Ķīmijas un farmācijas nozares: aktīvās vielas un darbības ilgtspējībai

Ķīmijas un farmācijas nozares līdzīgi kā citas nozares cenšas atrast līdzsvaru politiskajā, sociālekonomiskajā, vides un iedzīvotāju attieksmes ietvarā. Ilgtspējība prasa aktīvas un kompleksas darbības. Situācija neuzlabosies tikai ar placebo efektu. Uzņēmumu līmenī ilgtspējības prakses šodien ir uzskatāms jau par konkurētspējas nosacījumu, jo pieprasījums pēc tīrākiem, drošākiem un ilgtspējīgākiem ķīmijas un farmācijas produktiem pasaulē turpinās augt, aug arī sabiedrības vēlme dzīvot tīrākā vidē. Tā teikt – meklējam tīrāku formulu nākotnei!

Vispirms precizēšu šī raksta tvērumu. No ilgtspējības perspektīvas iztirzāsim ražošanas procesu un arī produktus plašākā dzīves cikla kontekstā šādās nozarēs:

• ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražošana (NACE 20), tostarp krāsas un pārklājumi, mazgāšanas un tīrīšanas preparāti, kosmētika;
• farmaceitisko pamatvielu un farmaceitisko preparātu ražošana (NACE 21).

Plastmasas un gumijas produktu ražošanu un plastmasas un gumijas kā materiāla jautājumus ilgtspējības kontekstā apjoma un tēmu atšķirību dēļ skatīšu atsevišķā rakstu cikla noslēdzošajā rakstā.

Tomēr stāsts par nozarēm tiks skatīts plašāk par ķīmiskajiem un farmaceitiskajiem produktiem, jo daudzi ilgtspējības jautājumi, piemēram, piesārņojums vai produktu ietekme uz veselību un vidi, ir skatāmi ne tikai nozaru vai gatavo produktu, bet arī vielu līmenī, tāpēc atsevišķās ilgtspējības tēmās nāksies laipot starp šiem trim griezumiem (nozares, produkti, vielas). Arī vielu līmenī parasti atsevišķi izšķir ķīmiskās un farmaceitiskās vielas, jo tām ir atšķirīgi izcelsmes avoti, īpašības, izplatīšanās ceļi un uzvedība vidē.

• Farmaceitiskās vielas (zāļu aktīvās vielas un to metabolīti vai pārveides produkti) vidē visbiežāk nonāk ar cilvēku un dzīvnieku urīnu un fēcēm, īpaši no slimnīcām, aprūpes iestādēm, veterinārmedicīnas un lauksaimniecības, retāk – no ražošanas vai loģistikas noplūdēm. Tā kā zāļu aktīvās vielas ir radītas, lai iedarbotos uz dzīviem organismiem, pat nanogramu vai mikrogramu koncentrācijās tās var ietekmēt organismu fizioloģiju, veicināt antimikrobiālo rezistenci un radīt endokrīnās sistēmas traucējumu risku. OECD ziņojumā "Farmaceitisko vielu atliekvielas saldūdenī: apdraudējumi un politikas atbildes" analizēts, kā farmaceitisko vielu atliekas arvien biežāk nonāk saldūdeņos un ietekmē ūdens ekosistēmas (piem., hormoni feminizē zivis, psihiatrijas medikamenti maina to uzvedību) un veicina antimikrobiālo rezistenci, kā rezultātā mikroorganismi kļūst nejutīgi pret zālēm, tādēļ infekcijas kļūst grūtāk ārstējamas, ilgst ilgāk un palielina smagu komplikāciju un nāves risku. Piebilde – antimikrobiālie līdzekļi ietver antibiotikas, pretvīrusu, pretsēnīšu un pretprotozoju līdzekļus, vienlaikus nereti datos ar antimikrobiāliem līdzekļiem tiek domātas antibiotikas.
• Ar ķīmiskajām vielām saprot citas rūpniecībā, lauksaimniecībā un patēriņa produktos izmantotas vielas, kuras neietilpst farmaceitisko vielu grupā, piemēram: pesticīdus, rūpnieciskos šķīdinātājus, virsmaktīvās vielas, plastifikatorus, liesmu slāpētājus, noturīgos organiskos piesārņotājus, metālus un to savienojumus. Tās vidē biežāk nonāk ražošanas procesos, no materiāliem un izstrādājumiem to lietošanas laikā, kā arī no atkritumiem, notekūdeņiem un daudziem izkliedētiem piesārņojuma avotiem.

Jēdzieni "zaļā ķīmija", "zaļā farmācija" un citi ķīmiskie savienojumi

Ja reiz runājam par ķīmijas jomu, tad nevar nepieminēt jēdzienu "zaļā ķīmija". Ieskicēšu, kas tas ir par zvēru, jo, ja mūsdienu izglītības programmās šī tēma tiek skatīta, tad laikā, kad dzima dziesma ar vārdiem "Par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu skolas laiks" (1982. gadā), dziedāts tiešām nebija par ķīmiju, vismaz ne bez patvaļīgām interpretācijām. Pats termins gan radās tieši ap šo laiku, un pirmais dokumentētais lietojums akadēmiskajā literatūrā bija 1990. gadā. Termins nopietnāk nostiprinājās lietojumā kā atsevišķs filozofijas/zinātnes virziens 1996.–1998. gadā, 1998. gadā tika definēti arī 12 "zaļās ķīmijas" principi, kas ir kļuvuši par jēdziena pamatu. Ar tiem var plašāk iepazīties arī skolo.lv (tur pieejami arī apraksti par ilgtspējīgu ķīmiju ar plašāku jēdzienu koku un video ar AS "Grindeks" darbiniekiem, kas izklāsta savus redzējumu par "zaļo ķīmiju").

Piemēram, pie samērā universāliem principiem varētu ieskaitīt: atjaunīgas izejvielas, energoefektivitāti, procesa uzraudzību un kvalitātes/riska kontroli, drošākus produktus un drošākus procesus kā lietošanā, tā utilizācijā. Arī atkritumu pārvaldība un apritīgums ir klātesošs jebkuram atkritumu veidam, tomēr bīstamo ķīmisko vielu nonākšana vidē gan ir atsevišķas tēmas vērta, tādēļ to pašķetināšu atsevišķi.

Ķīmisko un farmaceitisko produktu ražošanai specifiskāki principi: atomu ekonomija, t.i., lai vairāk izejvielu atomu nonāk galaproduktā; mazāk bīstamas sintēzes – izvēlēties reakcijas ar zemāku toksiskumu un risku; drošāki šķīdinātāji un palīgvielas; mazāk atvasinājumu; katalīze – katalizatori aizstāj liekus reaģentus, mazina atkritumus.

