās valstīs kā Lielbritānija, Šveice, Zviedrija u.c. ar senām demokrātijas tradīcijām, spēcīgām institūcijām un valūtām, kuras ietilpst pasaules rezervju valūtu saimē, problēmas nerodas.

Tomēr Latvija nav un tuvākajās desmitgades nebūs salīdzināma ar šīm valstīm. Kā liecina līdzšinējā pieredze, no lata visi bēg krīzes laikā. Tādēļ eiro mums ļoti palīdzētu, nosargājot aizņemšanās iespējas krīzes laikā. Un ilgākā laika posmā vidējās aizņemšanās izmaksas būtu daudz zemākas.

Vai eiro zonā ir sistēmiskas problēmas un perifērijas valstis ir nolemtas recesijai?

Izskanējis, ka eiro zonā ir sistēmiskas problēmas, kas neizbēgami noved pie mazāk attīstīto perifērijas valstu nokļūšanu recesijā. Daži pat mēdz teikt, ka eiro zonā nabadzīgās valstis paliek arvien nabadzīgākas.

Uzskatu, ka šāds apgalvojums ir maldinošs. Problēmas ir ne tikai eiro zonā, bet arī virknē valstu, kuras ir ārpus eiro zonas, ar savām valūtām un peldošiem valūtas kursiem. Vēl precīzāk - problēmas ir tām valstīm, kuras realizējušas bezatbildīgu politiku labajos laikos. Piemēram, Ungārijā un Rumānijā problēmas nav mazākas kā daudzās eiro zonas valstīs, un savas valūtas saglabāšana šīs valstis nav paglābusi. Tieši otrādi, piemēram, Ungārija, realizējot nepārtrauktu fiskālo ekspansiju, ir kļuvusi par vislēnāk augošo Centrālās un Austrumeiropas valsti, neskatoties uz to, ka tai ir sava valūta un peldošs valūtas kurss (Par populismu un ekonomikas izaugsmi).

Arī Baltijas valstis no smagās krīzes nepasargāja tas, ka bijām ārpus eiro zonas. Problēmas rada nevis eiro zona, bet individuālo valstu sliktā politika, tādēļ visu problēmu novelšana uz eiro zonu nav pamatota.

Bieži vien tiek minēts Spānijas piemērs – budžeta deficīts šai valstij pirms krīzes neesot bijis nemaz tik liels, bet problēmas patlaban ir milzīgas. Ja analizējam Spānijas piemēru, jāņem vērā, ka šīs valsts ekonomika, tāpat kā Latvijas tautsaimniecība, bija stipri pārkarsusi. Arī Latvijā pirms krīzes bija zems budžeta deficīts un zems valsts parāds, taču tas nenovērsa krīzi un būtisku valsts parāda pieaugumu krīzes laikā. Taču tam nav nekāda sakara ar eiro zonu. Šāda situācija izveidojās, jo treknajos gados sabūvētie budžeta izdevumi nebija ilgtermiņā uzturami. Pat ja treknajos gados šie izdevumi netika finansēti ar valsts parāda pieaugumu, tie tika finansēti ar ekonomikas pārkaršanas radītu īslaicīgu ieņēmumu pieaugumu, un tādēļ zemais budžeta deficīts bija vien māns, kas neatspoguļoja patieso situāciju. Tādēļ nav grūti uzminēt, ka šādā situācijā parāds būtiski pieaug tieši krīzes laikā, ja netiek veikta strauja budžeta konsolidācija. Spānijā parāds ir būtiski pieaudzis krīzes laikā, un, kavējoties ar budžeta konsolidāciju, šim procesam nav redzams pozitīvs risinājums pārskatāmā nākotnē. Turklāt Spānija nepietiekami uzraudzīja arī savu banku sektoru, kur patlaban vērojamas nopietnas problēmas un valdībai jāsniedz atbalsts (aizņemoties un palielinot parādu), lai izvairītos no vēl straujāka ekonomikas krituma. Investori to redz un tādēļ Spānijai naudu vairs neaizdod. Nav naudas, sākas problēmas.

