Vai Latvijas apstrādes rūpniecības produktivitātes vājums slēpjas nepietiekamā jaudu noslodzē?

Zema jaudu noslodze nozīmē, ka kapitāla un darbaspēka resursi netiek izmantoti pilnībā, un tas pazemina produktivitāti. Sakarība ir skaidra un loģiska, atliek noskaidrot, vai zema jaudu noslodze ir redzama arī Latvijas rūpniecībā, vai tomēr produktivitātes atpalicības problēma meklējama citviet?

Bet sāksim ar citu jautājumu.

Kāda ir optimāla jaudu noslodze, vai 100 % ir vēlamais mērķis?

Ražošanas kapacitāte nav statiska, un kapitāla un darba intensitāte tiek pielāgota pieprasījumam, izmaksām un tehnoloģijas attīstībai. Praksē 100 % jaudu noslodze nav sasniedzama un arī nav ekonomiski optimāla. 85–90 % jaudu noslodze jau var tikt uzskatīta par samērā augstu, jo pārsniedzot to rodas risks "pārslodzei" un izmaksu kāpumam. Augstākā jaudu noslodze starp Eiropas Savienības (ES) valstīm tika reģistrēta Čehijā 2008. gada jūnijā (90.8 %), tātad pārkaršanas laikā tieši pirms globālās finanšu krīzes, kas jau pats par sevi ir daiļrunīgs fakts.

Jaudu noslodzes maksimuma sasniegšanu ierobežo trīs īstermiņa faktoru grupas un viens ilgtermiņa faktors.

1. Ražošanas tehnoloģiskie un piegādes ķēžu ierobežojumi. Iekārtām ir nepieciešamas regulāras apkopes, remonti un pārbaudes, kas rada neizbēgamus ražošanas pārtraukumus. Produkcijas maiņa starp dažādiem izstrādājumiem prasa pārregulēšanas laiku, un materiālu piegāžu traucējumi var īslaicīgi apturēt ražošanas plūsmu.
2. Organizatoriskie un darbaspēka ierobežojumi. Darba organizācija (maiņu grafiki, atvaļinājumi, slimības) ierobežo nepārtrauktas un maksimālas noslodzes nodrošināšanu. Turklāt uzņēmumiem jāuztur elastība, lai varētu operatīvi pielāgoties pieprasījuma svārstībām un izvairītos no pārslodzes, kas paaugstina izmaksas un kvalitātes riskus.
3. Tirgus un stratēģiskie apsvērumi. Investīcijas jaudu paplašināšanā parasti paredz rezervi – kapacitāte tiek veidota ar izaugsmes potenciālu, lai uzņēmums varētu laika gaitā palielināt pārdošanas apjomus un ienākt jaunos tirgos, vienlaikus saglabājot spēju ātri reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām.
4. Ilgtermiņa strukturālais faktors – histerēze. Histerēze makroekonomikā raksturo situāciju, kurā īslaicīgs ekonomiskais satricinājums rada ilgstošu vai pat paliekošu ietekmi uz izlaides un produktivitātes līmeni. Ja satricinājuma laikā jaudu noslodze būtiski samazinās, uzņēmumi atliek investīcijas, palēninās kapitāla uzkrāšanās un sarūk inovāciju un pētniecības un attīstības (P&A) izdevumi. Šie lēmumi rada strukturālu produktivitātes zudumu, kas saglabājas arī pēc pieprasījuma atjaunošanās. Turklāt daļa uzņēmumu krīzes laikā bankrotē, pārkārto darbību vai zaudē noieta tirgus un pieeju izejmateriāliem, un šīs ražošanas jaudas ekonomikas izaugsmes fāzē vairs netiek pilnībā atjaunotas. Piemēram, F. Bassi (2024), analizējot 12 ES valstis, secināja, ka pēc 2008.–2009. gada finanšu krīzes izlaides kritums nebija tikai ciklisks, bet arī strukturāls: daļa potenciālās izlaides neatgriezeniski zuda, un jaudu līmenis stabilizējās zemākā punktā. Histerēze plaši aprakstīta arī citos pētījumos plašākā ģeogrāfijā un laika periodā, piemēram, Cerra et al. (2020).