"Zaļās ķīmijas" principi pat vēl vairāk noderīgi farmaceitisko produktu ražošanā, jo sintēzes mēdz būt daudzpakāpju, ar lielu šķīdinātāju un palīgvielu īpatsvaru, stingrām tīrības prasībām un augstām izmaksām atkritumu apstrādei. "Zaļo" risinājumu izvēli bieži ierobežo kvalitātes un tīrības prasības, kā arī nepieciešamas papildu validācijas un reģistrācijas, tāpēc par optimāliem procesiem jādomā jau jaunu produktu izstrādes fāzē. Tam var būt noderīgs viens no praktiskākajiem "zaļās ķīmijas" rādītājiem "procesa masas intensitāte" (process mass intensity) un Amerikas Ķīmijas biedrības šim nolūkam radītie procesu modelēšanas rīki.

Pastāv arī jēdziens "zaļā farmācija", to gan sāka izmantot krietni vēlāk, proti,  2010. gadā grāmatā Green and Sustainable Pharmacy un nodaļā Green(er) Pharmacy. Nereti "zaļā farmācija" tiek lietots arī kā sinonīms "ilgtspējīgai farmācijai". Tomēr šobrīd literatūrā arvien biežāk norāda, ka "ilgtspējīga farmācija" ir plašāks ietvars, jo tas ietilpina ne tikai zāļu un procesu ekoloģisko pēdu, bet arī sociālos, ekonomiskos un veselības sistēmas aspektus, savukārt "zaļā farmācija" vairāk attiecas uz drošāku farmaceitisko produktu un procesu dizainu, tīrāku ražošanu, mazāku piesārņojumu un labāku noārdīšanos pēc lietošanas.

Bet atgriezīsimies pie plašā ilgtspējības jautājumu loka, kas ir teju tikpat dažāds kā Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskā tabula.

Ķīmijas un farmācijas ilgtspējības problēmas jeb "trīs lietas man zāļu skapītī stāv"

Ķīmijas un farmācijas produktu ražošanas, patēriņa, pārstrādes un atkritumu jomu ilgtspējības konteksts ir plašs: izejvielu izcelsme un piegādes ķēžu noturība, resursu un enerģijas efektivitāte plašākā nozīmē (ūdens patēriņš, šķīdinātāju izmantošana, materiālu zudumi, iepakojumu un kopējo resursu produktivitāte), aprites ekonomika un produktu dzīves cikls, atkritumu (un jo īpaši bīstamo ķīmisko atkritumu) savākšana un glabāšana. Farmācijā papildus var pievienot vēl atsevišķas kategorijas: klīnisko pētījumu ētiku un datu drošību; atbildīgu zāļu lietošanas praksi gan recepšu izsniegšanā, gan jo īpaši bezrecepšu medikamentu patēriņā; sociālekonomiskos jautājumus – piekļuve zālēm un cenu pieejamība. Aktuāli ir arī darba vides nosacījumi, īpaši jau ražošanā valstīs ar zemām darbaspēka izmaksāmun vājām prasībām par veselības drošību, kas darbā ar ķimikālijām ir īpaši svarīgi. Arī piesārņojuma jautājums ir plašs, jo piesārņojums rodams gan notekūdeņos, gan augsnē un gaisā. Tātad ilgtspējības tēmu ir milzum daudz, tāpēc fokusēšos uz trīs, manuprāt, īpaši nozīmīgām:

1. veselībai un videi nevēlamas vielas produktu sastāvos,
2. dekarbonizācijas progress un gaisa piesārņojums,
3. ūdens (īpaši notekūdeņu) piesārņojums.

Veselībai un videi nevēlamas vielas produktu sastāvos jeb produkti ar blaknēm

Dažādu bīstamo vielu un mikroplastmasas piesārņojuma ietekmi uz vidi un veselību jau detalizēti apskatīju pirms gada tekstilam veltītajā rakstu ciklā. Depresīvo faktu uzskaiti varu turpināt, arī pārlapojot pētījumus par ķīmiskajiem un farmaceitiskajiem produktiem. Ja tekstilizstrādājumu pasaulē nozīmīgākie "sarkanie karogi" ir "mūžīgās ķimikālijas", krāsvielas un mazgāšanas procesā radītās mikrošķiedras, tad ķīmijas un farmācijas produktu pasaulē aina ir nedaudz citādāka, tomēr loģika ir ļoti līdzīga: produkta funkcionalitāte, noturība vai "ērtums" bieži balstās vielās, kas pēcāk rada problēmas videi un/vai veselībai – hormonālai sistēmai, elpceļiem, reproduktīvajai veselībai utt. Galvenie problemātiskie ķīmiskie produkti ir tīrīšanas līdzekļi, krāsas un kosmētika.

Ķīmisko produktu cildinātas īpašības "attīrošs", "noturīgs" un "ilgstošs" ne vienmēr nozīmē nekaitīgs.

