Itālijas parāda nasta un iespējas to samazināt

Pēc Eurostat datiem 2015. gadā Itālijas vispārējās valdības parāds sasniedza 133% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas ir otrs sliktākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES). Sliktāka valdības parāda un IKP attiecība ir tikai Grieķijā. Par Grieķijas parādu krīzi Latvijas medijos esam redzējuši daudz virsrakstu, bet par Itālijas parādu lasām reti. Vai tas nozīmē, ka Itālijas parāda līmenis nerada bažas? Nebūt ne.

Itālijas parādu rādītājs ievērojami pārsniedz Māstrihtas līgumā noteiktos 60%, kā arī eiro zonas vidējo parāda līmeni (91%). Kad tas ir tik augsts, tad bieži vien investori par valdības vērtspapīru turēšanu vēlas saņemt augstākus procenta maksājumus. Tas ir tāpēc, ka līdz ar parāda lielumu pieaug arī parāda neatdošanas risks. Savukārt pie liela parāda un augstām procentu likmēm ir augsts saistību neizpildes risks. Jo augstāks saistību neizpildes risks, jo grūtāk valdībai aizņemties finanšu tirgū, t.i., likmes kļūst aizvien augstākas līdz brīdim, kad valdības vērtspapīrus ar augstajām likmēm neviens vairs negrib pirkt. Tātad augstāks parāds apgrūtina valdības spēju aizņemties, pārfinansēt esošo parādu un finansēt budžeta deficītu, ar kura palīdzību ekonomikas lejupslīdes laikā varētu īstenot stimulējošu fiskālo politiku. Tāpēc arī ir svarīgi, lai parāda līmenis nebūtu pārmērīgi augsts.

Ekonomisti nav vienojušies par noteiktu parāda un IKP attiecību, kuru sasniedzot varam viennozīmīgi teikt, ka valsts valdības parāda līmenis ir pārāk augsts. Tomēr pastāv dažas vispārpieņemtas sakarības, kas palīdz novērtēt parāda attīstības tendences. Šajā rakstā īsumā apskatīšu Itālijas izredzes mazināt parādu.

1. attēls. Vispārējās valdības bruto parāds pret IKP Eiropas Savienības valstīs 2015. gadā, %

Avots: Eurostat

Kā redzam 2. attēlā, Itālijas vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP pēdējo 20 gadu laikā nav bijusi zemāka par 100% no IKP. Šī attiecība samazinājās par aptuveni 17 procentpunktiem laikā no 1995. līdz 2007. gadam, kad tā sasniedza viszemāko līmeni, proti, 99.8%. Tāpat kā vairākās citās ES dalībvalstīs arī Itālijā parāds 2008. gadā finanšu un ekonomikas krīzes iespaidā sāka pieaugt. Septiņu gadu laikā parāda un IKP attiecība pieauga par vairāk nekā 30 procentpunktiem. Pieauguma tempa būtisku samazināšanos novērojam tikai 2015. gadā. 

2. attēls. Vispārējās valdības bruto parāds pret IKP Itālijā pēdējo 20 gadu laikā, %

Avots: Eurostat

Pēc teorijas [i], lai samazinātos parāda attiecība pret IKP, ir jāizpildās vismaz vienam no diviem nosacījumiem:

1) tautsaimniecības izaugsmei ir jāpārsniedz reālā procentu likme,
2) valdības budžeta bilancei ir jābūt pozitīvai.

Protams, jāsaprot, ka, ja šie abi faktori darbojas pretējos virzienos, piemēram, valdības budžets ir ar nelielu pārpalikumu, bet reālā procentu likme ievērojami pārsniedz IKP izaugsmi, tad parāda attiecība tomēr turpinās pieaugt.

3. attēlā redzam, ka pēdējo 15 gadu laikā reālā procentu likme lielākoties ir pārsniegusi reālo IKP izaugsmi, kas ir veicinājusi parāda un IKP attiecības pieaugumu. Prognozes [ii] liecina, ka tuvākajā nākotnē situācija varētu nedaudz uzlaboties. Tomēr reālā IKP izaugsmes pārsvars pār reālo procentu likmi būs neliels, kas tuvākajos gados neļaus būtiski samazināt parādu.

3. attēls. Reālā IKP izaugsme un reālā procentu likme Itālijā, %

Avots: SVF World Economic Outlook datu bāze, Bloomberg, autora aprēķini

* Prognozes

Šīs prognozes saistās ar lielu nenoteiktību, un riski, manuprāt, ir galvenokārt lejup vērsti. Itālijas valdības obligāciju ienesīguma likmes Eiropas Centrālās bankas (ECB) realizētās netradicionālās monetārās politikas iespaidā ir vēsturiski zemā līmenī. Kad inflācija sāks pieaugt straujāk, tad ECB, visticamāk, būtu pakāpeniski jāatgriežas pie tradicionālās monetārās politikas. Šajā gadījumā pastāv risks, ka Itālijas obligāciju ienesīguma likmes atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, kad tās bija ievērojami augstākas. Esmu pārliecināta, ka tā tas noteikti būs, ja vien Itālija efektīvi neieviesīs būtiskas uz straujāku izaugsmi orientētas strukturālās reformas.