No savas puses vēlos minēt Čehijas un Slovākijas piemēru, kas, manuprāt, skaidri parāda, ka eiro tomēr palīdz ekonomiku labāk pasargāt krīzes laikā un ļauj straujāk attīstīties. Lai gan abu valstu ekonomikas krīzes laikā krita apmēram vienādi, Slovākija no krīzes atkopjas straujāk un ir jau pārsniegusi pirmskrīzes iekšzemes kopprodukta līmeni, kamēr Čehija pirmskrīzes līmeni joprojām nav sasniegusi un ekonomika nīkuļo (skat. 3. attēlu). Skaidri iezīmējusies arī tendence, ka, Slovākijai sākot pārliecinoši virzīties uz eiro, noticis tās ekonomikas izrāviens salīdzinājumā ar Čehiju, lai gan iepriekš abas ekonomikas attīstījušās līdzīgi. Šāda attīstība neliecina par to, ka Eiro zona būtu šķērslis attīstīties nabadzīgām valstīm.

3. attēls. Čehijas un Slovākijas ekonomiku kāpums (IKP, 2005 = 100)

 Čehijas un Slovākijas ekonomiku kāpums

 

Datu avots: Eurostat

Atzīstot, ka tautsaimniecības sekmīgu attīstību nosaka daudzi faktori un eiro ir tikai viens no instrumentiem labklājības ātrākai sasniegšanai, šie daži manis minētie piemēri liek uzdot daudzus neērtus jautājumus eiro skeptiķiem, kas apšauba eiro ieviešanas pozitīvos aspektus. Ceru, ka mana īsā replika veicinās diskusijas kvalitāti un, meklējot argumentus "par" vai "pret", liks to autoriem vismaz ieskatīties statistikas avotos, lai noskaidrotu, vai minamajiem apgalvojumiem ir arī kāds pamats. 

APA: Rutkaste, U. (2019, 17. jul.). Atbildot uz eiroskeptiķu jautājumiem – par procentu likmēm un eiro zonas problēmām. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/351
MLA: Rutkaste, Uldis. "Atbildot uz eiroskeptiķu jautājumiem – par procentu likmēm un eiro zonas problēmām" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 17.07.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/351>.

Līdzīgi raksti

Komentāri ( 18 )

  • Juzis no Suntažiem

    11.12.2012 12:10

    Interesanti, kāpēc Polijai ir salīdzinoši augsti aizņemšanās procenti? Tur tak ekonomikā viss notiek labi....

  • Uldis Rutkaste

    14.12.2012 15:10

    Polijā ir samērā augsts valsts parāds, otrs augstākais Centrālās un Austrumeiropas reģionā aiz Ungārijas.

  • Edgars Behmanis

    11.12.2012 12:33

    Secinājums, tātad problēmu rada nevis valūta, bet valsts nesaprātīgā politika, nekompetentas iestādes, korumpēti politiķi utml. Bet, ja esi kārtīga valsts, kā Dānija, Zviedrija vai Lielbritānija ar savu valūtu - kāpēc lai stātos eirozonā kur ir vieni bezatbildīgi neprāši - Spānija, Grieķija, Portugāle, Itālija, Īrija....

  • smaka

    11.12.2012 14:29

    Ui, ui, Slovākijai tak tikko taisījās samazināt iemaksas ESM, jo citādi tā sprāgst nost

  • smaka

    11.12.2012 14:31

    Bez tam gribētu uzsvērt, ka no četrām ES valstīm ar viszemākajām ilgtermiņa aizdevu likmēm, četras nav Eirozonas biedres.

  • Uldis Rutkaste

    14.12.2012 15:11

    Nezināju, ka Vācija izstājusies no eiro :)

  • smaka

    14.12.2012 15:25

    3/4

  • Andis Vaičulis

    13.12.2012 23:44

    Latvijas, Lietuva valdības parādzīmju ienesīgumu salīdzināt ar Slovākijas parādzīmju ienesīgumu ir pilnīgi nekorekti. Latvijas un Lietuvas IKP 2009. gadā nokrita par aptuveni 20 %. Slovākijā par nieka 4 % un jau 2010. gadā atkal auga par 4 %. Tāpēc Slovākijai nebija nepieciešama ārējā nauda, lai bremzētu brīvo kritienu kādā atradās Latvija un Lietuva. Skaidrs arī tas, ka neviens nevēlējās aizdot naudu valstīm, kas varēja nonākt defoltā, tas ir par Latviju teikts. Ja arī kāds domāja riskēt, tad par lielo risku prasīja arī lielas procentu likmes.