Ekonomiskie cikli un izaicinājumi optimālu jaudu noslodžu nodrošināšanā

Kopš 2008. gada finanšu krīzes globālo ekonomiku, Eiropu un arī Latviju ir skāruši vairāki jauni satricinājumi – Krievijas iebrukums Ukrainas teritorijā Krimā (2014), Covid-19 pandēmija (2020–2021), enerģētikas krīze (2021–2022), Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā (kopš 2022. gada) ar tam sekojošām sankcijām. Tas radījis galvenokārt īslaicīgu problēmu uzplaiksnījumus pieprasījuma pusē un ražošanas izejmateriālu/komponenšu trūkumā (1. a un b. attēli). Savukārt straujākas izaugsmes periodos vairāk aktualizējas darbinieku pieejamības problēma, kas arī likusi pielāgot ražošanas procesus un mudinājusi investēt automatizācijā.

• 2014. gadā Krievija iebruka Krimā, tam sekoja dažādi tirdzniecības ierobežojumi gan no Krievijas, gan ES valstu puses, tostarp Krievijas pārtikas importa embargo. Tādējādi nozīmīgāk tika skarta pārtikas, elektronikas, ķīmijas, transporta detaļu ražošanas u.c. nozaru uzņēmumi. 
• Pandēmija īpaši negatīvi ietekmēja kontaktintensīvās nozares – tūrismu, aviāciju, tirdzniecību, kultūras un izklaides pasākumus, savukārt apstrādes rūpniecībā tā radīja būtiskus traucējumus izejmateriālu, komponenšu un iepakojuma piegāžu ķēdēs, nozīmīgi skarot elektronikas, elektrisko iekārtu, auto detaļu ražošanu un poligrāfiju.
• Energoresursu cenu kāpums, kas aizsākās jau 2021. gadā un ko vēl pastiprināja Krievijas agresija Ukrainā, īpaši smagi skāra energointensīvos uzņēmumus (mašīnbūvi un metāla apstrādi). Daudzviet ražošana tika īslaicīgi apturēta periodos ar ļoti augstām elektroenerģijas cenām, kas īstermiņā samazināja jaudu noslodzi, bet vienlaikus veicināja investīcijas energoefektivitātē un dažādos pašpatēriņa energoapgādes risinājumos, tostarp atjaunīgās enerģijas un koģenerācijas projektos, ko veicināja arī iespējas izmantot ES fondu atbalstu.
• Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā pastiprināja jau 2014. gadā sāktās norises attiecībās ar Krieviju un Baltkrieviju. Ekonomisko saišu saraušana ar šīm valstīm un to aizvietošana ar jauniem tirgiem nav vienkārša. Vienās apstrādes rūpniecības nozarēs šis process noticis straujāk, piemēram, kokrūpniecībā (tur liela loma varētu būt pašas nozares uzņēmumu patriotiskajai nostājai), taču citās nozarēs dažādu iemeslu dēļ tas notiek gausi vai pat nenotiek, īpaši, ja ražotās preces nav sankciju sarakstā (piemēram, farmācija, tekstila un apģērba ražošana).

Ekonomikas attīstības cikli un izaicinājumi optimālu jaudu noslodžu nodrošināšanā ir strukturāli mainījuši rūpniecību, periodiski atmetot attīstību atpakaļ, līdzīgi kā nošļūcot spēlē "Cirks" pa trepēm lejup, bet vienlaikus radot jaunas pielāgošanās un biznesa iespējas. Neraugoties uz svārstībām, Latvija pakāpeniski tuvojas ES valstu vidējam jaudu noslodzes rādītājam apstrādes rūpniecībā, kas savu rekordu (gandrīz 85 %) sasniedza "treknajos gados" un kopš tā laika līdz ar finanšu krīzi un citiem satricinājumiem drīzāk noplok (2. attēls). 

