Vācijas ekonomikas dzinējs buksē. Ko tas nozīmē Eiropai

Eiropas ekonomikas izaugsme pēdējos gados ir bijusi vāja. Viens no tās ekonomikas vēsturiskajiem dzinējspēkiem buksē. Vācija ar savu spēcīgo rūpniecības industriju jau kopš seniem laikiem tiek uzskatīta par vienu no inženierijas izcilības centriem. Tās rūpnīcas nav aizmirsušas, kā ražot sarežģītus produktus, un tā joprojām ir mājvieta tādiem rūpniecības un inženierijas gigantiem kā "Siemens", "Bosch", "Volkswagen" un daudziem citiem. Neskatoties uz to, Vācijas ekonomika aug lēni. Taču Vācijas ekonomikas izaugsme ir svarīga mums visiem, tās rūpniecības sektoram ir plašs piegāžu ķēžu loks visā Eiropā, toskait Latvijā. Tāpat Vācija sava lielā ekonomikas izmēra dēļ ir būtisks arī citu preču noieta tirgus gan mums, gan citiem mūsu partneriem.

Vācijas ekonomikas stagnācija un tās cēloņi

Politikas veidotājiem ir svarīgi zināt, vai ekonomikas vājumu var izskaidrot ar ekonomikas ciklu vai strukturālām problēmām. Zemākas procentu likmes un uz pieprasījuma atjaunošanu vērsti publiskie tēriņi var atjaunot pieprasījumu, bet tie nerisina strukturālas problēmas.

Starptautiskā Valūtas fonda pētījumā, izmantojot MVF [1] metodi, tiek secināts, ka Vācijas ekonomikas vājā izaugsme kopš 2022. gada beigām līdz 2025. gada vidum var tik skaidrota gan ar cikliskiem, gan strukturāliem faktoriem. Aptuveni 60 % no zemākas izaugsmes, salīdzinot ar Vācijas vidējo laika periodā no 2000. gada līdz 2019. gadam, var tikt skaidrota ar strukturāliem faktoriem (tendences izaugsmes samazināšanās), savukārt atlikušie 40 % skaidrojami ar cikla faktoriem. [2]

Vācijas produktivitātes pieauguma apstāšanās

Vācijas produktivitātes kāpums apstājās līdz ar Covid-19 pandēmijas sākumu. Tas gan pats par sevi vēl neko neliecina. Ekonomikas lejupslīdes laikā produktivitāte var samazināties. Tas skaidrojams ar to, ka, mazinoties pieprasījumam pēc precēm un pakalpojumiem, uzņēmumi savus labākos darbiniekus izvēlas paturēt, pat ja to noslodze samazinās. Pandēmijas laikā Eiropā, tai skaitā Vācijā, bija atbalsta programmas, kas stimulēja darbinieku paturēšanu darbā.

Arī SVF pētnieks Harijs Kemps norāda, ka ir sarežģīti pārliecinoši izdalīt iemeslus vājai Vācijas produktivitātes izaugsmei pēc pandēmijas, tomēr tā kā gan rūpniecībā, gan būvniecībā koncentrējas gan izlaides apjoma, gan produktivitātes samazinājums kopā ar kritumu noslodzes jaudās, tas liek domāt, ka vājāks pieprasījums šajos sektoros ir licis pieturēt darbiniekus, kas netiek pilnībā noslogoti, un līdz ar to datos nobremzējas produktivitātes izaugsme. [2]

Vācijas ekonomikas modelis saskaras ar diviem lieliem pārbaudījumiem 

Pirmkārt, Vācijas ekonomika modelis ilgstoši ir bijis balstīts uz augstas pievienotās vērtības rūpniecību un eksporta dominanci. Šis modelis lieliski darbojās laikā, kad Vācijas ekonomikai bija pieejama lēta enerģija. Lētā dabasgāze, kas nāca no Krievijas, ilgstoši bremzēja investīcijas citos enerģijas ieguves veidos un importētās enerģijas diversifikācijā. Sākoties Krievijas agresijai Ukrainā 2022. gada februārī, enerģijas tirgū notika strukturālas pārmaiņas. Pārmērīga paļaušanās uz Krievijas energoresursiem Vācijai maksāja dārgi. Krievijas lētās dabasgāzes imports beidzās, savukārt alternatīvas bija ierobežotas, un jau iepriekš pieņemtais lēmums par atteikšanos no atomelektrostacijām arī nepalīdzēja mazināt enerģijas cenu šoku.

