Kas ierobežo Eiropas banku sektora attīstību?

Eirozonas uzņēmumi un mājsaimniecības finansējumu galvenokārt saņem no bankām, taču eirozonas bankas ir mazākas un ne vienmēr tikpat efektīvas kā ASV konkurentes. Tas atspoguļojas banku iespējās nodrošināt finansējumu tautsaimniecībai. Eiropas Komisija š. g. jūlija paziņojumā par banku sektora konkurētspēju min trīs galvenās problēmas:

• banku sektora sadrumstalotība pa valstu robežām jeb fragmentācija,
• starptautiskie standart, kas ne pilnībā ņem vērā Eiropas Savienības (ES) specifiku,
• pārmērīgi sarežģīts regulējums.

Šoreiz rakstā aplūkojam fragmentācijas aspektus. Tā izpaužas vairākos veidos:

• bankas reti aizdod ārpus savas darbības valsts robežām un reti ieiet citu valstu tirgos,
• banku bilancēs liela nozīme ir savas darbības valsts valdības parādam,
• nacionālajos tirgos dominē atsevišķi vietējie spēlētāji.

Tā rezultātā bankām trūkst mēroga, lai konkurētu starptautiski.

Pārrobežu kreditēšana joprojām notiek reti

Lai gan kapitāla brīva aprite ir viens no ES vienotā tirgus pamatprincipiem, no visiem uzņēmumiem izsniegtajiem kredītiem tikai aptuveni 15 % nāk no bankām, kas darbojas citās eirozonas valstīs nekā pats uzņēmums. Tas apliecina, ka uzņēmumi lielāko daļu kredītu saņem no savas valsts bankām (1. attēls).

Bankas citu valstu tirgos var darboties ne tikai tieši, izsniedzot pārrobežu aizdevumus no savas mītnes valsts, bet arī izveidojot citā valstī meitasuzņēmumu vai filiāli un ar tās starpniecību kreditējot vietējos klientus. Tomēr arī šis netiešais kanāls eirozonā ir vāji attīstīts. Ārvalstīs darbojošās banku grupas pārsvarā nāk no lielākajām eirozonas valstīm vai Beniluksa valstīm, savukārt mazāko valstu bankas paplašina darbību tikai uz kaimiņvalstīm vai nepaplašina vispār. Līdz ar to citu eirozonas valstu kredītiestāžu klātbūtne vairumā nacionālo tirgu ir neliela, savukārt ASV bankām darbība citā štatā ir ikdiena (2. attēls).

Jaunākie pētījumi rāda, ka problēmas cēlonis nav pārrobežu kredītu cena. Ja kredītattiecības starp banku un uzņēmumu citā eirozonas valstī jau izveidojušās, procentu likmes salīdzināmiem aizņēmējiem būtiski neatšķiras no vietējām, un pārrobežu kredīti vidēji mēdz būt pat nedaudz lētāki. Galvenais šķērslis ir tas, ka šādas kredītattiecības tiek nodibinātas ļoti reti un tikpat reti bankas ieiet citu valstu tirgos. [1] Latvijas uzņēmumam praksē reti ir iespēja salīdzināt vietējās bankas piedāvājumu ar Spānijas, Itālijas vai Vācijas bankas piedāvājumu, lai gan visas bankas darbojas vienā valūtā un formāli vienota noteikumu kopuma ietvaros.

Vienots noteikumu kopums ar nacionālām atšķirībām

Kas liedz banku piedāvājumam šķērsot nacionālās robežas? Neapšaubāmi daļu skaidro valoda, attālums un kultūras atšķirības, taču nozīmīga loma ir arī regulējumam. Lielāko daļu kredītiestāžu kapitāla un likviditātes prasību ES līmenī nosaka tieši piemērojami tiesību akti, kuri paredz ierobežotas interpretācijas un piemērošanas iespējas atsevišķās dalībvalstīs. Tomēr valstīm ir saglabājusies rīcības brīvība virknē citu jomu – makroprudenciālajās kapitāla rezervēs, ES tiesību aktos noteikto izvēles iespēju un rīcības brīvības īstenošanā, noguldījumu garantiju sistēmu uzbūvē, noregulējumā, banku pārvaldības prasībās un uzņēmumu maksātnespējas procesā.