• Pētījumi rāda "mūžīgo ķimikāliju" jeb PFAS klātbūtni kosmētikas produktos, kuri sola ūdensnoturību un ilgu noturību. Pētījumā par Ziemeļamerikas kosmētiku no 2016.–2020. gadam savākti vairāk nekā 230 kosmētikas paraugi 8 kategorijās (t.sk. tonālie krēmi, skropstu tušas, lūpu produkti). Dažās kategorijās, īpaši ūdensnoturīgajās skropstu tušās un šķidrajos lūpu produktos, atrasti augsti "mūžīgo ķimikāliju" līmeņi, lai piešķirtu produktiem noturību un ūdensizturību. Tikai vienam no 29 testētajiem produktiem sastāvdaļu sarakstā bija norādīta šo vielu klātbūtne, kas parāda būtiskus marķējuma un patērētāja informēšanas trūkumus. 
• Pētnieki arvien secina, ka smago metālu pēdas kosmētikā joprojām tiek konstatētas un attiecīgi var ietekmēt veselību[1]. Visbiežāk šajā jomā pēta svinu, kadmiju, hromu, niķeli, kobaltu, arsēnu un citus metālus kā tehniski nevēlamus piemaisījumus pigmentos un izejvielās. Piemēram, 2018. gada pētījumā par Polijas tirgū pieejamām lūpu krāsām un sejas pūderiem pētītajos produktos tika atrasti svins un niķelis, tiesa, pētījums neļauj droši secināt, vai problemātiskie paraugi bija vietējie vai importētie produkti, zināms tikai, ka starp paraugiem bija arī Polijas zīmoli (tas gan var arī nenozīmēt atbilstošu ražotājvalsti). Savukārt 2012. gada pētījumā par Itālijas, ASV un Ķīnas ražotajām acu ēnām konstatēts, ka svins un niķelis pārsniedz veselībai drošus līmeņus daudzos Ķīnā ražotajos produktos. Līdzās šiem metāliem tika lūkoti arī kadmijs, kobalts, hroms, bet to klātbūtne tika konstatēta pieļaujamos līmeņos.
• 2022. gada pārskatā par smaržām un odekoloniem tika analizēti 37 pētījumi, kuros kā būtiskākās problemātisko vielu grupas aromātiskajos produktos izceltas ftalātu, aldehīdu, parabēnu un alumīnija savienojumu klātbūtne. Šīs vielas pētījumos saistītas ar alerģiskām un ādas reakcijām, migrēnām, nervu sistēmas ietekmi, kā arī iespējamiem endokrīnās un reproduktīvās veselības riskiem.
• 2019. gadā veiktā pētījumā analizētas gaistošo organisko savienojumu (GOS; angliski VOC) emisijas. Skatīti 134 ikdienas lietošanas produkti, tostarp ķermeņa kopšanas līdzekļi, gaisa atsvaidzinātāji, tīrīšanas līdzekļi, veļas mazgāšanas līdzekļi un saules aizsargkrēmi. Tie tika salīdzināti gan ar aromātu, gan bez aromāta, kā arī produkti, kam ir "zaļo" produktu marķējums. Galvenie secinājumi: a) kopumā identificēti 1538 GOS gadījumi, no kuriem 34 % tiek uzskatīti kā potenciāli bīstami cilvēku veselībai vai videi, b) uz produktu etiķetēm tika norādīti mazāk nekā 4 % no faktiskajiem gaistošajiem savienojumiem – tātad atkal konstatēta būtiska neatbilstība starp reālo ķīmisko sastāvu un patērētājiem sniegto informāciju. Un vēl viens secinājums, kas tomēr būtu jāuztver piesardzīgi, ka "zaļie" aromatizētie produkti neatšķīrās no parastajiem aromatizētajiem produktiem pēc bīstamo GOS klātbūtnes. Pētījuma aprakstā šie produkti ir definēti kā with claims of green, kas neļauj precizēt, vai ir izmantoti trešo pušu sertificēti vai pašpasludināti "zaļie" produkti. Tā kā nepārtikas produktu kategorijā var novērot tiešus vai netiešus apgalvojumus par produkta ietekmi uz vidi bez attiecīga pamatojuma (kas ir zaļmaldināšana), tad šāds secinājums var nepamatoti mazināt uzticēšanos "zaļajiem" produktiem.
• 2024. gada nogalē publicētā mājsaimniecības dezinfekcijas aerosolu lietošanas pētījumā gaisā izmērīja kvaternāro amonija[2] savienojumu aerosolus, piemēram, benzalkonija hlorīdus, kā arī desmitiem GOS, no kuriem lielākā daļa publiski pieejamajos sastāvu avotos nebija uzrādīti. "Zaļais" produkts šajā izpētē nudien radīja vismazāk GOS. Autori secinājuši, ka visu veidu izsmidzināmo tīrīšanas līdzekļu lietošana rada sarežģītu ķīmisku maisījumu ieelpošanas risku un vēlams izvairīties no aerosolu lietošanas.
• Ūdens bāzes sienu krāsu izpētē 2018. gadā tika analizētas 60 ūdens bāzes sienu krāsas, kas tika iegādātas Dānijā, Francijā, Vācijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē (neprecizējot ražotājvalstis), un atklājās, ka izotiazolinonu[3] konservanti joprojām ļoti bieži sastopami Eiropas tirgū (metilizotiazolinons tika konstatēts 92 % krāsu, metilhloroizotiazolinons – ~20 %, bet benzizotiazolinons – ~ 88 %).

Kā redzams, ķīmisko un farmaceitisko produktu klāstā problēmas rada nevis atsevišķas vielas, kuru klātbūtni varētu vienkārši masīvāk izkontrolēt, bet vesela virkne visdažādāko ķīmisko vielu: konservanti, šķīdinātāji, virsmaktīvās vielas un noturības piedevas, kas rada kāda produkta funkcionālas priekšrocības, bet diemžēl arī ir potenciāli bīstamas veselībai un videi. Kā izriet no pētījumiem, tad iedzīvotāju informēšana ir ārkārtīgi izaicinoša, jo vairs nepietiek ar kādu atpazīstamu burtu zināšanu, lai tos sazīmētu etiķetē (jo etiķetes, kā redzams, neietver pilnu informāciju). Tāpēc nepieciešama kompleksāka pieeja. Kas tad šajā jautājumā pasaulē, Eiropā un Latvijā tiek darīts?

Globāli pieaug uzmanība ne tikai atsevišķām īpaši problemātiskām vielām, piemēram, noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem, dzīvsudrabam vai "mūžīgajām ķimikālijām", bet arī kompleksai pieejai: kā samazināt kaitīgu vielu izmantošanu jau produktu izstrādes un ražošanas posmā, kā panākt lielāku caurredzamību piegādes ķēdēs un kā aizstāt bīstamās vielas ar drošākām alternatīvām. Šo virzienu nostiprina ANO Global Framework on Chemicals, kas aptver ķīmisko vielu aprites ciklu no ražošanas līdz atkritumu apsaimniekošanai.

Eiropā pieeja ķīmisko vielu aprites cikla ietvaram pēdējos gados kļuvusi daudz stingrāka. Eiropas Savienības (ES) Ķimikāliju stratēģija ilgtspējai (Chemicals Strategy for Sustainability) paredz mazināt cilvēku un vides pakļautību bīstamām vielām, īpaši patēriņa precēs, vienlaikus veicinot drošāku ķimikāliju un materiālu izstrādi. Praktiski tas nozīmē stingrākas prasības vielu reģistrācijai, klasificēšanai, marķēšanai un ierobežošanai, kā arī lielāku uzmanību īpaši bīstamo vielu aizstāšanai. Eiropa arvien skaidrāk virzās prom no modeļa, kur kaitīgās sekas tiek vērtētas tikai pēc tam, kad vielas jau ir tirgū, un vairāk pievēršas tam, lai drošums tiktu izvērtēts jau agrīnā izstrādes stadijā.