Latvijas ražotāju jaudu noslodze šobrīd ir sasniegusi 75 %, tātad ir vēl vieta kāpinājumam līdz ES vidējam līmenim (78 %) un arī tā pārsniegšanai. Kuras Latvijas apstrādes rūpniecības nozares tad šobrīd vēl iepaliek ES sniegumam? Atpalicība vērojama vairākumā nozaru, un starp retajiem piemēriem, kur sniegums ir virs ES vidējā, ir minama: apģērbu ražošana, kokapstrāde, metālapstrāde un mēbeļu ražošana (3. attēls). Vislielākā atpalicība jaudu noslodzēs ir citu transportlīdzekļu un papīra ražošanā. Abas ir samērā nelielas nozares ar 1.7 % un 1.3 % īpatsvaru apstrādes rūpniecības izlaidē. Papīra ražošanas nedienas jau analizēju 2024. gadā, bez modernas un jaudīgas celulozes ražotnes Latvijā šajā spēlētāju līgā ir ierobežotas biznesa iespējas, precīzāk, atliek kādi nišas produkti, kuru pieprasījums un attiecīgi jaudas nodrošināšana ir svārstīga. Savukārt par transportlīdzekļu ražošanas nozari ir grūtāk ko secināt vienā teikumā, tā ir komplicētāka, un tās divi lielākie uzņēmumi simboliski iezīmē divu ātrumu ekonomiku.

• Nozares lielākais uzņēmums – dronu  ražotājs "Edge Autonomy Riga" 2025. g. jūnijā atklāja jaunu ražotni Rīgā ar iespēju ražošanas jaudas dubultot. Šis varētu būt tas gadījums, kur zemāka jaudu noslodze varētu būt pamatojama ar vēl neaizpildītām jaudām paplašināšanās procesā. Tomēr zemāka jaudu noslodze nozarē kopumā vērojama jau ilgstoši, tātad tas neizskaidro atpalicību.
• A/S "Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīca" pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā nonāca finansiālās grūtībās Ukrainas klienta neapmaksātā rēķina dēļ, samilza energoresursu izmaksas, radās izejmateriālu problēmas, un pēc nelielas sasparošanās līdz ar Daugavpilij saražotajiem tramvajiem finanšu rādītāji pēdējos gados atkal ir pasliktinājušies. Šis gadījums liek domāt, ka daļai transportlīdzekļu ražošanas nozaru uzņēmumu konkurētspēja eksporta tirgos nav pietiekama.

Transportlīdzekļu ražošanas nozares jaudu noslodzes atpalicība liek bažīties, vienlaikus nozares produktivitāte ir uzteicama (par to vēl rakstā parunāsim), un līdz ar pieminēto ražošanas kapacitātes palielinājumu tā varētu turpmāk uzrādīt pieaugumu. Situācija nozarē ir ļoti neviendabīga, produkcija tiek ražota ļoti atšķirīgiem mērķiem ar atšķirīgu pieprasījumu, un vidējie rādītāji var neparādīt īsto ainu. Līdzīgi kā auto un to detaļu ražošanā lielu daļu citu transportlīdzekļu ražošanas nozares uzņēmumu Eiropā šobrīd skar vājš pieprasījums, kas arī pazemina jaudu noslodzi. Savukārt bezpilota lidaparātiem šobrīd ir liels pieprasījums.

3. attēlā ilustrēta vēl kāda interesanta tēma – atšķirības jaudu noslodžu variācijā dažādās nozarēs kopš 2024. gada. Pirmās nepieciešamības precēm, piemēram, pārtikai ir stabils pieprasījums jebkurā ekonomikas cikla fāzē, tādēļ jaudu noslodzei piemīt maza variācija. Savukārt autobūvē ir milzīga variācija. To ietekmē vairāki faktori, turklāt nereti tie darbojas vienlaikus.

1. Pieprasījums pēc ilglietojuma precēm ir mainīgs, un vēl mainīgāks, ja skatās pa produktu segmentiem (piemēram, elektroauto/iekšdedzes dzinēja auto). 
2. Auto ir arī sarežģītāks produkts ar daudz vairāk dažādām komponentēm, kas piegāžu traucējumu gadījumā rada arī ražošanas traucējumus. 
3. Autobūve ir energointensīva ražošana, kas var radīt naudas plūsmas problēmas strauja izejvielu vai energocenu kāpuma periodos. 