Valstu regulējuma atšķirības nav tikai abstrakts jēdziens – tās var sistemātiski izmērīt. Piemēram, Capelle et al., apkopojot vairākus simtus regulējuma rādītāju un salīdzinot tos katram eirozonas valstu pārim, secina, ka vidēji aptuveni ceturtdaļā regulējuma jomu starp valstīm bija nozīmīgas atšķirības (3. attēls). Visvairāk atšķirību ir maksātnespējas un pārvaldības regulējumā, vismazāk – noguldījumu garantiju sistēmās un mikroprudenciālajās prasībās, kuras lielā mērā nosaka tieši piemērojamā ES regula. 

Būtiskākais ir tas, ka šīs atšķirības ir cieši saistītas ar iepriekš aprakstītajiem šķēršļiem. Valstu pāros, kuru regulējums atšķiras vairāk, pārrobežu kredītattiecības veidojas retāk un bankas retāk ieiet otras valsts tirgū. Šī sakarība saglabājas arī tad, ja ņem vērā ģeogrāfisko, valodas un kultūras tuvumu. Ar kredītattiecību veidošanos visciešāk saistītas makroprudenciālā regulējuma, noguldījumu garantiju sistēmu un maksātnespējas regulējuma atšķirības, bet ar banku ieiešanu citu valstu tirgos – noguldījumu garantiju sistēmu, mikroprudenciālā un makroprudenciālā regulējuma, kā arī noregulējuma atšķirības.

Šķēršļus rada ne tikai pašas prasības, bet arī tas, kurā grupas līmenī tās piemēro. To labi ilustrē likviditātes prasības. Pārrobežu banku grupām likviditātes seguma rādītājs (LCR) jāizpilda gan grupas augstākajā konsolidācijas līmenī ES, gan katram meitasuzņēmumam individuāli, ja vien uzraudzītājs nav piešķīris atbrīvojumu. Lielie meitasuzņēmumi, kas neatrodas mātesuzņēmuma valstī, uz vienu paredzamās naudas aizplūdes vienību tur aptuveni par trešdaļu vairāk augstas kvalitātes likvīdo aktīvu nekā to mātesuzņēmumi, un to LCR ir par 12 % augstāks (4. attēls). Iekšzemes meitasuzņēmumu rādītāji no mātesuzņēmumu rādītājiem praktiski neatšķiras.

Tas nenozīmē, ka meitasuzņēmumiem tiek piemērotas papildu nacionālas likviditātes prasības – minimālā prasība visiem ir vienāda. Lielāka rezerve drīzāk atspoguļo to, ka prasība pārrobežu grupās jāizpilda vairākos līmeņos. To var ietekmēt gan meitasuzņēmumu un vietējo uzraugu piesardzība, gan grupas iekšējās pārvaldības procesi, gan tas, ka konsolidētajā līmenī grupas iekšējie darījumi savstarpēji kompensējas.

ES tiesību akti pieļauj atvieglojumus meitasuzņēmumu prasībām, ja grupa tās nodrošina konsolidēti. Tomēr regulējuma mērogs atšķiras, jo kapitāla prasību izņēmumi ir iespējami tikai valsts ietvaros, savukārt likviditātes – arī pārrobežu līmenī. Praksē šādus pārrobežu atvieglojumus piešķir ārkārtīgi reti (kopš Vienotā uzraudzības mehānisma izveides Eiropas Centrālā banka to atļāvusi tikai vienai grupai).