Īpaši spilgts piemērs ir "mūžīgās ķimikālijas" jeb PFAS (par tām plašāk kolēģes rakstā). Tās ir kļuvušas par vienu no redzamākajiem piemēriem tam, ka ar atsevišķu vielu regulēšanu vairs nepietiek. Eiropā arvien aktīvāk tiek skatīta veselu vielu grupu ierobežošana, jo daudzas no šīm vielām ir noturīgas, var uzkrāties vidē un organismā un ir grūti pārvaldāmas ar tradicionālajiem regulatīvajiem instrumentiem. PFAS diskusija spilgti parāda arī plašāku problēmu: sabiedrības un regulatoru spiediens pieaug, bet vienlaikus uzņēmējdarbības un nozaru lobija pretdarbība daudzviet joprojām ir spēcīga.

Aktīvāka procesu virzīšana ir izaicinoša arī bez lobiju pretspara – trūkst pierādījumu un datu – pierādīt drošumu visā dzīves ciklā (ražošana–lietošana–atkritumi) īpaši sarežģītiem ķīmiskiem maisījumiem un tūkstošiem vielu ir laikietilpīgi un dārgi.

ES dalībvalstīm galvenais ietvars ir ES regulējuma ieviešana un uzraudzība, tādējādi Latvijā galvenais izaicinājums – nodrošināt pamatprasību kontroli un izskaidrot stingrāku prasību lietderību ražotājiem, tirgotājiem un sabiedrībai. Uzņēmumiem jāievēro ES prasības par ķīmisko vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un drošu izplatīšanu tirdzniecībā, kā arī noteiktos gadījumos jāsniedz informācija valsts uzskaites sistēmās.

Nozīmīga loma ir arī darba vides un patēriņa preču drošumam. Darba vietās bīstamo ķīmisko vielu ietekmes mazināšana saistās ar risku novērtēšanu, ekspozīcijas kontroli un darba aizsardzības prasībām. Savukārt patērētāju tirgū uzmanības centrā ir tas, lai preces nesaturētu veselībai kaitīgas vielas virs pieļaujamajām robežām un lai marķējums ļautu saprast potenciālos riskus. Tādējādi ķīmisko vielu politika faktiski aptver visu ķēdi – no rūpnieciskās lietošanas un darba vietas līdz gala produktam, kas nonāk pie patērētāja. Kā atsevišķu jomu te var pieminēt kosmētisko līdzekļu saturošo vielu prasības, kas tiek īpaši regulēta.

Sabiedrībā jau tāpat Eiropas vienotās regulas un citas prasības ir kā rūgta tablete, un, pavirši skatoties un neesot informētiem par dažādu vielu bīstamību, šie arvien jaunie regulējumi arī var šķist kā nevajadzīga birokrātija un lieks produkcijas sadārdzinājums. Tomēr ražotāji seko līdzi pētījumiem un saprot, ka tas ir arī reputācijas un konkurētspējas jautājumus, tāpēc jau savlaicīgi pielāgojas regulējumu maiņai. Piemēram, pamanīju Latvijas nagu kosmētikas ražotāja "Kinetics" publiski teikto, ka uz TPO (reproduktīvajai sistēmai (nedaudz) toksisks fotoiniciators, kas gēla lakām palīdz sacietēt UV/LED gaismā) aizliegumu reaģējis savlaicīgi un proaktīvi, pārtraucot ražot (aizstājot TPO ar drošāku alternatīvu TPO‑R) un izplatīt vēl pirms ES aizlieguma spēkā stāšanās 2025. gada 1. septembrī. Pateicoties šai pieejai, uzņēmums paplašināja arī eksporta tirgus, izmantojot jaunās formulas kā savu produktu kvalitātes priekšrocību. Klientu reakcija jau bija mazāk saprotoša. Eiropā skaistumkopšanas saloniem bija jāpārtrauc izmantot produktus ar TPO un jāizmet (precīzāk – pareizi jāutilizē) arī šādu produktu krājumi. Dažviet neapmierinātība uzkarsa līdz vārīšanās temperatūrai.

Neraugoties uz praktiskajām politikas virzienu iedzīvināšanas grūtībām, uzlabojums ir – veselībai un videi kaitīgu ķīmisko vielu izmantošana ražošanā Eiropā ir samazinājusies.  Pēdējo 20 gadu laikā veselībai kaitīgu vielu izmantošana ražošanā ir samazinājusies par 27 %, savukārt videi kaitīgu – par 20 % (1. attēls).

Bīstamo ķimikāliju izmantošanas mazināšanās priecē, tomēr nepieciešama arī turpmāka "ārstēšana", turklāt šajā jomā liels izaicinājums ir produktu imports no mazāk regulētiem reģioniem, kas ar ierobežotām kontroles iespējām ienāk Eiropā, Latvijā un katras ģimenes ikdienā.

Arī farmaceitiskajos produktos ir atrodamas veselībai un videi kaitīgas vielas.

Kā ir ar vēl stingrāk regulēto farmācijas jomu, vai tur arī ir rodama kāda vielu bīstamība, ārpus vajadzībai vispār neatbilstošas medikamentu lietošanas un zāļu blakusparādībām? Atbilde – jā, turklāt  te problemātiska var būt gan palīgviela, gan piemaisījums, gan pati aktīvā viela.

