Bioekonomika un RIS3: mainīgi jēdzieni un specializācijas jomu robežas

Bioekonomikas jēdziena viedā transformācija

Bioekonomika nav jauns jēdziens, tomēr tas laika gaitā ir krietni mainījies – gan tas, ko ar bioekonomiku saprot, gan politikas mērķi, kuru sasniegšanai šo jēdzienu izmanto. Sākotnēji uzmanības centrā bija atjaunīgo bioloģisko resursu ražošana un fosilo resursu aizstāšana. Vēlāk arvien lielāku nozīmi ieguva ekosistēmas, resursu apritīgums un ilgtspēja, savukārt jaunākajā Eiropas Savienības (ES) pieejā priekšplānā nonāk arī pievienotā vērtība, biotehnoloģijas, bioražošana, rūpnieciskā mērogošana un konkurētspēja.

Lai veidotos vienota izpratne par jēdzienu un tā transformācijas fāzēm, ir vērts uzlūkot formulējumus ES kopējos dokumentos. Šīs, protams, nav vienīgās definīcijas, tomēr būtiskākās Latvijai ar vienotu pieeju nacionālās politikas veidošanai ES valstu saimē.

2012: bioloģiskie resursi un to pārstrāde

Pirmā ES Bioekonomikas stratēģija 2012. gadā bioekonomiku definēja kā resursu un produktu plūsmu. Bioekonomika aptvēra atjaunīgo bioloģisko resursu ražošanu, šo resursu un arī atkritumu plūsmu pārveidošanu produktos – pārtikā, lopbarībā, biobāzētos produktos un bioenerģijā. Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība šajā modelī bija nozīmīgākās bioekonomikas sastāvdaļas, jo tās rada bioloģiskos resursus. Tālāk ķēdē sekoja pārtikas, koksnes, papīra un citas biobāzētos resursus izmantojošās nozares.

Stratēģijā bioekonomika tika sasaistīta ar pārtikas nodrošinājumu, dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, fosilo resursu atkarības mazināšanu, klimata pārmaiņām, pētniecību un inovācijām. Tātad ilgtspēja un inovācijas bioekonomikā stratēģijā bija klātesošas, bet ne ar tik būtisku svaru pašā jēdziena definīcijā un politikas prioritātēs.

2018: transformācija no resursu plūsmas uz sistēmisku pieeju

Būtiska definīcijas maiņa notika 2018. gadā. Atjaunotajā ES Bioekonomikas stratēģijā bioekonomika jau tika raksturota ne vien kā bioloģisko resursu ražošana un pārstrāde, bet kā visu to sektoru un sistēmu kopums, kas balstās bioloģiskajos resursos, to funkcijās un principos.

Definīcijā tika iekļautas sauszemes un jūras ekosistēmas un to sniegtie pakalpojumi; lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība un akvakultūra, kā arī ekonomikas un rūpniecības nozares, kas izmanto bioloģiskos resursus un procesus pārtikas, lopbarības, biobāzētu produktu, enerģijas un pakalpojumu radīšanai. Tādējādi bioekonomikas jēdzienā tika integrētas arī ekosistēmas, bioloģisko resursu funkcijas un ekosistēmu pakalpojumi. Ar uzsvaru, ka bioekonomikai pēc būtības ir jābūt ilgtspējīgai un apritīgai.

2025: transformācija no "kas ietilpst bioekonomikā" uz "ko un kā bioekonomika rada"

2025. gada nogalē tika pieņemta jauna Bioekonomikas stratēģija, un definīcijas formulējums atkal mainījās. Bioekonomika tagad definēta kā "darbības, kas nodrošina ilgtspējīgus risinājumus, kuru pievienoto vērtību rada to pamatā esošie bioloģiskie resursi. Tie var būt produkti, pakalpojumi, zinātniski un tehnoloģiski risinājumi, kuri noder visdažādākajos ekonomikas sektoros, sākot ar lauksaimniecību, mežsaimniecību, zvejniecību un akvakultūru un beidzot ar vērtības ķēdēm, kas pamatojas uz biomasas pārstrādi, bioražošanu un biotehnoloģijām tādās jomās kā, piemēram, pārtika, veselība, enerģētika, rūpniecība, ekosistēmu (un citi) pakalpojumi."