Pēdējo 20 gadu laikā Itālijas tautsaimniecības izaugsme ir stagnējusi. Tikai 2000. gadā Itālijas reālā IKP pieauguma temps pārsniedza 2%. Kā liecina Pasaules Bankas konkurētspējas indekss, Itālijas konkurētspēja ievērojami atpaliek no citām Rietumeiropas valstīm. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) savā ziņojumā [iii] norāda, ka pēdējo 20 gadu laikā Itālijā tika uzsāktas vairākas darba tirgus, tieslietu, izglītības sistēmas un valsts pārvaldes reformas. Tomēr šo reformu ieviešana ir kavējusies un bijusi saraustīta.

Pagaidām arī datos par tautsaimniecības stāvokli neredzam būtisku uzlabojumu. Pašlaik Itālijas valdība apņēmīgi turpina strādāt pie nepieciešamajiem likumu grozījumiem un to apstiprināšanas, bet šo procesu apgrūtina likumu pieņemšanas kārtība parlamentā, kuru ir cerības mainīt ar izmaiņām konstitūcijā.

Tomēr pastāv būtiski politiskie riski. Vislielākais no tiem ir rudenī gaidāmais referendums par izmaiņām konstitūcijā, kas atvieglotu likumdošanas procesu. Lai gan šis referendums ir par izmaiņām konstitūcijā, pastāv liela iespēja, ka ar šī referenduma starpniecību itāļu vēlētāji varētu izteikt savu neapmierinātību ar notikumiem, piemēram, attiecībā uz Itālijas banku nedienām (pēc Pasaules Bankas datiem Itālijas banku izsniegto, bet ienākumus nenesošo kredītu attiecība pret visiem kredītiem 2015. gadā bija 18%). Tas varētu būt arī protesta balsojums pret augsto bezdarba līmeni un joprojām ieplūstošo patvēruma meklētāju straumi. Itālijas premjera izsludinātā referenduma neveiksme, visticamāk, nozīmētu valdības krišanu. Nav zināms, vai jaunā valdība būtu orientēta uz iesākto reformu tālāku virzīšanu.

4. attēls. Itālijas valdības budžeta bilance, %

Avots: SVF World Economic Outlook datu bāze

* SVF prognozes

Itālijas valdības budžets pēdējos 20 gadus ir bijis ar deficītu. Tomēr, ja apskatām budžeta bilanci, kuras aprēķinā netiek ņemti vērā procentu maksājumi par valsts emitētajiem vērstpapīriem, tad redzam, ka budžeta bilance lielākoties ir bijusi pozitīva. Lai noteiktu valdības parāda un IKP attiecībās attīstības virzienu, būtiskāks ir tieši pēdējais pieminētais budžeta bilances veids. Ņemot vērā, ka kopš 2008. gada novērojam Itālijas parāda rādītāja pieaugumu, tad var secināt, ka budžeta pārpalikums nav bijis pietiekami augsts, lai kompensētu IKP izaugsmes un procentu likmes starpību. Ņemot vērā stagnējošo tautsaimniecības izaugsmi, būtiski palielināt budžeta pārpalikumu nav iespējams, lai tas negatīvi neietekmētu izaugsmi. Vienīgais ceļš ir strukturālo reformu ieviešana, kuru pozitīvais efekts pilnībā būs novērtējams tikai pēc vairākiem gadiem.

Kopumā jāsecina, ka Itālijai būs ļoti grūti samazināt augsto parādu. Tomēr, ja ticam SVF prognozēm, izskatās, ka tuvāko gadu laikā tas varētu nostabilizēties un pavisam nedaudz samazināties. Lai parāda un IKP attiecību samazinātu kaut vai līdz šā brīža ES vidējam rādītājam, Itālijai, visticamāk, būs nepieciešamas vairākas desmitgades. Parādu palielināt parasti ir vieglāk un ievērojami ātrāk nekā to samazināt. Var, protams, cerēt, ka Itālija sekmīgi ieviesīs visas iesāktās reformas, referendums noritēs veiksmīgi, Itālijas bankas tiks ātri un sekmīgi rekapitalizētas, produktivitāte strauji pieaugs un ievērojami palielināsies Itālijas preču konkurētspēja pasaules tirgos. Jāpieņem arī, ka procentu likmes ilgstoši saglabāsies zemas. Šāds scenārijs ir pārāk optimistisks, lai tam noticētu. Tāpēc domāju, ka Itālijai vēl ilgi būs jāsadzīvo ar augsto parāda līmeni.