Sešas tēmas Saeimas ekonomikas politikas debatēm

Aristotelis vēl pirms mūsu ēras ekonomiku definējis kā sabiedrības pārvaldīšanu. Pretēji plaši izplatītiem mītiem, sekmīga ekonomikas politika nav ne sabiedrības piespiešana “gaišās nākotnes” vārdā, ne arī izdabāšana cilvēku maldiem popularitātes celšanas nolūkos.

Vairāki utopisti atsevišķās pasaules malās mēģinājuši ar “sviedriem un asinīm” uzbūvēt “spēcīgu valsti”, cilvēkus izmantojot par šīs “vēsturiskās misijas” skrūvēm (daži hiperboliski piemēri ir šeit un šeit). Rezultāti izrādījušies skarbi. Pat Spartas uzplaukums vēsturiskā mērogā bija īslaicīgs. Neviena valsts, kas mūsdienās ir attīstīta un spēcīga, par tādu nekļuva šādā piespiedu veidā.

Savukārt populistu kārdinājums ir mākslīgi stimulēt ekonomiku uz budžeta deficīta rēķina. Lai arī īstermiņā ar šādu politiku var radīt uzplaukuma ilūziju, pat eiforiju, un palīdzēt uzvarēt vēlēšanās, faktiski tā tikai palielina ekonomikas cikla amplitūdu (sk. 3. slaidu šeit) – jo stiprāk spiežam gāzi grīdā, jo dziļākā grāvī varam nonākt. 

Mūsdienu ekonomikas politikai nav cita mērķa kā palīdzēt valsts iedzīvotājiem kāpt pa Maslova piramīdas kāpnēm, kur augšējie pakāpieni ir radošums, laime un sava potenciāla pilnīga realizācija. Valdība nevar piespiest visus kļūt laimīgiem, jo laime ietver izvēles brīvību. Taču valdība rada vidi, kurā iedzīvotāji ir pārticīgi, jūtas droši, atzīti un cieņpilni, uzticas viens otram. Šādā vidē pašrealizācija, radošums un arī patriotisms ir valsts iedzīvotāju dabiskā rīcība. Bez materiālās pārticības jeb ekonomiskās izaugsmes šādu vidi izveidot nevar. Turīgie iedzīvotāji veido stipru valsti, nevis otrādi.

Noturīga ekonomikas izaugsme izskatās kā mazs solītis katru dienu ilgtermiņā. No malas šī mazo solīšu pieeja var izskatīties kā garlaicīga mīņāšanās uz vietas, ko dažreiz noformulē par “valstiski domājošo personību, līderības un vīzijas trūkumu”. Taču faktiski tieši šie mazie solīši kumulatīvi nosaka valsts ekonomiskās attīstības virzienu (sk. 4. un 5. punktus šeit).

1. Advancēta ekonomikas struktūra – priekšnoteikums būtiskam labklājības kāpumam. Ekonomikas attīstība nenozīmē ražot to pašu, tikai vairāk; jāvirzās uz unikālu, kvalitatīvu un sarežģītu preču un pakalpojumu radīšanu ar augstu pievienoto vērtību. Tas ir strukturālās transformācijas process, kurā resursi tiek pārcelti no zemas uz augstas produktivitātes nozarēm.

Specializējoties zemo algu valstu produkcijas sortimenta ražošanā un eksportā – koksnes apstrādes (bet ne pārstrādes), kā arī lauksaimniecības un pārtikas produktos – starptautisku konkurētspēju Latvijas uzņēmumi var uzturēt, tikai maksājot zemas algas. Mēģinot maksāt lielākas algas, uzņēmēju konkurētspēja tiek zaudēta – Latvijā saražoto produkciju nepirks, ja citur to var nopirkt lētāk. Taču augstāku dzīves līmeni bez lielākām algām nepanākt.

Tāpēc vienīgais veids, kā vienlaicīgi gan saglabāt starptautisko konkurētspēju, gan arī maksāt būtiski lielākas algas, ir produktu ražošanā konkurēt nevis ar zemu algu valstīm, bet ar valstīm, kurās maksā lielas algas, piemēram, Vāciju. Tas nozīmē arī ražot Vācijas produktu sortimentu – sarežģītākus, kvalitatīvākus un noderīgākus produktus, par kuriem cilvēki gatavi maksāt vairāk. Tas ietver ne tikai ekonomikas struktūras pārmaiņas produktu grupu ietvaros (piemēram, no koksnes apstrādes uz koksnes pārstrādes produktiem), bet arī konkurētspējas attīstību sarežģītākās produktu grupās kā ķīmija un farmācija, mašīnbūve un elektronika.