Jaudu noslodze Latvijā pakāpeniski uzlabojas, bet produktivitāte turpina atpalikt

Atgriezīsimies pie raksta galvenā jautājuma – vai Latvijas apstrādes rūpniecības produktivitātes vājums slēpjas nepietiekamā jaudu noslodzē? Un uzreiz arī atbildēšu – nē, vai precīzāk – nelielā mērā. Lai gan apstrādes rūpniecības jaudu noslodze Latvijā pastāvīgi pieaug un tuvojas ES jaudu noslodzes līmenim, tomēr nozares produktivitāte arvien vairāk atpaliek (4. attēls). Tas norāda uz strukturāliem problēmfaktoriem, kas kavē ražošanas efektivitāti pat pie salīdzinoši augstas resursu noslodzes.

Kādi citi iemesli varētu būt produktivitātes atpalicībai arī pie augstas jaudu noslodzes? Visus potenciālos iemeslus vienā rakstā izanalizēt nebūs iespējams, katra tēma ir rakstu un pētījumu vērta, tāpēc akcentēšu četrus, manuprāt, būtiskākos produktivitātes atpalicības iemeslus Latvijas apstrādes rūpniecībā: 1) mazu, mazefektīvu uzņēmumu dominance, 2) nepietiekamas inovācijas, 3) novecojis kapitāls, nepietiekamas investīcijas rūpniecībā, 4) fokusēšanās uz nozarēm ar zemu tehnoloģiju un zināšanu ietilpību. Šīs tēmas nebūs jaunatklājums, bet uz tām paskatīsimies caur retāk izmantotiem datiem un skatiem.

1) Mazu, mazefektīvu uzņēmumu dominance

Lai gan jaudu noslodzes rādītāji Latvijā ir būtiski uzlabojušies, tomēr vēl atpaliekam no ES vidējiem rādītājiem, un jāteic, ka sasniegt tos kļūs arvien grūtāk, ja nemainīsies uzņēmumu struktūra – ES vidēji ir mazāks mazo uzņēmumu īpatsvars, un lielie uzņēmumi ir krietni lielāki par Latvijas dižuzņēmumiem (5.attēls.). 

Latvijas rūpniecības uzņēmumu jaudu noslodžu dati rāda, ka to līmenis atšķiras dažādās uzņēmuma lieluma grupās (6. attēls), acīmredzot, jo lielāks uzņēmums, jo sekmīgāk spēj pielāgot savu ražošanu, sabalansēt visu ražošanas un pārdošanas procesu visos posmos, pēc iespējas efektīvāk izmantojot pieejamos resursus. Tomēr ne visos periodos lielākie uzņēmumi ir nodrošinājuši augstāko jaudu noslodzi – 2012.-2017. gadā lielajiem uzņēmumiem būtiski samazinājās jaudu noslodzes, nokrītot krietni zem vidēju uzņēmumu līmeņa. Tas galvenokārt varētu būt skaidrojams ar vienu nozari – metāla ražošanu, kurai šis periods iezīmē zemu jaudu noslodzi, tātad vājums slēpjas AS "Liepājas metalurgs" lomā, kas 2012.-2013. gadā nonāca finanšu problēmās un kuru tā arī neizdevās atdzīvināt. 2014. gadā vēl sekoja Krievijas iebrukums Krimā ar tam sekojošiem tirdzniecības liegumiem un piegāžu ķēžu traucējumiem, un negatīvu ietekmi gan uz šo uzņēmumu, gan uz citu nozaru uzņēmumiem.

Kas traucē mazākam uzņēmumam nodrošināt augstu ražošanas kapacitāti un būt produktīvākam?