Reaģējot uz augstajām dabasgāzes cenām, patēriņš Eiropā pēdējos gados ir samazinājies, savukārt investīcijas atjaunojamajā enerģijā palielinājušās. Papildus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Eiropas valstis ir izbūvējušas infrastruktūru sašķidrinātās dabasgāzes importam. Tomēr ar to nepietika, un šobrīd jau atkal mēs redzam, ka enerģijas cenas ir būtiski palielinājušās. Karš Tuvajos Austrumos ir ierobežojis sašķidrinātās dabasgāzes pieejamību globālajā tirgū. Jaunā enerģijas cenu šoka ietekmi ir pāragri vērtēt, bet skaidrs, ka tas noteikti nepalīdz energoietilpīgajām Vācijas rūpniecības nozarēm.

Tādas nozares kā papīra un papīra izstrādājumu ražošana, naftas pārstrādes produktu ražošana, ķīmisko vielu un to produktu ražošana, nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošana un metālu ražošana ir energoietilpīgas rūpniecības nozares. Šīm nozarēm veidojas lielāki riski no augstām enerģijas cenām, jo to ražošanā ir nepieciešams liels enerģijas daudzums. Tajā pašā laikā šīm industrijām ir svarīgi arī zināt, vai enerģijas cenu kāpums ir īslaicīgs vai ilgstošs. Uzņēmumi parasti īslaicīgus cenu palielinājumus spēj izturēt, būtiskas izmaiņas neveicot. Savukārt, ja enerģijas cenu kāpums ir ilgstošs, tas var ietekmēt plānus par investīcijām, aprīkojuma nomaiņu vai arī motivēt izvēlēties vietu jaunas rūpnīcas būvniecībai.

Otrkārt, Ķīnas rūpniecības paplašināšanās ilgstoši ir bijis avots pieprasījuma kāpumam pēc Vācijas inženierijas produktiem, tomēr pēdējos gados tas ir mainījies. Ķīna no klienta ir kļuvusi par konkurentu. Tam ir vairāk iemesli. Ķīna ir ilgstoši īstenojusi tādu industriālo politiku, kas īpaši atbalsta tās stratēģiskās un jaunās nozares. Dažas redzamākās no jaunajām nozarēm ir saules bateriju, vēja turbīnu un elektroautomašīnu ražošana. Tāpat Ķīnas ekonomikas problēmas, kas saistītas ar ieilgušo nekustamā īpašuma krīzi un vājo iekšzemes pieprasījumu, ir likušas tās uzņēmumiem aizvien vairāk resursu un enerģijas veltīt jaunu tirgu iekarošanai.

Ķīnas relatīvi lielie panākumi stratēģisko un jauno nozaru rūpniecības attīstībai ir radījuši satraukumu vairumā attīstīto pasaules valstu. Eiropas Savienības (ES) un Vācijas tirdzniecības bilance ar Ķīnu ir negatīva un ar tendenci kļūt negatīvākai. Šāda notikumu dinamika ir novedusi gan pie jaunām tirdzniecības barjerām, gan pie runām par to, kas vēl varētu sekot.

Viena no nozarēm, kuras aizsardzība ir tikusi pastiprināta pēdējā laikā, ir autobūve. Notikumi šajā nozarē labi ilustrē Vācijas rūpniecības esošo stāvokli, tās spēku un vājumu vienlaikus. Varētu domāt, ka iemesls Vācijas konkurētspējas kritumam, salīdzinot ar Ķīnu, atkal meklējams enerģijas cenās, tomēr atbilde nav tik viennozīmīga. Vācijas centrālā banka savā analīzē ir norādījusi, ka Vācijas autobūves industrija savu pīķi sasniedza jau 2017. gadā, kas bija vēl pirms enerģijas cenu šokiem. [3] Tas norāda, ka enerģijas cenas nav galvenais faktors, kas nosaka nozares pavājināšanos. Laikā, kad notiek tehnoloģiskas pārmaiņas, vecās priekšrocības mazinās. Lai gan Vācijas autorūpniecības ekspertīze un globālā līderība iekšdedzes dzinēja automašīnās ir noderīga, elektroautomašīnās lielāka nozīme ir baterijām, programmatūrai un integrētām elektronikas sistēmām. Vecā ekspertīze un globālā līderība negarantē globālo līderību jauno automašīnu ražošanā.