• Kādā bieži citētā 2024. gada pētījumā konstatēts, ka pacienta, kurš lietoja mesalazīna preparātu "Asacol", urīnā tika konstatēts dibutilftalāta metabolīts, kas liecināja par ļoti augstu saskari ar šo vielu. Dibutilftalāts ir viela, ko izmanto, lai zāļu apvalks būtu elastīgs un pildītu savu tehnisko funkciju. Plašāks 2011. gada pētījums par ASV un Kanādas tirgu parādīja, ka tas nav tikai viens atsevišķs gadījums: starp recepšu zālēm, kurās vispār izdevās skaidri identificēt šos ftalātus, ~12 % gadījumu bija norādīts dibutilftalāts, bet apmēram 88 % – dietilftalāts. Dibutilftalāts un dietilftalāts ir ftalātu grupas vielas, ko izmanto kā plastifikatorus, lai zāļu apvalks būtu elastīgāks un stabilāks, bet lietojums ir vēl plašāks. Ftalāti farmācijā nav tikai "nekaitīgas tehniskas piedevas" – tās ietekmē hormonālo sistēmu, reproduktīvo veselību un attīstību.
• Cita pētījumu līnija farmācijas nozarē ir nitrozamīni – nevēlami piemaisījumi, kas var rasties ražošanas procesā vai pat uzglabāšanas laikā[4]. 2024. gada pētījumā konstatēts, ka tie ir genotoksiski, mutagēni un kancerogēni. Proti, šīs vielas var bojāt ģenētisko materiālu, veicināt mutāciju rašanos un palielināt vēža risku. 2020. gada pētījumā, kas izstrādāja metodi nitrozamīnu noteikšanai zāļu vielās un gatavajos produktos, to atrada sartānu, ranitidīnu un metformīna saturošos produktos.
• Reizēm par "nevēlamo vielu" kļūst terapeitiski aktīvā viela (īpaši hormonālo preparātu un antibiotiku sastāvos), ja tā pēc lietošanas nonāk vidē vai citos organismos, kuriem tā nav paredzēta, tostarp arī vēlāk līdz ar zivju, gaļas un citu produktu lietojumu arī cilvēku organismos. Piemēram, Vācijas Vides aģentūra kā spilgtu piemēru min etinilestradiolu, ko izmanto hormonālajos kontracepcijas līdzekļos. Šī viela vidē sadalās lēni, to ir grūti pilnībā attīrīt no notekūdeņiem, un pat ļoti mazās koncentrācijās tā var ietekmēt zivju vairošanos. Kā vēl vienu piemēru aģentūra min diklofenaku, ko plaši lieto kā pretsāpju un pretiekaisuma līdzekli, kas saistīts ar grifu masveida bojāeju dažos reģionos. Savukārt antibiotiku atliekas vidē rada bažas ne tikai iespējamas toksiskas ietekmes uz ūdens un augsnes organismiem dēļ, bet arī tāpēc, ka tās var veicināt antimikrobiālās rezistences izplatību.

Ko dara globālā un lokālā līmenī šo problēmu risināšanai?

Globālajā līmenī farmācijā nav viena tik visaptveroša ietvara kā ķīmisko vielu jomā, taču virziens kļūst fokusētāks. Pasaules Veselības organizācija (PVO) 2024. gadā publicēja vadlīnijas par antibiotiku ražošanas notekūdeņu un cieto atkritumu apsaimniekošanu, uzsverot, ka antibiotiku piesārņojums no ražošanas var veicināt antimikrobiālās rezistences rašanos un izplatību. Tas nozīmē, ka farmācijas politikā arvien vairāk tiek vērtēta ne tikai paša preparāta kvalitāte, bet arī tas, ko tā ražošana dara videi un sabiedrības veselībai.

Viens no redzamākajiem jaunumiem Eiropā ir stingrāka pieeja zāļu ietekmei uz vidi. Eiropā farmācijas jomā pārmaiņas notiek līdzīgā virzienā kā ķīmisko vielu politikā, taču ne gluži tajā pašā regulējuma laukā. Zāles Eiropā galvenokārt regulē farmācijas tiesību aktu sistēma. Ja ķīmisko vielu politikā uzmanības centrā ir vielu grupas, klasificēšana, marķēšana un ierobežošana, tad farmācijā tradicionāli dominē kvalitāte, drošums un efektivitāte. Tomēr pēdējos gados arī šajā jomā arvien vairāk nāk klāt dažādi ilgtspējības aspekti, antimikrobiālās rezistences risks, piemaisījumu kontrole un piegādes ķēžu noturība.

Eiropas Komisijas farmācijas tiesību aktu reforma paredz modernizēt zāļu regulējumu, uzlabot zāļu pieejamību, mazināt trūkumus un vienlaikus stiprināt arī vides aizsardzību. Pavisam nesen – 2025. gada 11. decembrī Padome un Eiropas Parlaments panāca provizorisku vienošanos par tā saukto farmācijas tiesību aktu paketi, un šā gada martā tika publicēta arī provizoriskā vienošanās.

Eiropas Zāļu aģentūras atjauninātā vadlīnija par cilvēkiem paredzēto zāļu vides riska novērtējumu, kas tika pieņemta 2024. gadā, iezīmē plašāku pārmaiņu virzienu: arī farmācijā vairs nepietiek tikai ar to, ka zāles ir efektīvas un drošas pacientam – arvien vairāk tiek sagaidīts, ka uzņēmumi vērtē un pamato arī iespējamo ietekmi uz vidi. Ir arī savi ļoti specifiski jaunievedumi, piemēram, nitrozamīnu piemaisījumu kontrole: Eiropas Zāļu aģentūra ir izveidojusi īpašu sistēmu, kas prasa ražotājiem izvērtēt nitrozamīnu veidošanās risku, pārbaudīt produktus un mazināt šo piemaisījumu klātbūtni.

Latvijā arī šajā jomā galvenais ietvars ir ES regulējums. Praksē tas nozīmē zāļu reģistrācijas, licencēšanas un ražošanas prasību piemērošanu saskaņā ar Eiropas farmācijas režīmu. Tāpēc Latvijā farmaceitisko preparātu "jaunievedumi" visbiežāk izpaužas kā Eiropas noteikumu pārņemšana un izpilde, nevis pilnīgi atsevišķa nacionāla regulējuma veidošana.

Antibiotiku izmantošanas un antimikrobiālās rezistences mazināšanas jomā progress ir, bet nepietiekams.

ES-27 valstīm un arī Latvijai ir noteikti 2030. gada mērķi antimikrobiālās rezistences mazināšanai. Viens no galvenajiem rādītājiem cilvēku veselības jomā ir antibiotiku patēriņš. Šajā jomā progress nav tik pārliecinošs.

• ES mērķis līdz 2030. gadam ir samazināt kopējo antibiotiku patēriņu cilvēkiem par 20 % salīdzinājumā ar 2019. gadu, tomēr līdz 2024. gadam patēriņš ir pat pieaudzis (par 2 %). Arī pirmās izvēles (PVO AWaRe klasifikācijas "Access" grupa – šīs antibiotikas tiek rekomendētas kā sākotnēji piemērotākā ārstēšanas izvēle, jo tās ir mērķtiecīgākas un to lietošana rada mazāku risku antimikrobiālās rezistences veicināšanai) antibiotiku īpatsvars vēl nav sasniedzis noteikto mērķi. Tas nozīmē, ka kopumā Eiropā antibiotikas joprojām tiek lietotas vairāk, nekā būtu vēlams, un progress ceļā uz 2030. gada mērķiem ir pārāk lēns.
• Latvijai situācija šajā rādītājā arī nav labvēlīga, lai gan sākuma līmenis ir zemāks nekā vidēji ES. Latvijai noteiktais nacionālais mērķis ir no 2019. gada līmeņa līdz 2030. gadam samazināt kopējo antibiotiku patēriņu cilvēkiem par 9 %, tomēr tas ir pieaudzis par 11 %. Tātad Latvija pašlaik no mērķa attālinās, nevis tam tuvojas. Vienlaikus Latvijai labāki rezultāti ir citā rādītājā – pirmās izvēles antibiotiku īpatsvarā. Šajā ziņā Latvija jau pārsniedz noteikto mērķi – pirmās izvēles antibiotiku īpatsvars ir pietiekami augsts.