    Cerams ka nākošajos rakstos netiks izrauts tikai viens rādītājs no konteksta, bet tiks ņemti vērā arī citi rādītāji. Savādāk salīdzina nesalīdzināmas lietas.

  • Uldis Rutkaste

    14.12.2012 15:09

    Paldies par komentāru! Ja rūpīgi lasījāt, es nebūt nepretendēju, ka visu procentu likmju atšķirību nosaka dalība eiro zonā: "Atšķirība ar Slovākiju bija milzīga, un šo atšķirību citu starpā nosaka apstāklis, ka eiro zonas valstu obligācijas ir ieķīlājamas Eiropas Centrālajā bankā...". Arguments, kuru es lietoju - ja Latvija būtu bijusi eiro zonā jau kopš 2008. gada, diezin vai mūsu likmes uzlēktu tik augstu, jo Latvijas parādzīmes būtu ķīlājamas ECB, un eiro neskatoties uz visām problēmām eiro zonā diemžēl ir daudz uzticamāka valūta par latu. Papildus arguments, kuru šajā rakstā neminēju - esot eiro, Latvijas valdībai diezin vai būtu jāgulda nauda banku sektorā likviditātes problēmu risināšanai.

  • Andis Vaičulis

    14.12.2012 22:58

    Pirmkārt. Parādzīmju likmes nosaka iespēja atdot aizņēmumu, tas ir likme ir pretēji proporcionāla riskam neatgūt aizņēmumu.
    Otrkārt. Piekrītu, ka krīzes brīžos, bankām ir izdevīgi turēt vērtspapīrus, kurus var viegli apmainīt pret naudu. Šajā gadījumā ieķīlāt ECB.
    Treškārt. Lai arī ieķīlāšana ECB dod iespēju tikt pie skaidras naudas, tomēr par to ir jāmaksā procents ECB.
    Ceturtkārt. Ieķīlāšana ECB nenozīmē, ka komercbanka ir tikusi vaļā no "sliktiem" vērtspapīriem. Tie paliek komercbankas īpašums un valsts problēmu gadījumā var nest zaudējumus. Pēdējais gadījums ar Grieķījas obligāciju atpirkšanu par trešdaļu no cenas.

    Ja viss iepriekšminētais ir pareizi, tad lemjot pirkt kādas valsts parādzīmes bankas pamatā skatās uz valsts ekonomikas stāvokli no kā ir atkarīgs vai valsts spēs norēķināties par savām parādzīmēm. No šīs spējas atpirkt tad tiek arī noteikta procenta likme. Tā kā Latvija atšķirībā no Slovākijas ekonomiski bija daudz sliktākā stāvoklī, tad likumsakarīgi ka procentu likme bija ļoti augsta. Domāju, ka ja Latvijas parāda vērtspapīrus krīzes laikā varētu ieķīlāt ECB, tad iespējams procenta likme būtu mazāka, bet tomēr to pamatā noteiktu risks valstij neizpildīt savas saistības.

    Tāpēc likumsakarīgi rodas jautājums, par cik Latvijas parādzīmju procentu likme būtu zemāka, ja tās varētu ieķīlāt ECB? Manā skatījumā šis samazinājums būtu niecīgs, jo krīzes laikā pamatlieta uz ko skatās ir risks zaudēt nevis iespēja ieķīlāt ECB. Būtu labi, ja būtu pieejami pētījumi, par to, par cik samazina procentlikmi ja ir iespējams vērtspapīru ieķīlāt ECB. Jo pašlaik izjūtu līmenī liekas, ka šis samazinājums ir nebūtisks un to var neņemt vērā.

    Bet par ieķīlāšanu ECB, tad cik atceros, Spānijas un Grieķījas bankas ļoti veiksmīgi izmantoja šo iespēju pirms krīzes un savā ziņā pat tā stimulēja pārkāršanu un šīsdienas problēmas. Tās pirka valstu vērtspapīrus, uzreiz ieķīlāja ECB un par iegūto naudu atkal pirka vērtspapīrus un tā uz rinķi. Skaidrs, ka tiks meklēti risinājumi kā šadu sistēmisku problēmu novērst. Novēršot šo problēmu mēs atgriezīsimies pie situācijas (no kuras mēs īstenībā neesam nemaz aizgājuši), ka procentu likme ir atkarīga no valsts ekonomikas stāvokļa.