1. Finanšu ierobežojumi un pieticīgākas investīciju iespējas. Mazākiem uzņēmumiem ir ierobežotāka finansējuma pieejamība un spēja pielāgoties kredītu tirgus nosacījumu pastiprināšanās situācijām krīzes laikā, tas ietekmē ražošanas lēmumus un ierobežo ieguldījumu optimizācijas iespējas maksimālas efektivitātes nodrošināšanai (D. Zhang 2020, S. Chen un D. Lee 2023). Latvijā maziem un vidējiem uzņēmumiem ir īpaši stingras aizdevēju prasības pēc nodrošinājuma, tostarp mazajiem un mikrouzņēmumiem tiek krietni biežāk prasīts privātpersonu nodrošinājums (Latvijas Bankas Finanšu pieejamības pārskata 3.14. un 3.15. attēli), kas, protams, ierobežo uzņēmumu iespējas ar aizņēmumu palīdzību finansēt attīstību.
2. Mazāka diversifikācija, mazāks pasūtījumu apjoms un pieprasījuma svārstības. Mazāki uzņēmumi biežāk strādā nišās vai vietējos tirgos, kur pieprasījums var būt svārstīgs. Kad pieprasījums krītas vai ir zems, kapitāla noslodze samazinās (T.Sun 2024).
3. Vadības, organizatoriskās kapacitātes un darbinieku resursu ierobežojumi. Mazajos uzņēmumos vadības resursi bieži ir ierobežoti. Tas var nozīmēt mazāku spēju plānot, optimizēt iekārtu noslodzi, izmantot produktivitātes uzlabošanas iespējas un reaģēt uz tirgus izmaiņām, tāpat arī uzzināt par iespējām un tās izmantot (piemēram, par ES fondu projektu pieejamību un valsts atbalsta iespējām, nodrošinot arī atbilstošās procedūras).

Plašāka analīze par produktivitātes atšķirībām pēc uzņēmuma lieluma ir atrodama publikācijas "OECD Compendium of Productivity Indicators 2025" 7. daļā "Productivity in SMEs and large firms"”. Lielajiem uzņēmumiem visu tautsaimniecības nozaru ietvarā vairākumā OECD valstu ir augstāks ražīgums nekā mazajiem. OECD valstīs lielie uzņēmumi (250 un vairāk darbinieki) ir aptuveni par 75 % ražīgāki nekā vidēja izmēra uzņēmumi (50–249 darbinieki) un divreiz ražīgāki nekā uzņēmumi ar 10–19 darbiniekiem. Rūpniecībā produktivitātes plaisa starp lieliem un maziem uzņēmumiem ir vēl izteiktāka nekā citās nozarēs.

2) Nepietiekamas inovācijas

Par zemajiem P&A ieguldījumiem un vājām inovācijām jau tirzāts neskaitāmas reizes (piemēram, šajā kolēģes rakstā). Nereti tiek runāts, ka situācija nav tik drūma, jo aptauju sarežģītības dēļ uzņēmumi  neiesniedz datus, bet dzīvē "viss notiek". Baidos, ka nenotiek gan – Eiropas Investīciju bankas investīciju aptaujā (ar vienādi sarežģītiem jautājumiem visām valstīm) ir redzams, ka Latvijā ir otrs zemākais inovāciju līmenis ES, ar milzīgu atpalicību no līdervalstīm (7. attēls). Latvijas uzņēmumi neizceļas ar jaunumiem nedz uzņēmumu, nedz valsts un globālā līmenī. Dānija un Somija ir izcilas, radot jaunumus valsts vai globālā līmenī, kas ir straujākais izaugsmes ceļš.

Diemžēl mēs esam kūtri pat jaunumu replicēšanā, kas nebūtu pašu jaunizgudrojums, bet jaunums uzņēmumu līmenī. Protams, es ar jaunumu replicēšanu nedomāju aizsargātu izgudrojumu kopēšanu, bet legālas iespējas ieviest jaunas citu izmantotas tehnoloģijas un produktus: franšīzes vai tehnoloģijas licences, patenta izmantošanas tiesību iegādes, partnerības ar tehnoloģiju un zināšanu pārnesi utt. Bet turēšanās pie vecā un labi zināmā diemžēl neļaus salauzt stagnējošo produktivitātes virzību.

3) Novecojis kapitāls, nepietiekamas investīcijas apstrādes rūpniecībā

Arī investīciju jautājumi šķetināti ne reizi vien. Pati pirms pāris gadiem plaši aprakstīju investīciju atpalicības jautājumus dažādos šķērsgriezumos, kolēģis pērn lūkoja tēmu vēl dažādos aspektos, tostarp secinot, ka apstrādes rūpniecībā ieguldām tikai desmito daļu no visām investīcijām, šajā rādītājā ieņemot vienu no zemākajām vietām ES.