Tādējādi vairs nav tik svarīgi, kuras nozares formāli pieder bioekonomikai, bet arvien vairāk ir nozīme tam, ko ar bioresursiem iespējams radīt un cik liela ekonomiskā un sabiedriskā vērtība no tiem tiek iegūta. Tas nenozīmē, ka tradicionālās bioresursu nozares no bioekonomikas pazūd, arī jaunajā definīcijā lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība un akvakultūra ir nosauktas. Bet ar biomasas izmantošanu vien nepietiek, ir svarīgas apritīgas un ilgtspējīgas saimniekošanas prasmes.

Lai iztēlotos bioekonomikas jēdziena transformāciju laika gaitā, var izmantot salīdzinājumu ar sietu, kura diametrs ir ievērojami palielinājies, bet sieta acis kļuvušas smalkākas. No vienas puses, paplašinājies tvērums un mainījušies uzsvari – līdzās biomasai un no tās iegūstamiem produktiem arvien skaidrāk izcelti ekosistēmu pakalpojumi, zinātne un tehnoloģijas. No otras puses, bioekonomikas jēdziens ir kļuvis prasīgāks un kritiskāks. Bioloģiska resursa izmantošana pati par sevi vairs neraksturo vēlamo attīstības virzienu. Būtiskāki kļūst jautājumi:

• cik efektīvi resurss tiek izmantots,
• vai iespējams to izmantot atkārtoti,
• kāda ir ietekme uz ekosistēmām un bioloģisko daudzveidību,
• vai tiek aizstāti fosilie resursi,
• ekonomikas skatījumā svarīgi – cik liela pievienotā vērtība rodas no vienas izmantotās resursa vienības, ņemot vērā arī Eiropas konkurētspēju un stratēģisko autonomiju.

Statistika netiek līdzi jēdzienu transformācijai

Kamēr jēdziens balstījās uz bioloģisko resursu ražošanu un pārstrādi, bioekonomikas lomu tautsaimniecībā ar samērā nelielu piepūli varēja aplēst: liekam bļodā lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un akvakultūras, pārtikas ražošanas, kokapstrādes un papīra ražošanas pievienoto vērtību. Sāls vietā pieberam kādus novērtējumus par biobāzēto daļu no ķīmijas, tekstila, enerģētikas un citām nozarēm. Cepam iekšā visās stratēģijās!

Ar jaunāko bioekonomikas jēdziena definējumu receptes izveide sāk izskatīties pēc alķīmijas. Piemēram, mēģināsim apsvērt (šī ir autores interpretācija, nevis Eiropas Komisijas (EK) noteikts saimniecību atlases saraksts), kā lauksaimniecībā varētu vērtēt atbilstību ilgtspējīgas bioekonomikas mērķiem:

• ar lielu varbūtību – bioloģiskā saimniecība (bet ne garantēti),
• ar gana augstu varbūtību – konvencionāla saimniecība ar precīzo lauksaimniecību, mazu pesticīdu un mēslojuma patēriņu,
• ar šiem mērķiem nebūtu saderīga saimniecība ar degradējošu augsnes apsaimniekošanu vai lielu piesārņojumu.

Tāpat enerģētikā – ja atjaunīgā biomasa tiek izmantota siltumenerģijas ražošanai, kas pirmšķietami skan brīnišķīgi, būtiski ir nodrošināt efektīvu dūmgāzu attīrīšanu, lai samazinātu smalko daļiņu emisijas un to radītos veselības riskus apkārtējiem iedzīvotājiem. Citādi to būtu ļoti grūti uzskatīt par kaut ko ilgtspējīgu. Taču filtrēšana ir tikai viens nosacījums – jāvērtē arī biomasas izcelsme, ieguves ietekme uz ekosistēmām, alternatīvie izmantošanas veidi un siltumenerģijas ražošanas efektivitāte.