Vērts pieminēt arī antibiotiku lietošanu veterinārijā, jo tā ir tieši saistīta ar antimikrobiālās rezistences veidošanos un pārnesi starp dzīvniekiem, cilvēkiem un vidi. Eiropas Zāļu aģentūras 2024. gada pārskats rāda, ka 98 % no veterināro antimikrobiālo līdzekļu (te galvenokārt arī tiek skatītas antibiotikas) pārdošanas apjoma bija paredzēti pārtikas ieguves dzīvniekiem. Kāds ir progress?

• Šajā jomā Eiropā ir panākts būtisks progress: 25 valstīs, par kurām pieejami salīdzināmi dati, antimikrobiālo līdzekļu pārdošanas apjoms, kas paredzēts pārtikas ieguves dzīvniekiem, no 2011. līdz 2022. gadam samazinājās par 53 %. Tas rāda, ka uzraudzība un piesardzīgāka lietošana dod rezultātus, tomēr tēma joprojām saglabājas aktuāla, jo antimikrobiālo līdzekļu lietojums veterinārijā joprojām ietekmē rezistences riskus un jaunākie dati liecina, ka iepriekšējā samazinājuma tendence ir pavērsusies pretējā virzienā.
• Latvijā veterināro antimikrobiālo līdzekļu pārdošanas apjoms jau sākotnēji ir bijis zemāks, un arī progress kopumā ir uzteicams: no 2011. līdz 2022. gadam redzams samazinājums par 43 %. Sasniegtais Latvijas rezultāts ir 12.8 mg/kg dzīvnieku biomasas gadā, savukārt ES vidējais rādītājs bija 46.1 mg/kg, tātad Latvijā veterināro antimikrobiālo līdzekļu pārdošanas apjoms ir teju četras reizes zemāks nekā vidēji ES-27 valstīs.

ES-27 līmenis šādā salīdzinājumā izklausās biedējošs, tomēr pārlieku dramatizēt situāciju nevajadzētu. Veterināro antimikrobiālo līdzekļu pārdošana nav gluži tas pats, kas gaļas sastāvs. Turklāt vidējo rādītāju ietekmē dzīvnieku struktūra, slimību spiediens, pieejamie preparāti, ražošanas sistēmas un datu avotu atšķirības. Eiropā tiek kontrolēts arī atliekvielu līmenis, un situācija ir samērā mierinoša: Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde  2024. gada pārskatā norāda, ka neatbilstošu paraugu īpatsvars dzīvos dzīvniekos un dzīvnieku izcelsmes produktos bija 0.11 % jeb 602 no 548 194 paraugiem. Latvijai ir līdzīgs neatbilstību īpatsvars. Ir labi, bet var būt arī vēl labāk.

Ja iepriekš vairāk apskatījām ķīmisko un farmaceitisko produktu sastāvus, tad atsevišķs stāsts ir par produktu pilnu dzīves ciklu, kā arī ķīmisko un farmaceitisko vielu nonākšanu vidē.

Gaisa piesārņojums jeb kā mazināt emisiju devas

Gaisa piesārņojuma jomā parasti runā gan par gāzveida, gan ķīmisko vielu daļiņu piesārņojumu. Pasaules mērogā galvenais secinājums ir skarbs -  PVO norāda, ka 99 % pasaules iedzīvotāju elpo pārlieku piesārņotu gaisu. Īpašas problēmas raisa smalkās cietās daļiņas (PM2.5 un PM10), slāpekļa dioksīds un piezemes ozons, radot sirds un plaušu slimību riskus. Ziņojumā par globālo gaisa kvalitāti 2025. gadā minēts, ka 2023. gadā 7.9 miljoni nāvju visā pasaulē ir saistāmi ar gaisa piesārņojumu.

Situācija Eiropā gaisa piesārņojuma jomā ir krietni labvēlīgāka, turklāt laika gaitā ir vērojams uzlabojums, tomēr arī tā ir tālu no vēlamā. Eiropas Vides aģentūra lēš, ka 2023. gadā 94 % pilsētu iedzīvotāju vēl arvien bija pakļauti pārāk lielai smalko cieto daļiņu koncentrācijai.

Latvijai nav, ar ko lepoties, – gada vidējais smalko cieto daļiņu līmenis ir apmēram divreiz augstāks par veselībai ieteikto, īpaši problemātiskas pilsētas ir Rīga un Rēzekne. Citi PVO Latvijas 2024. gada pārskata secinājumi: benzola, svina, kadmija, niķeļa un arsēna koncentrācijas nav pārsniegušas noteiktos limitus, taču benz(a)pirēna robežvērtība bija pārsniegta divās Rēzeknes mērījumu vietās. Kā gaisa piesārņojuma avoti Rēzeknē tiek lēsti: 95 % individuālā apkure un 5 % autotransports. Rīgā slāpekļa dioksīda piesārņojumu galvenokārt rada satiksme, bet benzolu, benz[a]pirēnu un smalkās cietās daļiņas lielā mērā rada individuālā apkure. Atsevišķās Rīgas vietās pie gaisa piesārņojuma radīšanas tiek vainota arī rūpniecība (bez kādu konkrētu nozaru pieminējuma), osta un kuģošana. Līdzīgi secinājumi un arī samazināšanas mērķi atrodami arī "Smalko daļiņu, amonjaka, slāpekļa oksīdu, gaistošo organisko savienojumu un sēra dioksīda emisiju samazināšanas plānā 2026.‒2030. gadam".

Kopumā  no pilsētu pieredzes un kopējiem sektoru siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju novērtējumiem secināms, ka apstrādes rūpniecības ražošanas procesi nav nozīmīgākie emisiju radītāji. Tomēr ir vērts ieskatīties arī nozaru datos, jo ķīmijas un farmācijas nozares tiek vērtētas kā vienas no visgrūtāk dekarbonizējamām rūpniecības nozarēm.