Novecojušā kapitāla jautājums mums tika ielikts jau šūpulī, pārejot no plānveida ekonomikas un nonākot brīvā tirgus situācijā ar būtiski citādākām tehnoloģijām, automatizācijas līmeni un kopumā pavisam citu pieprasījumu, kā rezultātā ražošana bija jābūvē teju no jauna. Finanšu nepietiekamības dēļ šāda nomaiņa nebija nedz viegla, nedz ātra. Turklāt novecojušā kapitāla jautājums bija krietni plašāks par ražošanas ēkām un iekārtām, novecojis bija gan dzīvojamais fonds, gan infrastruktūra, gan zināšanas.

Aizņemšanās iespēju paplašināšanās radīja jaunus spēles noteikumus, un varēja sākties jauna izaugsmes ēra. Diemžēl lielais investīciju cēliens apstrādes rūpniecībā notika vienlaikus ar investīcijām citās nozarēs, kas sadārdzināja izmaksas, uzkurināja ekonomiku un piedzīvoja pamatīgu satricinājumu finanšu krīzes brīdī 2008. gada nogalē. Investoru aktivitāte saruka uz pusi, un daudziem radīja skepsi izmantot kredītus turpmākai biznesa attīstībai, paļaujoties tikai uz pašu finansēm vai "drošo" ES fondu naudu. Skeptiskāki par klientu maksātspēju kļuva arī paši aizdevēji. Rezultātā šāda pieeja ir ierobežojusi straujākas apstrādes rūpniecības izaugsmi. Vienlaikus investīciju struktūra vedina domāt, ka rūpnieki turpmāk ieguldīja mazāk, bet mērķtiecīgāk, lielāku artavu atvēlot investīcijām ražošanas iekārtās un mazāk, iespējams, birojos (8. attēls). Vienlīdz lielu summu var iztērēt gan par "Mercedes‑Maybach" luksusa auto, gan par lauksaimniecības kombainu vai harvesteru – bet ir nianse! Proti, atšķirības šo transportlīdzekļu izmantošanas atdevē.

Kopumā var labi redzēt iepriekš pieminēto faktu, ka investīcijas apstrādē svārstās ap 10 % no kopējām investīcijām, kas ir pieticīgs īpatsvars salīdzinājumā ar citām valstīm.

Vēl kāds interesants ieskats veidojas, ja aplūko investīciju struktūru pēc mērķa, kas parāda pārmaiņas Latvijā un vidēji ES valstīs. Latvijā pamazām prioritātēs mazinās veco iekārtu aizstāšana, un vairāk tiek ieguldīts ražošanas jaudu paplašināšanā un racionalizācijā (automatizācijā un citu procesu efektivitātes uzlabošanā) (10. attēls). Savukārt ES valstis kopumā samazina investīciju jaudu paplašināšanās īpatsvaru, bet palielina ieguldījumus racionalizācijā un veco iekārtu aizstāšanā (9. attēls). Tas varētu raksturot attīstības fāzes – Latvijā sākotnēji bija aktuālāka tehnoloģiju maiņa, turpretī ES valstīs šobrīd ir vērojams pa šiem gadiem novecojušo tehnoloģiju aizvietošanas periods.

Arī Latvijas ražotāju stāstos nereti nākas dzirdēt, ka tie kļuvuši tehnoloģiju ziņā attīstītāki nekā konkurenti Eiropā. Tomēr tas nebūs visaptverošs stāsts, jo struktūra neparāda investīciju apmēru, kas visā Baltijā un arī Polijā tomēr krietni atpaliek no līdervalstīm (11. attēls), tiesa, ražošanas iekārtu ieguldījumos Latvijas un Baltijas kopumā atpalicība no citām Eiropas valstīm ir krietni mazāka. 

Ja reiz savulaik ienācām brīvā tirgus konkurencē ar vāju kapitālu un nepietiekamu tā piemērotību produkcijas pieprasījumam un pa 30 gadiem esam atpalikuši arī jaunu investīciju apmēros, tad varam secināt, ka Latvijā apstrādes rūpniecības kapitāla fonds un tā attīstība ir nepietiekami, lai nozare kļūtu par tautsaimniecības dzinējspēku.