Lai arī eksports ir starp Ekonomikas ministrijas (EM) informatīvā ziņojuma, kuru izskatīs Saeimas deputāti, svarīgākiem elementiem (šīs vārds minēts vairāk nekā 100 reizes), uzsvars pamatā ir uz eksporta bruto apjomu. Ziņojums uzstāda mērķi palielināt bruto eksportu no 64 līdz 80 % no iekšzemes kopprodukta (lpp. 26); vai “līdz vismaz 75 %” (lpp. 41). Manuprāt, eksporta (un ekonomikas) strukturālā transformācija sniegtu lielāku pienesumu Latvijas ekonomikas attīstībai, nekā kopējā eksporta rādītāja dzīšana uz augšu līdz kādam kādā kabinetā izdomātam skaitlim.

Lēmumu par to, ka Latvijai būtu jāražo vairāk augstās pievienotās vērtības produktu, pieņem nevis valdība, izlaižot attiecīgo likumu vai politikas plānošanas dokumentu, bet gan privātie uzņēmumi. Liela daļa no tiem ir starptautiski un visai prasīgi pret uzņēmējdarbības vidi. Labvēlīga vide produktīviem, uz attīstību vērstiem uzņēmējiem ir nevis kādas nozares vai uzņēmumu grupas pasludināšana par “prioritāti” (šādi var sanākt “vakardienas ekonomikas” subsidēšana uz citu uzņēmumu rēķina “industriālās politikas” saukļa aizsegā; sk. 5. punktu šeit), bet gan spēcīga tiesiskā vide, stabils un prognozējams regulējums un nodokļu slogs, kā arī cilvēkkapitāls – veseli un prasmīgi darbinieki.

Investīcijas un inovācijas ir zemas, ja zema ir to sagaidāmā atdeve, kuru savukārt mazina riski peļņas vietā saņemt zaudējumus. Viens no ārējiem riskiem ir militārā iebrukuma varbūtība, kas, lai gan īstermiņā nepastāv, ilgtermiņā varētu būt lielāka par apaļu nulli. Ātra lēmumu pieņemšana aizsardzības nozarē, kā arī militāro spēju nostiprināšanas atklātāka un drosmīgāka komunikācija vairotu ārvalstu investoru uzticību un pārliecinātu viņus par politiķu atbilstošu reakciju (sk. lpp. 14 šeit). Tāpēc man pamatota šķiet EM informatīvā ziņojuma struktūra, kā pirmo no septiņiem ekonomikas politikas virzieniem ievietojot tieši “aizsardzības industrijas attīstību un valsts drošību”. 

2. Cilvēkkapitāls – veseli un prasmīgi darbinieki. Latvijā liela sabiedrības daļa cieš no vājas veselības un priekšlaicīgas mirstības. Priekšlaicīgas mirstības darbspējas vecuma dēļ Latvijā zaudē četrus tūkstošus dzīvību ik gadu. Īpaši augsta priekšlaicīga mirstība ir Latvijas vīriešiem. Latvijas vīrietim varbūtība nomirt 60 gadu vecumā ir 2 %, kas ir vairāk nekā jebkurā citā Eiropas Savienības (ES) valstī un divreiz vairāk nekā ES vidēji. Arī varbūtība nomirt ekonomiski visaktīvākajā vecumā (30-45 gadi) Latvijā ir trīs reizes lielāka nekā, piemēram, Somijā, Zviedrijā vai Dānijā.

Tam ir būtiska negatīva ietekme uz valsts ekonomiku – zemāks iedzīvotāju skaits, zemāka nodarbinātība, kā arī zemāks darba ražīgums, ienākumi un apmierinātība ar dzīvi. Slikts veselības stāvoklis ir arī viens no iemesliem zemai nodarbinātībai vīriešiem pusmūža vecumā, kas Latvijai neļauj pilnvērtīgi izmantot visas iekšējās darba roku rezerves (sk. 1. tabulu šeit).

Starp vājas veselības un priekšlaicīgas mirstības iemesliem ir ne tikai veselības aprūpes zems finansējums, kas minēts EM ziņojuma 50. lapaspusē, bet arī neefektīvs šī finansējuma izlietojums, par ko var spriest, piemēram, izlasot Valsts kontroles revīzijas ziņojumu par stacionāro veselības aprūpi. Vēl jāņem vērā arī lielas daļas sabiedrības neveselīgais dzīvesveids – liels tabakas un alkohola patēriņš, liekais svars, zems augļu un dārzeņu patēriņš, nepietiekama fiziskā slodze, sociālā atsvešinātība. Kā redzam, šie iemesli ir gana plaši un tos novērst var tikai vairāku iestāžu koordinētā rīcība, ne veselības aprūpes resors vienatnē.