Vācijas un Ķīnas konkurence neaprobežojas tikai ar abu valstu pašu tirgiem. Tā saasinās arī trešo valstu tirgos, kur Ķīnas panākumi mazina Vācijas uzņēmumu tirgus daļas. Pieaugot Ķīnas konkurencei, Vācijas uzņēmumi ne tikai zaudē pārdošanas apjomus, bet arī biežāk pamet atsevišķus eksporta tirgus vai atsakās tajos ienākt. Vienlaikus uzņēmumi, kas piedāvā augstākas kvalitātes un konkurētspējīgākus produktus, spēj veiksmīgāk pretoties Ķīnas konkurences spiedienam. [4]

Investīcijām nepieciešama gan nauda, gan spēja tās realizēt

Vācijas ekonomikas konkurētspējas atjaunošanai ir nepieciešamas investīcijas enerģētikā un mūsdienīgā un efektīvā infrastruktūra. Investīcijas enerģētikā palielinātu enerģijas pieejamību par globāli konkurētspējīgu cenu, savukārt infrastruktūras sakārtošana var paātrināt produktivitātes palielināšanos. Nepietiekamas kapacitātes vai novecojis dzelzceļš var kavēt preču piegādes, ieilgusi elektrotīkla pieslēguma izveide var aizkavēt investīcijas rūpnīcu paplašināšanā, savukārt zema publiskā sektora digitalizācija var notērēt uzņēmēju laiku. Lai gan katra no šīm problēmām ir risināma atsevišķi, uzņēmumi saskaras ar tām reizē, un tas tieši ietekmē to lēmumus par jaunām investīcijām.

Vācijas fiskālās iespējas finansēt lielākas investīcijas infrastruktūrā ir relatīvi augstas. Tās parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu ir mazāka nekā vidēji eirozonā, savukārt tās aizņemšanās izmaksas ir zemākās eirozonā. Ja iepriekš Vācijas aizņemšanās iespējas ierobežoja konstitūcijā noteikti ierobežojumi, tad pēc 2025. gada reformas tie tika būtiski samazināti. Kopā ar parādu ierobežojošās reformas atcelšanu Vācija lēma izveidot 500 mljrd. eiro Īpašo fondu infrastruktūrai un klimatam un būtiski paplašināt aizņemšanās iespējas aizsardzības izdevumiem.

Manas kolēģes Baiba Brusbārde un Linda Oliņa savā rakstā "Vai Vācijas triljona eiro vērtais eksperiments pārtaps attīstībā?" analizēja, kā kopš fonda izveides Vācijai ir veicies ar investīcijām. Secinājumi pagaidām nav viennozīmīgi. Kopš fonda izveides ir pagājis samērā maz laika, tomēr jau redzams, ka finanšu plūsmas šobrīd īstenojas atšķirīgā tempā. Aizsardzībai izdevumi strauji aug, savukārt civilās infrastruktūras projektiem joprojām tiek meklēti veidi, kā šo projektu īstenošanu paātrināt.

Tāpat manas kolēģes norāda uz Vācijas līdzīgo pieredzi ar ES ekonomikas atveseļošanās plāna NextGenerationEU īstenošanu. Kas atkal norāda, ka Vācija savās problēmās nav unikāla ES kontekstā. Lielu finanšu līdzekļu pieejamība negarantē, ka finansējums tiks ātri izmantots investīciju projektu īstenošanai. 

Finanšu resursu pieejamība ir ļoti svarīga, bet tikpat svarīga ir arī spēja šos resursus pārvērst produktīvās investīcijās. Lai tas varētu notikt, ir nepieciešams kāpināt gan nozaru ražošanas jaudas, gan publiskās pārvaldes administratīvo kapacitāti. 

Mazāk darbinieku veicina lielāku spiedienu pielāgoties 

Vācijas sabiedrība, līdzīgi kā pārējā Eiropā, noveco. Vācijas statistikas birojs lēš, ka tuvākajos gados pensijā dosies vairāk cilvēku, nekā darba tirgū ienāks jauniešu. Darbaspēka pieejamība būs atkarīga arī no migrācijas un iebraucēju iekļaušanās darba tirgū. Šīs pārmaiņas palielinās spiedienu uz valsts budžetu: pieaugs izdevumi pensijām un veselības aprūpei, savukārt mazāks darbinieku skaits var ierobežot ekonomikas izaugsmi un nodokļu ieņēmumus.

Tomēr stagnācija nav neizbēgama. Darbaspēka trūkuma apstākļos īpaši svarīgi kļūst pilnvērtīgi izmantot esošās prasmes un palīdzēt apgūt jaunas. Rūpniecībā darbu zaudējušo kvalifikācija ne vienmēr atbilst augošo nozaru vajadzībām, tādēļ pieejama pārkvalifikācija un mūžizglītība var atvieglot pāreju uz pieprasītākām profesijām. Ilgāks veselīgi nodzīvotais mūžs kopā ar elastīgiem darba apstākļiem un finansiālajiem stimuliem varētu ļaut un motivēt cilvēkus ilgāk palikt darba tirgū.