• Oglekļa dioksīda emisijas rodas gan no enerģijas patēriņa, gan no pašām ķīmiskajām reakcijām un izmantotajām izejvielām (piemēram, amonjaka, metanola, etilēna un citu vielu ražošanas). Tāpēc arī dekarbonizācijas risinājumi ir sarežģīti un kapitālietilpīgi: procesu elektrifikācija, zaļā ūdeņraža izmantošana, biogēnā vai pārstrādātā oglekļa ieviešana, kā arī oglekļa uztveršana, izmantošana un uzglabāšana prasa ļoti lielus ieguldījumus, plašu infrastruktūru un bieži palielina izmaksas.
• Farmācijas ražotnēs, īpaši sterilu zāļu (piem., injekciju, acu pilienu) ražošanā, vide tiek stingri kontrolēta – temperatūra, mitrums, daļiņu skaits gaisā. To nodrošina sistēmas ar augstu filtrācijas līmeni, kuru uzturēšana var prasīt līdz pat 60–70 % no visas farmācijas rūpnīcas enerģijas. Iespējamie risinājumi ir energoefektīvākas apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmas, siltuma atgūšana, gudrāka telpu zonēšana un ventilācijas vadība, procesu optimizācija, kā arī pāreja uz atjaunīgo elektroenerģiju un mazoglekļa siltumapgādi. Arī šie risinājumi prasa nozīmīgus kapitālieguldījumus.

Ķīmijai un farmācijai nav atsevišķa uzstādījuma dekarbonizācijas procesam, tās darbojas kopējā ražošanas regulējumā. Latvijā to pamatā veido ES līmeņa regulējums un nacionālie klimata un enerģētikas plānošanas dokumenti: rūpniecisko iekārtu jomā būtisks ir ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) regulējums un ar to saistītā emisiju monitorēšana, ziņošana un verifikācija, savukārt Latvijas līmenī galvenais dokuments ir (aktualizētais) Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam, ko papildina Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam, rūpniecības konkurētspējas un investīciju ietvars Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, kā arī vides atļauju un piesārņojošo darbību regulējums.

SEG un citu piesārņojošo vielu emisijas ražošanas procesos mazinās.

Runājot par SEG un citu piesārņojošo vielu emisijām ražošanas procesos, ir vērts skatīt emisiju intensitāti, kas parāda, cik daudz SEG un citu gaisa piesārņotāju emisiju rodas uz vienu noteiktu ekonomiskās aktivitātes vienību, visbiežāk tam izmanto pievienoto vērtību. Kopumā virzība gan ES vidēji, gan Latvijā ir ar SEG emisiju (2. attēls) un citu piesārņojošo vielu mazināšanās tendenci, vienīgi Latvijas ķīmijas nozare uzrāda atšķirīgu fāžu periodus, bet arī ar noslēdzošu samazināšanās periodu.

Otrs samērā pamanāms secinājums ir, ka SEG (2. attēls) un citu gaisa piesārņojošo vielu (3. attēls) emisijas rādītāji Latvijā ķīmijā un farmācijā ir zemāki salīdzinājumā ar apstrādes rūpniecības vidējiem rādītājiem, precīzāk – ķīmisko produktu ražošana ir nedaudz zem vidējā līmeņa, savukārt farmācijā SEG emisiju intensitāte ir desmit reižu zemāka nekā vidēji apstrādes rūpniecībā, un vēl krietni mazāk rada citu piesārņojošo vielu emisijas. Savukārt ES-27 ķīmijas nozarē SEG emisiju intensitāte ir būtiski augstāka nekā apstrādes rūpniecībā vidēji. Galvenais augsto SEG emisiju līmeņa iemesls ir nozares energoietilpīgums un emisiju rašanās arī pašās ķīmiskajās reakcijās. Tādējādi ES-27 valstu ķīmijas nozares pārstāvjiem vēl ir plašas iespējas uzlabojumam. Savukārt Latvijas ražotāju SEG emisiju mazināšanā rūpniecībā uzmanība pievēršama citām enerģiju ēdelīgām nozarēm. Tomēr arī ar to nepietiks, diagnozes noteikšanai jāskata slimību simptomi visā organismā un visā produktu dzīves ciklā, jo lielā transporta sektora artava oglekļa pēdā ir arī citu nozaru izejvielu un produktu piegādes, tāpēc SEG emisiju rašanās nav tikai jautājums par norisēm rūpnīcas sienās.

Problēmas slēpjas ne tik daudz gala produkta sintēzē, kā piegādes ķēdēs.

Ķīmijas un jo īpaši farmācijas nozarē globālās piegādes ķēdes ir garas un trauslas, attiecīgi radot arī nozīmīgu oglekļa pēdu. 2025. gada pētījumā secināts, ka farmācijas oglekļa pēda pasaulē no 1995. līdz 2019. gadam pieauga par 77 %. Šajā pētījumā arī novērtēts, ka vairāk nekā pusē pētīto reģionu piegādes ķēdes (Scope 3) emisijas veidoja virs 80 % no kopējām emisijām.

Vēl viens fakts, kam pievērst uzmanību, – Ķīnai nozīmīgi pieaug farmācijas SEG emisijas (skat. pētījuma 1.a attēlu). ES-27 no Ķīnas (un Indijas) importē daudz aktīvo farmaceitisko vielu, īpaši, ja runa ir par ģenēriskajām zālēm, un attiecīgi daudzu zāļu piegādes ķēdes ir kļuvušas trauslas. Kritisko zāļu alianses 2025. gada ziņojumā minēts, ka ģenērisko zāļu gadījumā pēdējos gados uz Ķīnu ir pārcelti apmēram 60–80 % aktīvo farmaceitisko vielu ražošanas, bet Ķīna un Indija kopā veido ap 55 % pasaules aktīvo vielu ražošanas, savukārt ES - ap 30 %. Pat tad, ja aktīvā viela tiek ražota Eiropā (daudzām inovatīvām zālēm tās joprojām tiek ražotas Eiropā), liela daļa izejvielu tāpat nāk no Ķīnas.

Tātad kopumā var secināt, ka ar lokāliem uzņēmumu energoefektivitātes pasākumiem vien nepietiek, jo būtiska emisiju daļa slēpjas globālajās piegādes ķēdēs un plašākā patēriņa modelī.Tāpēc ražotāju pienesums gaisa piesārņojuma mazināšanā būtu ne tikai no pašmāju ražošanas procesu, energoefektivitātes uzlabošanas un gaisa attīrīšanas iekārtu modernizēšanas, bet arī mērķtiecīgā piegādes ķēžu optimizēšanā un izsekojamības nodrošināšanā. Tātad iepriekšējos rakstos (skat. par globālo situāciju un Latviju) minētajai klasteru veidošanas priekšrocībai kā īpaši nozīmīgu argumentu var pievienot nepieciešamību mazināt ķēdes reakciju piegādes ķēdes.