Un tā jāvērtē apritīgas, ilgtspējīgas un reģeneratīvas saimniekošanas prakses katrā nozarē, tostarp arī pakalpojumu nozarēs. Runājot par pakalpojumiem, ar bioresursu izmantošanu saistītā ražošana un tirgus pakalpojumi, kas tiek arī formāli ietverti pievienotajā vērtībā, nedrīkstētu mazināt ekosistēmu spēju nodrošināt citus sabiedrībai nozīmīgus pakalpojumus – dabas nodrošinātus ieguvumus, piemēram, apputeksnēšanu, ūdens attīrīšanu, augsnes auglības uzturēšanu un oglekļa piesaistes, kas parasti netiek atsevišķi uzskaitīti statistikā.

Bez detalizētākiem uzņēmumu, produktu un vides datiem vienotu novērtējumu iegūt ir grūti. Dati daudzviet ir pieejami, taču tie ir sadrumstaloti, izmanto atšķirīgus tvērumus un ne vienmēr ļauj sasaistīt saimniecisko darbību ar tās ietekmi; trūkstošās saites nevar vienkārši sazīmēt no zila gaisa (starp citu: gaiss, saule un ūdensplūsma nav bioresurss, ar tiem saistītus atjaunīgos energoresursus bioekonomikā neskaita).

Tādējādi joprojām pastāv atšķirība starp to, ko statistiski uzskaita par bioekonomiku, un to, kādu bioekonomikas attīstību ES politika vēlas veicināt. Tas redzams arī 2025. gada ES Bioekonomikas stratēģijā: tajā līdzās plašajai definīcijai izmantotas šaurāka tvēruma aplēses par biomasas ražošanu un pārveidošanu. Tās raksturo nozaru ekonomisko apjomu, nevis visu definīcijas tvērumu vai katras darbības ilgtspēju.

Pati EK 2022. gada Bioekonomikas stratēģijas progresa ziņojumā norāda, ka pakalpojumi varētu vairāk nekā divkāršot bioekonomikas aprēķināto nodarbinātību un "izmēru", bet pašreizējā statistika nav pielāgota šādas informācijas ieguvei; pat tas, kuri pakalpojumi tiek uzskatīti par bioekonomiku, būtiski atšķiras starp dalībvalstīm. EK monitoringa sistēmas lapā, kas atjaunināta 2026. gada 8. septembrī, norādīts, ka pašreizējā monitoringa sistēma tika izveidota 2018. gada stratēģijas vajadzībām un to paredzēts pilnveidot atbilstoši 2025. gada stratēģijas jaunajiem aspektiem. Taču tās publiskajā aprakstā vēl nav konkretizēts, kādi papildu dati tiks iegūti. Stratēģijas rīcības plāns paredz pilnveidot biomasas pieejamības datus un modelēšanu, kā arī izmantot Zemes novērošanas datus. Savukārt EK Kopīgā pētniecības centra (JRC) metodoloģiskajā ziņojumā jau identificēta vajadzība pēc plašākiem uzņēmumu apsekojumiem un apkopoti priekšlikumi īpašam bioekonomikas apsekojumam vai papildu jautājumiem esošajā inovācijas apsekojumā. Tomēr šie priekšlikumi vēl negarantē to pārtapšanu darbos. Bet problēma ir.

Šo problēmu norāda arī pētnieki – jau 2018. gada nozares tvēruma interpretācijā un vēl jo vairāk šobrīd. Katrs pētnieks varbūt akcentē nedaudz citus trūkumus, bet bēda ir kopīga[1]. Arī pašmāju Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes izdotajā monogrāfijā "Bioekonomika" (2024.g.) autori secina, ka valstīm un institūcijām joprojām nav vienotas bioekonomikas definīcijas – tās saturu ietekmē valstu resursu bāze, ekonomiskās prioritātes, tehnoloģiskās iespējas un politikas mērķi. Un šis secinājums ir tapis vēl pirms jaunākās jēdziena interpretācijas.