    Starp citu, kādā veidā tad ECB būtu spējusi palīdzēt Parex, jo tas varēja ķīlā dot tikai hipotekāros kredītus. Gadījumā ja būtu eirozonā.

  • Uldis Rutkaste

    19.12.2012 13:10

    Jūs un daudzi citi pastāvīgi ignorējat valūtas risku. pavisam vienkāršs piemērs. Kā risku neatdot parādu, kas pamatā ir ārvalstu valūtā, ietekmēja 2009. gada devalvācijas bažu vilnis? manuprāt, visai nozīmīgi, tas bija viens no svarīgākajiem faktoriem. Jūsu viedoklis balstās pieņēmumā, ka valsts var nofinansēt savas vajadzības, aizņemoties savā valūtā kā, piemēram, Lielbritānija, Zviedrija vai ASV. Bet Latvijas gadījumā tas tā nav, jo gluži vienkārši Latvijai latos daudzi negrib aizdot, un tādēļ nākas aizņemties ārvalstu valūtā. Ekonomikā šādu parādību dēvē par "original sin". Šeit, kā reizi, valūtas risks spēlē būtisku lomu, un krīzes brīžu bažas par valūtas stabilitāti būtiski sadārdzina aizņemšanās izmaksas.

  • Andis Vaičulis

    23.12.2012 11:43

    Skatos, ka piekritāt manam pieņēmumam, ka ieķīlāšana ECB neko daudz likmes neietekmēs. Tas izriet no tā ka tagad uzsvaru liekat uz valūtas riskiem.

    Pilnīgi piekrītu, ka krīzes brīžos valūtas stabilitātes jautājums rada aizņemšanās izmaksu sadārdzināšanos nacionālajā valūtā. Tam skaidrojums ir ļoti vienkārš, lai nezaudētu naudas vērtību, aizdevēji ieceno iespējamās develvācijas apjomu savā % likmē. Par to laikam nestrīdēsimies.

    Jautājums ir par to, vai šis devalvācijas risks atstāj ietekmi uz aizņēmumu sadārdzināšanos ārzemju valūtā. No vienas puses, ja tiek aizdots eiro, tad arī atmaksāts tiek eiro un vai tika veikta lata develvācija vai netika, tas nekādā veidā neietekmē aizdevēju. Bet kas tad ietekmē aizdevēju un procenta likmes?

    Šajā gadījumā mēs nonākam pie vienas atziņas, ka aizdevējus eiro un latos ietekmē viens jautājums - risks vispār atgūt savus līdzekļus. Valsts budžeta gadījumā, krīzes brīžos kļūst redzams, ka ienākumi krītas straujāk nekā izdevumi, kas rada bažas par spēju atmaksāt aizdevumus nepalielinot valsts parādu, vai vispār seņemt savu naudu laikā. Tas nozīmē, ka ne jau devalvācija uztrauc aizdevējus, bet gan valsts ekonomikas stāvoklis. Devalvācija ir sekas ekonomikas problēmām. Līdz ar to sadārdzinājumu rada ekonomiskās problēmas valstī, kas atspoguļojas valsts budžetā. To labi parāda ES dienvidu valstis, kur valsts ekonomikas stāvoklis nosaka aizņemšanās iespējas.

    Bet uz jautājumu, kāpēc Latvijā negrib aizdot latos, vēlētos saņemt jūsu viedokli. Mans vienkāršais skatījums ir sekojošs, tā kā mūsu visa attīstība balstās uz ārzemju "investīcijām" vainlaicīgi mums ir hronisks maksājuma tekošā konta deficīts, tas nozīmē, ka notiek nepārtraukta ārējā parāda palielināšanās visos līmeņos. Tad skaidrs, ka šāda ekonomika nevar būt stabila krīzes brīžos. Tāpēc labāk atturēties no latu izmantošanas, kas grūstot ekonomikai var radīt tiešus zaudējumus devalvācijas rezultātā. Tikai iestāšanās eirozonā neatrisinās iepriekšminēto valsts ekonomikas attīstības problēmu.