Šeit neatkārtošos, bet joprojām pastāv iespējas veicināt izglītības kvalitāti visos posmos – pamatskolā un vidusskolā, profesionālajā un augstākajā izglītībā, kā arī mūžizglītībā. Lai arī “izglītības kvalitāte” minēta EM ziņojuma 50. lapaspusē, tur uzskaitītie rīcības virzieni man nedod pārliecību, ka tas tiešām notiks. Piemēram, “STEM absolventu skaita trīskāršošana vidējā termiņā” man neko nepasaka par izglītības kvalitātes latiņu ne STEM, ne citās studiju programmās. Savukārt, ja augstskolām turpmāk maksās par absolventu skaitu (nevis par studentu skaitu kā līdz šim), var pieaugt augstskolu motivācija izsniegt diplomus arī tiem studentiem, kuri to nav pelnījuši. Ērtākais veids mazināt studentu atbirumu – pazemināt studiju “sarežģītības līmeni” jeb kvalitātes latiņu. 

3. Migrācija – kvalitāte svarīgāka par kvantitāti. Neesam ne “ļoti maza”, ne “pustukša” valsts. Patiesībā iedzīvotāju blīvums Latvijā neatpaliek no Igaunijas vai ASV, pēc iedzīvotāju skaita esam trīsreiz lielāki par Luksemburgu, bet Latvijas teritorija ir plašāka nekā, piemēram, Beļģijai, Slovēnijai vai Izraēlai – tas netraucēja visām iepriekšminētajām valstīm sasniegt augstāku labklājību.

Cits jautājums – ja iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā Latvijā katru gadu sarūk par aptuveni 10 tūkstošiem, kādā brīdī tas var sākt traucēt dzīvei. Piemēram, infrastruktūras uzturēšanas izmaksas uz iedzīvotāju var kļūt tik augstas, ka nākas slēgt dzīvesvietai tuvāko skolu vai slimnīcu, vai arī elektrības vai dabasgāzes tarifos pieaug fiksētā tarifa komponente (par elektrības pieslēgumu viensētā maksājam mēs visi, ne tikai viensētas iemītnieki).

Te precīzi jānošķir augsti kvalificētu speciālistu piesaistīšana un zemas kvalifikācijas darbaspēka “ievešana”.

Augsti kvalificētie migranti var kļūt par nopietnu Latvijas ekonomikas izaugsmes balstu, bet masveidā Latvijā pašlaik viņi neiebrauc. Globālā sacensība par talantiem, kas virzīs nākotnes ekonomiku, ir sīva – tos cenšas pievilināt arī ļoti attīstītas valstis (kā Vācija vai ASV), ar kurām Latvija atalgojuma ziņā pagaidām nevar konkurēt. Mums līdzīgo valstu un pilsētu priekšrocība ir dzīves vide – tuvāk dabai (blakus mežs un jūra), mazāki laika zudumi (pilsētā 15 minūšu attālumā viss dzīvei nepieciešamais), ērtāks dzīves ritms un iespējas pieturēties veselīgākam dzīvesveidam. Dzīves kvalitāte Rīgā šobrīd vēl neveicina ārvalstu talantu masveida iebraukšanu – daudzi Rīgas iedzīvotāji pilsētā nejūtas droši, neuzticas cilvēkiem apkārt, cilvēki bieži jūtas neiekļauti un hroniski neapmierināti ar pilsētas pārvaldību.

Savukārt zemi kvalificētie migranti var masveidā iebraukt, bet nebūs pieprasīti. Daži Latvijas uzņēmēji iegūtu arī no zemas kvalifikācijas strādnieku masveida ieviešanas – tie varētu izmaksāt lētāk par vietējiem darbiniekiem vai investīcijām ražošanas procesu automatizācijā. Taču ar lētāka darbaspēka ievešanu nevarēs panākt dzīves līmeņa pieaugumu visai Latvijas sabiedrībai. Nav arī cerību, ka Latvijas ekonomikas izaugsmi varētu balstīt bēgļi no tālām Āfrikas vai Āzijas valstīm, jo tur daudzi iedzīvotāji pat mūsdienās neprot lasīt nevienā valodā un iedzīvotāju vairākuma prasmes neatbilst Eiropas darba tirgus vajadzībām. Zviedrijā, Francijā, Vācijā un citur, kurās liela daļa no iebraucējiem nāk no zemas un vidējas cilvēkkapitāla attīstības līmeņa zemēm, aug imigrācijas pretinieku skaits – diez vai šai tendencei nav nekāda pamata.