Latvijas Bioekonomikas stratēģijas mērķi palikuši 2012. gada izpratnes līmenī

Latvijai bioekonomika ir īpaši nozīmīga, jo spēcīgu sākotnējo bāzi nodrošina apjomīgs zemes izmantošanas sektors un ar to saistītas nozares, īpaši pārtikas apstrāde, kokrūpniecība, arī zivsaimniecības un akvakultūras ir vērā ņemamas tradicionālas jomas un pārstrādes virziens. Latvijas Bioekonomikas stratēģija 2030, kas cēli nes šo tālo (vairs jau gan ne tik tālo) mērķi, tika izstrādāta 2017. gadā un joprojām ir Latvijas nacionālais bioekonomikas politikas dokuments. Tas balstās uz agrāko ES bioekonomikas izpratni, kuras centrā bija atjaunojamo bioloģisko resursu ražošana un pārstrāde, taču dokumentā jau minētas arī inovācijas, dabas kapitāla saglabāšana un ilgtspēja. Tāpēc jautājums nav par šo principu neesamību, bet gan par to, cik pilnīgi tie pārvērsti izmērāmos mērķos un īstenošanas kritērijos.

Tomēr mūsdienīga bioekonomikas jēdziena transformācija mudina vairs nepieķerties tik daudz nozares ietvaram, kā fokusēties uz saimniekošanas praksēm un resursu izmantošanas efektivitāti. Ar "zāģējam-neguļam" pieeju ilgtspējīgāku attīstību nepanāksim. Kurināmā koksne, apaļkoki, zāģmateriāli, graudi vai citi primārie produkti veido bioekonomikas pamatu, taču bioekonomikas tālākā attīstība arvien vairāk saistāma ar Latvijā īstenotiem zināšanu ietilpīgākiem vērtības ķēdes posmiem un produktiem – sarežģītākiem kokrūpniecības produktiem, koksnes ķīmiju, biorafinēšanu, jaunām pārtikas sastāvdaļām, biomateriāliem, fermentācijas tehnoloģijām, biotehnoloģijām un citiem zināšanu ietilpīgiem produktiem. Bet arī šiem virzieniem ir vērtējama vides slodze, ne tikai ekonomiskās kategorijas.

Ir arī citas, jaunākas stratēģijas (piemēram, Viedās specializācijas stratēģiskie dokumenti), kur izpratne ir tuvināta jaunākajai bioekonomikas interpretācijai, tomēr arī te daudz kas paliek lozungu līmenī, jo nozaru klasifikācijas uzliktais rāmis ir tāds pats klupšanas akmens kā citviet Eiropā.

Cik vieda ir viedā specializācija?

EK 2010. gadā aicināja valstis veidot viedās specializācijas (smart specialisation) stratēģijas. 2014.–2020. gada Kohēzijas politikā RIS3 kļuva par iepriekšēju nosacījumu, lai varētu saņemt Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu pētniecībai un inovācijām. Galvenā doma, ka valsts nevar finansēt visu vienādi, ir vēlams specializēties. Tad nu valstis un reģioni definēja savas prioritārās pētniecības un inovāciju jomas – dažviet tās sakrita ar tradicionālām tautsaimniecības nozarēm, bet citviet bija starpnozaru tehnoloģiju, tirgus nišu vai sabiedrības izaicinājumu kopumi. Jau 2012. gada RIS3 vadlīnijas ietvēra arī pakalpojumus, sociālās un praksē balstītas inovācijas. Tāpēc šaurs nozaru filtrs nav viedās specializācijas uzspiesta prasība.

RIS3 izstrādi Latvijā nodrošināja Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar nozaru ministrijām un sociālajiem partneriem. Pēc pasūtījuma tika veikts jomu izvērtējums, un kā Latvijas stiprās jomas tika noteiktas fizika/optika, elektronika, materiālzinātne, vides biotehnoloģijas, farmakoloģija un farmācija. Vēlāk tika organizētas diskusijas ar uzņēmējiem, nozaru asociācijām un zinātniskajām institūcijām, un viss process rezultējās ar formulētām piecām viedās specializācijas jomām:

1. zināšanu ietilpīga bioekonomika;
2. biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, biofarmācija un biotehnoloģijas;
3. viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas;
4. viedā enerģētika;
5. informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Vēlāk tapa arī stratēģijas katram no pieciem virzieniem, tostarp šajā tēmā aktuālā Latvijas Viedās specializācijas stratēģijas jomas "Zināšanu ietilpīga bioekonomika" stratēģija. Pirmais stratēģijas variants tika apstiprināts 2022. gadā, bet pārskatītā stratēģija un rīcības plāns – 2024. gadā, izceļot zinātnē balstītas biotehnoloģijas biomasas un tās blakusplūsmu pārstrādi. Šī stratēģija jau tuvina bioekonomikas jēdziena izpratni jaunākajai ES stratēģijas izpratnei, bet ne pilnībā. Turklāt bioekonomikas tvērums pārklājas arī ar citām specializācijas jomām, piemēram, biomedicīnu, biotehnoloģijām un biofarmāciju, tādēļ kopējo rezultātu aplēsēs svarīgi ir nesummēt visas ietekmes, tā dublējot devumus.

Tātad uz papīra, lai arī ne visos stratēģiskajos dokumentos, bioekonomikas jēdziena transformācija ir notikusi. Tomēr, lai cik pārdomāti būtu šie stratēģijās iekļautie jēdzieni un mērķi, tiem ir jābūt realizējamiem praksē. Pretējā gadījumā labie nodomi var nodarīt lielāku kaitējumu nekā labumu.

Labāk neredzēt – kā top desas, politika un Latvijas viedā specializācija

Viedās specializācijas jomas uz papīra ir labskanīgas un ietilpīgas, tomēr nepastāv tāda viedās specializācijas klasifikācija. Tāpēc praksē mēdz izmantot NACE nozaru klasifikāciju, kas, lai gan arī šobrīd transformējas no 2.0 redakcijas uz 2.1 redakciju, nedaudz detalizētāk papildinot atsevišķu nozaru kodus atbilstoši mūsdienām, tomēr nespēj nodrošināt šādas jaunas, kompleksas pieejas uzņēmumu klasificēšanā. Attiecīgi šādām vajadzībām mēdz izmantot "iekšējam darbam" radītas, bet oficiāli nevalidētas, pārejas tabulas, kurās pie viedās specializācijas jomām ir norādītas "atbilstošas" NACE nozares. "Atbilstošas" lieku pēdiņās, jo atbilstības ir tik baltiem diegiem šūtas, ka tiklab atbilst kailā karaļa tērpam. Šķiet, ka oficiālākā sasaiste ir atrodama "Vadlīniju par viedās specializācijas stratēģijas jomas noteikšanu un monitoringa veikšanu" 2. pielikumā, bet šis dokuments iezīmē tikai aptuvenas aprises un nesaskan ar to matricu, kuru izmanto nozaru izsijāšanai. Nozaru tabula šādā lietojumā vairs nav tikai statistikas palīgrīks: tā nosaka, kuri uzņēmumi vispār nonāk līdz vērtēšanai, un tikai pēc tam piemēro citus kritērijus.

Kas tad kaiš nozaru pieejai?