  • smaka

    14.12.2012 15:25

    Latvijas central government parādzīmes VAR ieķīlāt ECB, to var izdarīt jebkura Eirozonas banka, arī Latvijas banku meitas uzņēmumi.

    Re, kā norvēģu DnB caur Igaunijas meitas kompāniju no ECB LTRO savāca 15 miljardus, par ko igauņi tā satraukušies, jo viņi par to atbild.

  • Uldis Rutkaste

    19.12.2012 12:56

    Ja jau viss tik vienkārši, kādēļ valdībai nācās sniegt likviditātes atbalstu Parex bankai, kurai bija meitas uzņēmumi un pietiekoši liels Latvijas vērtspapīru portfelis? Protams, ka eirozonā reģistrētām bankām ir pieeja ECB finansējumam, kas to tālāk var, piemēram, nodot mātes/meitas sabiedrībām. Bet tam nav nekāda sakara ar manu argumentu.

  • smaka

    24.12.2012 19:10

    Valstij nekāds atbalsts PAREX nebija jādod, un tā bija prasta afēra

  • Arguments

    18.12.2012 23:43

    Rūpnīcas neiznicināja un neizpārdevāt? Vai ārzemju banku naudas emisiju valsti nepieļāvusi ?

    Lūdzu, paskaidrojiet, kādēļ Jūs stumjat Latviju uz nacionālas valūtas iznicināšanu? Kāpēc Zviedrija neievieš sava valstī sadrukāto papirkšu (eiro) ? Kāpēc tā atsākas segt citu valstu finanšu institūtu parādus?

    Kas un kāda rakstura atbildību nesis, jā valstī ekonomiska situācija vel vairāk pasliktināsies?

  • Arguments

    23.12.2012 14:15

    Daži jautājumi:

    1. Vai LB neaizmirsa piemīnēt, ka eiro ieviešanas gadījumā, papildus eiro ieviešanas procesa izmaksām un saistībām glābt nabagu perifērijas valstis, mums vēl nāks klāt eiro „izviešanas” izmaksas?

    2. Kur ir pamatojums, ka eiro „dos iespējas ātrāk sasniegt Latvijas ekonomisko mērķi – labklājības pieaugumu”? Ar ko tad tas tiek pamatots?

    3. Vai pēc eiro ieviešanas un monetāras politikas nodošanu ECB nozīmes to, ka pati LB gan neveiks maksājumus valsts budžetā tajā paša apmērā, ka šogad?

    4. Vai Jūs varat izkristalizēt jautājumu par to, kāpēc, piemēram, Zviedrija vai Dānija nav eiro zonā un pat netēmējas uz turieni?

    5. Pati eiro ieviešana nozīmē atteikšanos no jebkādiem monetārās politikas manevriem un ja eiro zonai esot recesijā, tad Latvija sēdes un gaidīs kādu lēmumu no ESB? Vai Latvijas Banka varēs reāli ietekmēt ECB lēmumus vai arī „strādās” tā pat, ka mūsu eiro deputāti, kuri neparada nekādu jēdzīgu rezultātu no sēdēšanas Eiroparlamentā? Varbūt tomēr pēc eiro ieviešanas varēsim atteikties no paša Latvijas bankas ?

  • Arguments

    23.12.2012 14:46

    „Vēl precīzāk - problēmas ir tām valstīm, kuras realizējušas bezatbildīgu politiku labajos laikos.

    Arī Baltijas valstis no smagās krīzes nepasargāja tas, ka bijām ārpus eiro zonas. Problēmas rada nevis eiro zona, bet individuālo valstu sliktā politika, tādēļ visu problēmu novelšana uz eiro zonu nav pamatota.”

    1. Tas nozīme, ka Latvijas valsts ir tajā skaitā. Ja jā, tad kāpēc Latvijas valsts budžetam būtu bija jāglabā finanšu institūtu, kā Parex banka? Varbūt tomēr pašai LB bija jāglabā banku par saviem līdzekļiem dēļ sava „aizgulēta” finanšu institūtu risku izvērtēšana?

    2. Kāpēc līdzīga Lietuvas valsts neglāba Snoras banku par valsts budžeta līdzekļiem?

Up