EM informatīvais ziņojums uzsver nepieciešamību gan mazināt birokrātisko slogu uzņēmumiem ārvalstu darbaspēka piesaistē, gan arī nepieļaut nelegālo imigrāciju (t.sk. Latvijas izmantošanu par tranzītvalsti; lpp. 50). Vienlaikus – neatradu dokumentā rīcības virzienus, lai mērķtiecīgi piesaistītu ārvalstu talantus; arī vārds “reemigrācija” EM informatīvā ziņojumā nav minēts. 

4. Lielāka konkurence mazumtirdzniecībā – lētāki pārtikas pamatprodukti. Latvijas mazumtirdzniecības veikalos lētākie rīsi, griķi, makaroni vai auzu pārslas mēdz maksāt būtiski dārgāk (dažreiz pat trīsreiz dārgāk) nekā tie paši produkti identiskā zīmolā un iepakojumā tajos pašos veikalos Igaunijā. Tā tas ir, neskatoties uz faktu, ka Igaunijā ir spēkā lielāka pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme pārtikas produktiem. Šī situācija atspoguļo vāju konkurenci zemo cenu pārtikas produktu segmentā un tai ir tālejošas sekas.

Piemēram, kāds Latvijas iedzīvotājs, nopelnot algu (vai saņemot vecuma pensijā) 500 eiro mēnesī, var atļauties krietni zemāku dzīves līmeni nekā gadījumā, ja konkurence starp lielajiem mazumtirdzniecības veikalu tīkliem būtu pietiekami spēcīga. Arī labdarības akcijās saziedoto naudu varētu izmantot krietni efektīvāk – par to pašu naudu iegādājoties vairāk “pārtikas paku” – ja tikai pārtikas pamatprodukti zemo cenu galā Latvijā nebūtu pārcenoti.

Tas ir uzskatāms piemērs, kā konkurences stiprināšana var iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem dot ievērojami vairāk nekā papildu miljoni eiro sociālos pabalstos, zemāks PVN pārtikas produktiem vai arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa vēl lielāka progresivitāte.

Pēdējā gada laikā pārtikas cenu veidošanā vērojamas pozitīvas vēsmas –mazumtirdzniecības cenas Latvijā sāka atspoguļot pārtikas globālo cenu lejupvērsto dinamiku. Arī EM informatīvajā ziņojumā apakšnodaļa veltīta “brīvai un godīgai konkurencei, dzīves dārdzības mazināšanai”, īpaši uzsverot pārtikas mazumtirdzniecības cenas. Taču lētā cenu gala pārtikas produktu pārcenojums Latvijā joprojām ir ievērojams, un šis efekts, par kuru rakstīju pērn, nav minēts EM informatīvajā ziņojumā. 

5. Varam uzbūvēt vairāk par to pašu naudu. Pašlaik neesam ekonomikas krīzē, tāpēc Rūzvelta 1930. gadu keinsisma politika ("sildīt" ekonomiku, veicot milzīgus ieguldījumus, pārāk nesatraucoties par šo investīciju lietderību) Latvijai nelīdzēs. Mums izšķiroši svarīgi ir būvēt tieši to, kas nākotnē sniegs vislielāko atdevi, un darīt to izmaksu efektīvākā veidā.

Būvniecības izmaksas Latvijā ir par piektdaļu lielākas nekā varēja būt valstī ar tādu ienākumu līmeni (sk. 9. slaidu šeit). Dārgas būvniecības izmaksas Latvijā var atspoguļot joprojām dārgas un laikietilpīgas būvniecības formalitātes, korupciju un būvniecības uzņēmumu karteļus, kā arī izteiktu darba roku trūkumu ekonomikas cikliskās augšupejas vai lielo ES fondu līdzfinansēto lielo projektu realizācijas dēļ.

Lētākas būvniecības izmaksas ļautu, piemēram, uzbūvēt (vai nosiltināt) vairāk dzīvojamo māju vai citu objektu par to pašu naudu. Ietaupījums ir vērā ņemams, kaut vai skatoties uz EM informatīvajā ziņojumā pieminētām valsts atbalsta programmām dažu desmitu miljonu eiro apmērā.