• Uzņēmuma pamatdarbības NACE kods raksturo galveno saimniecisko darbību, bet neļauj konsekventi identificēt izejvielu izcelsmi, izmantoto tehnoloģiju un uzņēmuma atšķirīgās funkcijas, pat augsta un zema pievienotā vērtība šādam nozaru dalījumam ir aprēķināma tikai pēc vidējās temperatūras slimnīcā principa. NACE klasifikācija detalizētākā 4 zīmju līmenī var palīdzēt labāk definēt prioritātes, tomēr arī tā nejaudā nodrošināt konsekventu filtru. Vairākās nozarēs, piemēram, tekstila, apģērbu, plastmasas un gumijas izstrādājumu ražošanā, plaši izmanto fosilās izcelsmes izejvielas, tomēr līdzās tām tiek izmantoti arī bioloģiskas izcelsmes materiāli. Vienās nozarēs ir iespēja sadalīt šo resursu izmantošanu, bet citās šāds nošķīrums nav iespējams. Tas rada nevienlīdzīgu pieeju līdzvērtīgām saimnieciskajām darbībām. Rūpniecībā precīzāku novērtējumu var veidot ar PRODCOM[2] produktu datiem un bioizcelsmes īpatsvaru aplēsēm, taču arī tās nav pilnīgas un neaizstāj darbības ilgtspējas novērtējumu.
• Pamatdarbības kods var slēpt uzņēmuma sekundāro, bet inovācijai izšķirošo darbību. Piemēram, ražotāja iekšēja materiālu testēšanas funkcija tiek skatīta kopā ar ražošanu, bet neatkarīgs tāda paša pakalpojuma sniedzējs – citā nozarē. Ja tiesības pretendēt uz atbalstu atšķiras tikai šīs organizatoriskās robežas dēļ, tiek vērtēta uzņēmuma struktūra, ne inovācijas saturs.
• Nozaru iedalīšana pēc tehnoloģisko inovāciju potenciāla var radīt nepamatotas priekšrocības vai ierobežojumus, īpaši tad, ja no šā dalījuma ir atkarīga piekļuve valsts atbalstam. Ja nozares kods kļūst par izšķirošu atlases kritēriju, šāda pieeja var radīt Gudhārta likumam (Goodhart's law) raksturīgu problēmu: "Kad rādītājs kļūst par mērķi, tas pārstāj būt labs rādītājs". Proti, uzņēmējiem var rasties stimuls pielāgot savu formālo nozares piederību vēlamajai klasifikācijai. Tas gan vēl nenozīmē, ka var reģistrēties pēc savas patikas, protams, ka kodu atbilstība tiek precizēta.
• Uzņēmuma piederība augsto tehnoloģiju vai RIS3 prioritārajai nozarei vēl nenozīmē, ka konkrētajā valstī tiek veikta zināšanu ietilpīga darbība ar augstu pievienoto vērtību. Domas ilustrēšanai var noderēt tā saucamā globālo vērtības ķēžu "smaida līkne" (smile curve) – vērtības ķēdes sākuma posmos (pētniecība, projektēšana) un beigu posmos (zīmols, mārketings, pakalpojumi) pievienotās vērtības potenciāls nereti ir augstāks nekā vidusposmā (standartizēta ražošana un montāža). Piemēram, elektronikas uzņēmums var Latvijā nodarboties ar citur izstrādātu produktu montāžu, iepakošanu vai standartizētu ražošanas operāciju izpildi (assembling). Savukārt viss inovācijas "krējums" – pētniecība, produktu izstrāde, patentēšana, zīmola pārvaldība un citi potenciāli augstākas pievienotās vērtības posmi – var atrasties ārvalstīs. Šādā gadījumā uzņēmums formāli pieder augsto tehnoloģiju nozarei, taču Latvijas ekonomikā īstenotās darbības zināšanu ietilpība un vietējā pievienotā vērtība var būt salīdzinoši zema. Iespējama arī pretēja situācija: tradicionālās nozares uzņēmums, piemēram, kokrūpniecībā vai pārtikas ražošanā, Latvijā var veikt pētniecību, izstrādāt jaunas tehnoloģijas, radīt patentējamus risinājumus.