Uzraugu piesardzībai ir pamatots iemesls, jo pat ar banku savienībā īstenoto vienoto uzraudzību meitasuzņēmuma maksātnespējas sekas joprojām sedz valsts, kurā tas darbojas, jo noguldījumu garantiju sistēmas ir nacionālas. Kopīga Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma (EDIS) joprojām nav izveidota, un, kamēr tās nav, valstis, kurās darbojas meitasuzņēmumi, nav gatavas atteikties no prasību izpildes meitasuzņēmumu līmenī. Globālās finanšu krīzes pieredze, kad pārrobežu atbalsts grupas ietvaros ne vienmēr bija uzticams, likvīdo aktīvu turēšanu meitasuzņēmuma līmenī padara par sava veida apdrošināšanu.

Praktiskās sekas ir acīmredzamas, un EK aplēses liecina, ka minimālās LCR prasības izpilde pārrobežu meitasuzņēmumu līmenī ierobežo aptuveni 230 mljrd. eiro augstas kvalitātes likvīdo aktīvu pārvietošanu banku grupās. Šie aktīvi ir ar zemu ienesīgumu, tāpēc to turēšana vairākos grupas līmeņos mazina banku rentabilitāti un sadārdzina pārrobežu darbību. Stresa situācijā šāds sadalījums var arī apgrūtināt likvīdo aktīvu ātru novirzīšanu uz to grupas daļu, kurai tie visvairāk nepieciešami. Pārrobežu darbību kavē arī valstu regulējuma atšķirības jomās, kas nav saistītas ar prudenciālo uzraudzību, t. sk. noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā, maksātnespējas procesā, nodokļos un patērētāju tiesību aizsardzībā.

Atsevišķi neviens no šiem šķēršļiem nav izšķirošs, tomēr to kopsumma nozīmē, ka pārrobežu darbība ES ir dārgāka nekā darbība tikai nacionālā līmenī. Bankai, kas vēlas augt, bieži vien ir racionālāk palielināt tirgus daļu mājas valstī nekā paplašināt darbību citās valstīs.

Koncentrēti nacionālie tirgi un mēroga trūkums

Šķēršļu sekas ir redzamas arī tirgus struktūrā. Vairumā eirozonas valstu piecu lielāko kredītiestāžu tirgus daļa ir augstāka nekā ASV (5. attēls). Tomēr šī koncentrācija nav radījusi eirozonas mēroga spēlētājus –  bankas dominē savās mājas valstīs, bet citu valstu tirgos to klātbūtne reti ir nozīmīga.

Mazāks konkurentu loks ierobežo kredītu piedāvājumu un var nozīmēt augstāku kredītu cenu un stingrākus nosacījumus, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem alternatīva kapitāla tirgos nav pieejama. Turklāt finansējuma pieejamība kļūst atkarīga no vietējā kredītu cikla, proti, ja mājas valsts bankas vienlaikus kļūst piesardzīgākas, piedāvājuma kritumu nav iespējams kompensēt ar aktīvāku ārvalstu banku dalību kreditēšanā.

Fragmentācija ierobežo arī banku iespējas gūt labumu no mēroga. Ja pārrobežu grupai katrā valstī jāuztur atsevišķas likviditātes rezerves, pārvaldības struktūras un jāatbilst vairākiem nacionālajiem režīmiem, apvienošanās vai paplašināšanās ārvalstīs sniedz ierobežotu izmaksu ietaupījumu. Tas daļēji izskaidro, kāpēc pārrobežu apvienošanās darījumi eirozonā ir reti, un tas atspoguļojas banku efektivitātē. Eirozonas banku izmaksu un ienākumu attiecība ir augstāka nekā ASV banku (6. attēls). EK norāda arī uz nacionālo iestāžu iejaukšanos pārrobežu apvienošanās darījumos kā vienu no šķēršļiem banku konsolidācijai.

Vēl viena fragmentācijas izpausme ir kopēja drošā aktīva trūkums. ASV bankām kā likviditātes rezerve un nodrošinājums kalpo vienots federālās valdības parāds, savukārt eirozonā katras valsts bankas pārsvarā tur savas valsts valdības obligācijas. Tādējādi bankas finansiālā veselība kļūst saistīta ar savas valsts fiskālo stāvokli. Šī banku un valsts saikne spilgti izpaudās eirozonas valsts parāda krīzē.