Arī mākslīgais intelekts var mazināt novecošanas radītās grūtības. Automatizējot rutīnas uzdevumus un atvieglojot zināšanu apguvi, tas var palīdzēt mazākam darbinieku skaitam paveikt vairāk. Taču šie ieguvumi prasīs investīcijas, digitālās prasmes un pārmaiņas darba organizācijā. 

Vācijas spēja risināt savas problēmas atkarīga arī no pārējās Eiropas 

Daļu no Vācijas ekonomikas problēmām efektīvāk var risināt kopā ar pārējām Eiropas valstīm. Lai gan ES vienotais tirgus uzņēmumiem nodrošina plašas iespējas, atšķirīgas valstu prasības un administratīvās procedūras joprojām apgrūtina darbu pāri robežām. Šo šķēršļu mazināšana atvieglotu gan Vācijas uzņēmumu darbību citās valstīs, gan citu valstu uzņēmumu ienākšanu Vācijas tirgū. Lielāka konkurence un plašāks noieta tirgus veicinātu investīcijas un produktivitātes straujāku kāpumu.

Arī enerģijas un finansējuma pieejamības jautājumos ciešāka sadarbība varētu palīdzēt. Labāki elektroenerģijas starpsavienojumi ļautu efektīvāk izmantot Eiropas ražošanas jaudas, savukārt vienotāks kapitāla tirgus atvieglotu finansējuma piesaisti uzņēmumu attīstībai. Ieguvumi būtu abpusēji. Straujāka Vācijas izaugsme palielinātu pieprasījumu pēc citu Eiropas valstu, tostarp Latvijas, precēm un pakalpojumiem.

Vācijas problēmu ietekme uz kopējo ES politiku

Vācijas strukturālās problēmas un pieaugošā Ķīnas konkurence maina arī Eiropas attieksmi pret brīvo tirdzniecību. Vācija, kas vēsturiski bijusi viena no galvenajām atvērtas tirdzniecības aizstāvēm, arvien vairāk atbalsta Eiropas rūpniecības aizsardzības pasākumus. Tās nostāja pakāpeniski tuvinās Francijai, kas jau ilgstoši iestājusies par protekcionistiskāku rūpniecības politiku. Tomēr ES valstīs joprojām pastāv viedokļu atšķirības par to, cik tālu šajā virzienā iet. 

Protekcionisma pieaugums nav vērtējams tikai negatīvi. Daudzas rūpniecības nozares savulaik tika pārceltas no Eiropas uz valstīm ar zemākām darbaspēka izmaksām, taču automatizācija un mākslīgais intelekts šo ekonomisko loģiku pakāpeniski maina. Samazinoties darbaspēka nozīmei ražošanas izmaksās, Eiropā atkal varētu kļūt izdevīgi ražot preces, kuru ražošana iepriekš tika pārcelta uz Āziju. Turklāt ģeopolitiskie satricinājumi ir izgaismojuši pārmērīgas atkarības no ārvalstu piegādātājiem riskus, tādēļ stratēģiski svarīgu nozaru attīstīšana Eiropā var būt pamatota arī no ekonomiskās drošības viedokļa. 

Tomēr tirdzniecības ierobežojumi paši par sevi neatrisinās Vācijas strukturālās problēmas. Pārmērīgs protekcionisms var sadārdzināt ražošanu, mazināt konkurenci un vājināt stimulus inovācijām. Turklāt energoietilpīgajās nozarēs automatizācija neatrisina augsto enerģijas izmaksu problēmu. Tāpēc būtiski, lai rūpniecības aizsardzības pasākumi neveicinātu novecojuša ražošanas modeļa saglabāšanu, bet gan palīdzētu veidot modernu un produktīvu rūpniecību. Vācijas un visas Eiropas ilgtermiņa konkurētspēju noteiks nevis spēja pasargāt esošos uzņēmumus no konkurences, bet gan spēja izmantot tehnoloģiskās pārmaiņas, lai Eiropā atkal būtu izdevīgi ražot un attīstīt jaunas nozares.

[1] MVF ir ekonometriska metode, ko centrālās bankas izmanto, lai, balstoties uz ekonomikas teoriju un reālajiem datiem, sadalītu IKP īstermiņa cikliskajās svārstībās un ilgtermiņa strukturālajās tendencēs.

[2] IMF Drivers of Germany’s Growth Downturn, Harri Kemp

[3] Monthly Report: Weakness in the German automotive industry continues | Deutsche Bundesbank

[4] The China Shock in World Markets: Chinese Competition and German Exporters, Philip Bodenschatz, Peter H. Egger, Arne Nagengast