• Ja veselas nozares iekļaušanu RIS3 tvērumā izmanto kā sākotnējo atlases kritēriju bez pietiekamas darbību diferenciācijas, tas var nostiprināt arī tādas saimnieciskās darbības, kuru loma ilgtspējīgā ekonomikā būtu jāsamazina, vienlaikus vājinot stimulus pārmaiņām. Piemēram:
  • resursu atgūšana no atkritumiem (NACE 2.1 grupa 38.2) – vienā RIS3 jomā līdzās materiālu atgūšanai (38.21) tiek iekļauta arī enerģijas atgūšana (38.22), tostarp atkritumu sadedzināšana, lai gan tā atrodas zemāk ES atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā un rada piesārņojuma riskus, tostarp saistībā ar noturīgām toksiskām vielām. Turklāt ieguldījumi sadedzināšanas jaudās var radīt ilgtermiņa atkarību no pastāvīgas atkritumu plūsmas, vājinot stimulus novērst atkritumu rašanos jau produktu izstrādes, materiālu izvēles un patēriņa posmā;
  • lauksaimniecība un mežsaimniecība – visas nozares atzīšana par prioritāru nepietiekami diferencē ilgtspējīgu saimniekošanu no vidi degradējošām praksēm. Ar nozares piederības kritēriju vien netiek radīti mērķēti stimuli pārejai uz saudzīgāku augsnes apsaimniekošanu, pesticīdu un mēslojuma izmantošanas samazināšanu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;
  • tabakas audzēšana (NACE 01.15) – formāli ietilpst lauksaimniecībā un līdz ar to tradicionālajā bioekonomikas nozaru tvērumā, lai gan tās produkcija ir pretrunā sabiedrības veselības mērķiem. Vēl vairāk – arī dažu nelegālu narkotisko vielu augu izcelsmes izejvielas ir bioresursi. Tātad bioloģiskas izcelsmes resurss pats par sevi nenozīmē darbības ilgtspēju vai sabiedrisko lietderību;
  • šādas klasifikācijas ierobežojumus jau šobrīd Latvijā ilustrē azartspēļu tehnoloģiju uzņēmumi, kuru saimnieciskā darbība ietver programmatūras izstrādi, spēļu tehnoloģiju attīstīšanu un tiešsaistes pārraides un tādējādi var atbilst IKT nozarei un RIS3 prioritātēm. Tas pats par sevi nav klasifikācijas pārkāpums – šie uzņēmumi patiešām var būt tehnoloģiski augsti attīstīti. Tomēr no nozares piederības vien nevar secināt ne darbības sabiedrisko ieguvumu, ne uzņēmuma motivāciju klasifikācijas izvēlē.
• RIS3 prioritāro nozaru noteikšana pēc NACE klasifikācijas rada risku nepamatoti nenovērtēt zināšanu ietilpīgus pakalpojumus, kuriem var būt izšķiroša nozīme ekonomikas transformācijā. Piemēram, ilgtspējīgas koka būvniecības risinājumus izstrādājoši arhitektūras uzņēmumi, produktu dzīves cikla un vides ietekmes novērtēšanas pakalpojumu eksportētāji pēc NACE pieder pakalpojumu nozarēm, lai gan to darbība tieši sekmē bioekonomikas attīstību, resursu efektivitāti un starptautisko konkurētspēju. Turklāt 2025. gada ES Bioekonomikas stratēģija bioekonomikas tvērumā nepārprotami ietver arī pakalpojumus, zinātni un tehnoloģijas.

Kopsavelkot, ilgtspējīgas bioekonomikas un citu specializāciju virzienu novērtēšanas problēmu neatrisinās arvien garāks "pareizo" nozaru kodu saraksts. NACE var izmantot kā sākumpunktu statistikas novērtējumiem, nevis automātisku un nepārvaramu atlases filtru. Nepieciešami publiski, samērīgi kritēriji darbības vai projekta saturiskai atbilstībai un iespēja to pamatot arī citā nozarē. Izskatot balvu pretendentus, jāvērtē sasniegtais rezultāts plašākā kontekstā, bet lemjot par investīciju atbalstu – projekta paredzamais papildu pienesums un pāreja uz labākām praksēm. Statistikā savukārt bioekonomikas apjoma aplēses jāpapildina ar ilgtspējas un resursu efektivitātes rādītājiem. Viedumam vajadzētu atbilstoši atspoguļoties kā jēdzienos, tā izpildē.

__________________________

[1] Ieskatam, piemēram: a) JRC pētnieku Tévécia Ronzon u.c. (2025, publicēts pirms jaunās stratēģijas) nodaļa "Defining and monitoring the bioeconomy – a socioeconomic perspective", b) Zinke et al. (2026), "Mapping a monitoring landscape – review of monitoring systems related to the German bioeconomy", c) Ronzon, Iost & Philippidis raksts "An output-based measurement of EU bioeconomy services: Marrying statistics with policy insight".

[2] PRODCOM_LV_2025: Rūpniecības produktu kodu saraksts 2025 Statistisko klasifikāciju katalogs Eurostat datubāze ds-059358, vai DS-059367 no 2025.g.