Dzimumu lomas mājās lemj dzimstību, atziņa no Džeksonholas

Katru augustu ASV pilsētā Džeksonholā satiekas pasaules nozīmīgāko centrālo banku vadītāji un akadēmiķi, lai diskutētu par aktuālākajiem ekonomikas izaicinājumiem [1]. Šogad savu pētījumu prezentēja Klaudija Goldina. Goldina, Hārvardas universitātes profesore un 2023. gada Nobela prēmijas laureāte ekonomikā, prezentēja savu jaunāko pētījumu par dzimstības samazināšanos un to, kādu lomu šajā procesā spēlē ģimenes lēmumi un sabiedrības politika [2].

Goldina uzsver, ka zemāka dzimstība attīstītajās valstīs nav tikai ekonomisku izmaksu dēļ (mājokļi, izglītība, bērnu audzināšana), ko varētu risināt ar pabalstu kāpumu. Pamatā tā ir sieviešu autonomijas pieauguma un vīriešu lēnās pielāgošanās kombinācija. Modernā sabiedrība labprāt izmanto ekonomiskos ieguvumus no sieviešu nodarbinātības, taču bieži nespēj mainīt dzimumu lomas neapmaksātajā darbā.

Sievietes iegūst labāku izglītību, vēlas izmantot karjeras iespējas un plānot savu dzīvi. Taču, ja partneri turpina pieturēties pie tradicionālās kārtības – bērnu audzināšana un mājas darbi lielākoties paliek tikai sieviešu ziņā –, rodas "nesakritība".

Šādā situācijā daļa izglītotu sieviešu atliek bērnu, bet daļa vispār izvēlas tos nedzemdēt. Tas nav tāpēc, ka viņas bērnus nevēlētos, bet tāpēc, ka bērna cena karjeras un ienākumu ziņā ir pārāk augsta, ja tēvs nepiedalās. Goldina to sauc par "downside of fertility" – dzimstības ēnas pusi.

Latvijā dzimstības kritums pēdējos gados ir kļuvis par vienu no demogrāfijas lielākajiem izaicinājumiem. Lai gan sabiedrībā bieži tiek diskutēts par finansiāliem atbalsta instrumentiem (pabalsti, nodokļu atvieglojumi), Goldinas pētījums liek padomāt dziļāk. Vai tēvu iesaiste bērnu audzināšanā Latvijā ir pietiekama? Ja rūpes par bērnu un mājas dzīvi lielā mērā paliek uz mātes pleciem, tad augsti izglītotas sievietes arvien biežāk saskaras ar izvēli – karjera vai bērni. Rezultātā bērnu skaits samazinās, pat ja ir vēlme pēc ģimenes.

Latvijas sabiedrībā tēvu lomas maiņa notiek, bet lēni. To apliecina gan joprojām neliels skaits tēvu, kuri ņem bērnu kopšanas atvaļinājumu [3], gan tēvu zemais iesaistes līmenis ikdienas aprūpē [4]. Goldinas atziņas rāda: ja mēs vēlamies ilgtspējīgu dzimstības politiku, tad tas nav tikai par naudas atbalstu ģimenēm, bet arī par sabiedrības un darba devēju kultūras maiņu, lai tēvi vairāk dalītos rūpēs par bērniem.

Pētījumā Goldina atsaucas uz datiem [5], kas parāda tiešu saikni starp atšķirībām tēvu un māšu ieguldītajās stundās neapmaksātajā darbā (mājas darbi, bērnu aprūpe) un dzimstības rādītājiem. Jo lielāka plaisa starp dzimumiem, jo zemāka dzimstība.

Šī tendence skaidri redzama arī Eiropas Savienībā (1. attēls): valstīs, kur tēvi pavada vairāk laika bērnu audzināšanā un sadzīves darbos (piemēram, Skandināvijā, Francijā), dzimstības rādītāji ir salīdzinoši augstāki. Turpretī valstīs, kur neapmaksātais darbs joprojām ir gandrīz tikai sieviešu atbildība (piemēram, Itālijā, Spānijā, Grieķijā), dzimstība saglabājas ļoti zemā līmenī.

Goldinas secinājums ir nozīmīgs: dzimstība aug tur, kur vīrieši iesaistās bērnu audzināšanā un mājas darbos, vai arī tur, kur valsts ar politiku šo slogu mazina (piemēram, bērnudārzu pieejamība, elastīgs darbs, vecāku atvaļinājumi).

[1] Jackson Hole Economic Policy Symposium: Labor Markets in Transition — Demographics, Productivity, and Macroeconomic Policy - Federal Reserve Bank of Kansas City

[2] Downside_of_Fertility.pdf

[3] Dzimumu līdztiesība: sociālā drošība | Oficiālās statistikas portāls

[4] gender-gaps-in-care-LV.pdf

[5] Goldinas pētījumā iekļauti dati par 12 OECD valstīm, sadalot tās divās grupās 1. grupa ar salīdzinoši augstiem dzimstības rādītājiem (Dānija, Francija, Vācija, Zviedrija, Lielbritānija un ASV), 2. grupa ar zemākajiem dzimstības rādītājiem (Grieķija, Itālija, Japāna, Dienvidkoreja, Spānija).