Saikne vienlaikus ir arī fragmentācijas avots, un, ja bankas finansējuma izmaksas ir atkarīgas no valsts riska (7. attēls), salīdzināmi aizņēmēji dažādās valstīs saņem kredītus par atšķirīgu cenu. EK savā paziņojumā rosina uz banku valdības obligāciju portfeļu diversifikāciju.

Ciešākas integrācijas ieguvumi

Zinātniskā literatūra norāda uz to, ka fragmentācijai ir ievērojama ietekme uz izaugsmi – samazinot pārrobežu kredītattiecību šķēršļus par 10 %, eirozonas iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaugtu par aptuveni 1.6 %, bet pārrobežu kredītu īpatsvars palielinātos par 1.2 procentpunktiem (8. attēls).

IKP pieaugumu novērtējumā galvenokārt nenosaka ne kapitāla pārdale par labu produktīvākajiem uzņēmumiem, ne tas, ka asākas konkurences dēļ bankas samazina procentu likmes. Galvenais ieguvums rodas no labākas finansējuma pieejamības. Piemēram, uzņēmumi var izvēlēties no plašāka banku loka, tostarp citu valstu bankām, tāpēc katram investīciju projektam vieglāk atrast piemērotāko finansētāju. Tas samazina uzņēmumu faktiskās kapitāla izmaksas, tāpēc tie vairāk investē un nodarbina vairāk darbinieku.

Ieguvumi valstu starpā ir nevienmērīgi. Vairāk iegūst mazākas ekonomikas un finanšu centri, piemēram, Igaunija, Malta un Slovēnija, kā arī Īrija, Luksemburga un Nīderlande, mazāk – Dienvideiropas valstis. Atšķirības galvenokārt nosaka valsts lielums un tas, cik lielā mērā tās uzņēmumi jau aizņemas no citu eirozonas valstu bankām, nevis valsts ienākumu līmenis. Mazākajās ekonomikās vietējais banku tirgus ir šaurs, tāpēc, mazinoties šķēršļiem, kredītu plūsma no lielākajām kaimiņvalstīm pieaug relatīvi vairāk, savukārt valstīs ar plašiem vietējiem kredītu tirgiem papildu ārvalstu piedāvājuma nozīme ir mazāka.

Latvijai integrācijas jautājums ir īpaši aktuāls. Latvijas Bankas aprēķini liecina, ka Latvijas uzņēmumi par salīdzināmiem kredītiem maksā par aptuveni 1.35 procentpunktiem augstāku pievienoto procentu likmi nekā vidēji eirozonā, un šī atšķirība laika gaitā nav būtiski sarukusi. [2]

Secinājumi

• Eirozonas banku tirgi joprojām ir fragmentēti – pārrobežu kredīti veido tikai nelielu daļu no uzņēmumu kreditēšanas, un bankas reti ieiet citu valstu tirgos.
• Šie šķēršļi ir cieši saistīti ar to, ka noguldījumu aizsardzība joprojām balstās nacionālās noguldījumu garantiju sistēmās, kā arī ar atšķirībām makroprudenciālajā un maksātnespējas regulējumā un tā piemērošanā.
• Fragmentācija izpaužas arī koncentrētos nacionālajos tirgos, nepietiekamā banku mērogā un banku finanšu stāvokļa piesaistē savas valsts kredītriskam.
• Šķēršļu mazināšana varētu sniegt atspaidu tautsaimniecības attīstībai, galvenokārt nodrošinot plašāku piekļuvi finansējumam.

[1] Capelle, D., Fernandes, A., Krüger, J. J., McAdam, P. (2026). Barriers to a European Banking Union. ECB Working Paper Series, No. 3249.

[2] Finanšu Pieejamības Pārskats 2026.