Par būvniecības regulējuma vienkāršošanu Latvijā dzirdam jau vairākus gadus; arī jaunākais EM informatīvais ziņojums šajā ziņā nav izņēmums. Acīmredzot šis process aktīvi jāturpina, jo Eiropas Investīciju bankas jaunākā uzņēmumu aptauja (par 2025. gadu) rāda, ka: 

• Latvijā pārmērīgs regulējums visbiežāk kavē ilgtermiņa investīcijas tieši būvniecībā; 
• no visām ES valstīm pārmērīgs būvniecības regulējums (lielākā vai mazākā mērā) visbiežāk kavē ilgtermiņa investīcijas tieši Latvijā. 

6. Nekurinām ielas ziemā – maksājam par siltumu mazāk. 

Pirms pusotra gada konstatēju, ka komunālajiem maksājumiem par līdzīgas kvadratūras dzīvokli Rīgā aiziet lielāka iedzīvotāju ienākumu daļa nekā jebkurā citā ES galvaspilsētā (sk. 2. attēlu šeit). Augstu komunālo maksājumu slogu nosaka salīdzinoši gara un auksta ziema kombinācijā ar mājokļu zemu energoefektivitāti un zemu iedzīvotāju maksātspēju.

Turklāt Valsts kontroles jaunākajā ziņojumā uzsvērts, ka Rīgā siltumenerģijas tarifs ir lielāks nekā tas varēja būt. Rīdzinieki par apkuri katru gadu pārmaksā vairākus miljonus eiro; tostarp tāpēc, ka lietderīgi izmantojams siltums tiek izvadīts atmosfērā. Lasi – par rīdzinieku naudu tiek kurināts āra gaiss jau pašā siltumenerģijas ražošanas brīdī.

Latvijas pilsētu iedzīvotāji pieraduši ekonomēt uz ikmēneša rēķiniem, dzīvojot pārpildītos mājokļos. Pārpildītos mājokļos ar nepietiekamu istabu skaitu uz katru mājsaimniecības locekli dzīvo gandrīz puse iedzīvotāju Latvijas pilsētās, kas ir vairāk nekā jebkurā citā ES valstī. Pārpildītie mājokļi var būt viens no faktoriem, kas attur daudzas Latvijas ģimenes no lēmuma laist pasaulē vairāk bērnu.

Pārpildītie mājokļi, kā arī fakts, ka pēc komunālo pakalpojumu apmaksas daudzu rīdzinieku rīcībā paliek visai neliela naudas summa, kuru izmantot citiem mērķiem, varētu būt starp iemesliem, kāpēc pēc iedzīvotāju apmierinātības ar dzīvi Rīga no vairuma citu Eiropas pilsētu atpaliek krietni vairāk nekā pēc to iedzīvotāju vidējā ienākuma līmeņa (sk. 4. attēlu šeit). Lielie ikmēneša rēķini (kurus nevar nemaksāt vai būtiski atlikt, jo mājoklis ir pirmā nepieciešamība) ir arī viens no iemesliem Latvijas iedzīvotāju zemajiem uzkrājumiem, kas savukārt bremzē jauno mājokļu iegādi un pat hipotekāro kreditēšanu.

Veidojas šāds apburtais loks: vecs energoneefektīvs dzīvojamais fonds –> augsti ikmēneša rēķini –> daudzas mājsaimniecības saspiežas mazos dzīvokļos, nerada tik daudz bērnu, cik vēlētos, un jūtas nelaimīgi, taču pēc ikmēneša rēķinu apmaksas tiem tik un tā nepaliek pāri mājokļa siltināšanai vai jauna mājokļa iegādei –> zemas investīcijas jaunā dzīvojamā fondā –> dzīvojamais fonds paliek vecs un energoneefektīvs.

Man tas izskatās pēc klasiskas tirgus nepilnības, kuru var novērst ar lielāku valsts atbalstu jauna mājokļa iegādei vai esošā mājokļa siltināšanai. Tāpēc pamatota šķiet EM informatīvā ziņojuma struktūra, veltot atsevišķu apakšnodaļu energoefektivitātes atbalsta instrumentiem. 

Rezumējot. Šīs raksts ir nevis trūkumu saraksts, bet gan iespēju karte. Karte nav pilnīga, jo to ierobežo raksta apjoms. Lai arī neviens no minētajiem punktiem nav vienkārši izpildāms (citādi tie, visticamāk, būtu paveikti jau iepriekš), tos ir reāli panākt. Tie neprasa ne sviedrus, ne asinis, ne daudzu miljardu ieguldījumus no valsts budžeta, bet tikai vairāku iestāžu koordinētu un mērķtiecīgu rīcību.