Iespējams, uzlūkojot 11. attēlu, rodas jautājums – ja reiz visas Baltijas valstis mazākā apjomā investē apstrādes rūpniecībā, ar ko tad Igaunija un Lietuva ir sekmīgākas tautsaimniecības straujākā vilkmē? Atbilde – mūsu Baltijas kaimiņi labāk performē citās tautsaimniecības nozarēs (detalizētāk 2025.g. rakstā) un, visticamāk [1], investē to pašu naudu augstražīgākās apstrādes rūpniecības nozarēs.

4) Fokusēšanās uz nozarēm ar zemu tehnoloģiju un zināšanu ietilpību

Latviskajā dzīvesziņā gandrīz ierakstīts spēlēt zemākas sarežģītības un pievienotās vērtības nozaru klubiņā. Šajās nozarēs varam investēt, apgūt jaunas prasmes un cerēt kādreiz tuvoties ES valstu nozares līderiem un pat apsteigt. Bet, ja šīs nozares līderi tāpat neizceļas ar augstu pievienoto vērtību? Tad diemžēl būs grūti mainīt faktu, ka Latvijā ir zema produktivitāte. 

Apstrādes nozare ar visaugstāko līderu sasniegto produktivitāti ir farmācija, šajā ātrskrējēju klubiņā Latvijas komanda startē ar it kā viduvēju rādītāju, tomēr tas ir visaugstākais starp visām Latvijas nozarēm (12. attēls). Otrs labākais Latvijas sniegums ir elektronikā (nozare ar vairākiem spēcīgiem uzņēmumiem), bet trešais – citu transportlīdzekļu ražošanā (kur rādītāju ceļ jau pieminētais dronu ražotājs ar rekordpeļņu 2023. gadā).

Augsta produktivitāte ir "lipīga", tāpat kā "lipīga" ir arī vāja produktivitāte, kas ir vairāk stāsts par Latvijas rādītājiem, kas vairākumā nozaru ir vājāko sniegumu galā. Savukārt Īrijas piemērs ir samērā unikāls ar savu ļoti augsto apstrādes rūpniecības produktivitāti. Īrijā mājvietu ir raduši vairāki milzīgi globāla mēroga uzņēmumi (piemēram, "Google", "Apple", "Microsoft", "Pfizer" un "Facebook (Meta)"). Lai gan nozaru dalījumā daudzviet ir datu iztrūkums, jo lielo uzņēmumu dominējošās lomas dēļ nozares dati ir konfidenciāli, tomēr var ievērot, ka Īrijā augstāka produktivitāte ir teju visās nozarēs. Augstas produktivitātes līderi veicina tehnoloģiju un zināšanu pārnesi un ražošanas efektivitātes uzlabošanos piegādes ķēdēs un saistītajos sektoros.

Secinājumi

Lai arī Latvijas apstrādes rūpniecības jaudu noslodze ir pietuvojusies ES līmenim un vairāki satricinājumi ir sekmīgi pārvarēti, produktivitātes atpalicība turpina pieaugt, apliecinot, ka problēmas sakne nav resursu izmantošanas intensitātē jeb jaudu noslodzē. Izšķiroša nozīme ir strukturāliem efektiem: kapitāla fiziskai un tehnoloģiskai novecošanai, mazefektīvu mazo uzņēmumu dominancei, zemai inovāciju aktivitātei un investīciju koncentrācijai zemas pievienotās vērtības nozarēs. Tas nozīmē, ka noturīgs izrāviens nav iespējams, vienkārši "strādājot intensīvāk" vai cerot uz augstāku jaudu noslodzi – ir jāstiprina kapitāla kvalitāte, jāattīsta augsto tehnoloģiju segmenti un jāveicina uzņēmumu izaugsme, lai produktivitāte Latvijā varētu sasniegt augstāku līmeni.

[1] Lietuva un Igaunija nepublicē investīciju datus detalizētāk pa apstrādes rūpniecības apakšnozarēm, attiecīgi šai hipotēzei tikai netiešus apliecinājumus var gūt, aplūkojot produktivitātes līmeni un struktūru ar kapitāla nolietojuma apmēru, raksta "Spēks ir olās un pievienotajā vērtībā! Kā spēcināt ekonomikas izaugsmi" 10. attēls.