Ūdens (īpaši notekūdeņu) piesārņojums jeb "ne viss, kas šķīst, izzūd"

Farmaceitiskās vielas upēs ir gandrīz visur. Pasaules mēroga pētījumā par 258 upēm 104 valstīs noteica 61 farmaceitisko vielu (piem., karbamazepīnu, metformīnu). Vairāk nekā ceturtajā daļā vietu konstatētās koncentrācijas, kas rada risku videi un/vai cilvēkiem. Šajā pētījumā tika skatīta arī situācijā Rīgā ar 6 paraugu (ņemti 2019. gada jūlijā) vietām Daugavā (4 paraugi) un Rīgas kanālā (2 paraugi).

Pētījumā kopumā Eiropas situācija bija salīdzinoši laba, augstākā noteikto zāļu aktīvo vielu koncentrāciju summa novērotas ārpus Eiropas – Subsahāras Āfrikā, Dienvidāzijā un Dienvidamerikā. Rezultātus var ērti skatīt pasaules kartē. Rīgas paraugos atrastas 3 vielas (karbamazepīns[5], kofeīns[6], metformīns[7]), un aprēķinātā koncentrācija ir 442 ng/L. Latvijas līmenis ir ļoti tālu no "ekstrēmākajiem" globālajiem gadījumiem – vispiesārņotākajā vietā kumulatīvā koncentrācija sasniedza 297 tūkstošus ng/L. Vienlaikus Tallinas paraugos arī konstatētas šīs pašas 3 vielas, bet kopējais koncentrācijas līmenis ir vairāk nekā divas reizes mazāks. Savukārt Lietuvas paraugos arī tika atrastas 3 vielas (karbamazepīns, nikotīns[8], paracetamols[9]) un zāļu aktīvo vielu koncentrāciju summa arī gandrīz 2 reizes zemāka nekā Rīgā.

Latvijas–Lietuvas projektā par farmaceitiskajām vielām notekūdeņos un saistītajos ūdensobjektos konstatēts, ka notekūdeņos dominē pretiekaisuma un pretsāpju vielas, īpaši ibuprofēns, diklofenaks, paracetamols, bet atrastas arī vēl daudzas citas vielas. Atrasto vielu koncentrācijas atsevišķās vietās ir tuvu vai pat virs videi drošām. Piem., diklofenaka ES ieteiktais gada kvalitātes standarts 10 ng/L tika pārsniegts vairākās Latvijas ūdenstilpēs. Projektā kā problēmvielas identificētas arī antibiotikas klaritromicīns, sulfametoksazols, trimetoprims.

Tā kā iedzīvotāju un dzīvnieku atvieglošanās vajadzības ir līdzīgas visur, tad kopumā reģionālo notekūdeņu tīrību acīmredzot nosaka attīrīšanas aktivitātes, ražošanas procesu organizēšana un uzraudzīšana, atkritumu savākšanas efektivitāte un videi draudzīgāku produktu lietojums. Tātad darbībai nudien ir nozīme.

Ķīmisko vielu piesārņojumam Latvijas ūdeņos ir pagātnes nogulsnes.

Pārejot uz ķīmisko vielu piesārņojumu – Latvija kā ES dalībvalsts regulāri monitorē vielas, kurām Eiropas līmenī noteikti vides kvalitātes standarti virszemes ūdeņos. Šajās grupās ietilpst, piemēram, dzīvsudrabs, kadmijs, svins, niķelis, policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži, benzols, kā arī vairāki pesticīdi. Šo vielu uzraudzība un emisiju kontrole Latvijā ir noteikta nacionālajos normatīvajos aktos, tostarp Ministru kabineta noteikumos Nr.34 "Noteikumi par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī".

HELCOM ziņojums Dioxins and PCBs in the Baltic Sea rāda, ka dioksīni un polihlorētie bifenili (PCB)[10] joprojām ir būtiski Baltijas jūras piesārņotāji, kuru koncentrāciju samazinājums ir lēns un nevienmērīgs – tikai aptuveni 15 % monitoringa vietu konstatē PCB kritumu un aptuveni 8 % vietu – dioksīnu un furānu kritumu. Šajā ziņojumā analizēts, ka piesārņojums pārsvarā nāk no vēsturiskās rūpniecības (īpaši pieminēta metālapstrāde un ķīmiskā rūpniecība), sadedzināšanas (atkritumu dedzināšanas un ražošanas procesiem) un atmosfēras pārneses (vēji, gaisa plūsmas un atmosfēras cirkulācija, kas pārvieto piesārņojošās vielas lielos attālumos). HELCOM bīstamo vielu skrīninga datos ir arī citas atrastās vielas, piemēram, organiskie alvas savienojumi, perfluorētās vielas, nonilfenoli u.c.

Valsts vides dienests (VVD) ik gadu testē augsta riska notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Par 2024. gadu konstatēts, ka 36 iekārtas (65 % no iekārtām) nenodrošina atbilstošu attīrīšanu. Lielākā daļa neatbilstību kvalitātes standartiem (70–75 % no visiem pārkāpumiem) konstatēta valsts un pašvaldību aprūpētajām iekārtām. Tām seko pārtikas rūpniecība (15–20 % pārkāpumu), kur ražošanas notekūdeņi ir ar īpaši augstu organisko slodzi, tāpēc neliela novirze tehnoloģijā rada būtiskus pārsniegumus (piem., gaļas, piena un zivju pārstrādes uzņēmumiem). Savukārt ķīmisko un farmaceitisko produktu ražotāji šajā 2024. gada pārkāpēju sarakstā neparādās. No VVD atvērto datu kopas par piesārņojošo darbību atļaujām redzams, ka lielai daļai no lielākajiem ķīmijas un farmācijas uzņēmumiem ir spēkā esošas atļaujas, tātad tiem ir regulēta piesārņojoša darbība ar noteiktiem monitoringa pienākumiem.

Starp skaļākajiem piesārņojuma gadījumiem pēdējos 10 gados ķīmijas un farmācijas nozarēs ir minama AS "Olaines ķīmiskā rūpnīca BIOLARS". 2019. gadā VVD lika novērst uzkrāto ražošanas atkritumu izraisītu piesārņojumu apkārtējās zemēs un veikt sanāciju. Tāpat tika uzdots izstrādāt un ieviest tehnoloģijas uz Olaines pilsētas attīrīšanas iekārtām novadāmo notekūdeņu piesārņojošo vielu samazināšanai, uzstādīt skaitītājus dažādu ražošanas procesu notekūdeņu un atkritumu uzskaitei un veikt analīzes.

Līdz ar tehnoloģisko progresu piesārņojuma riski laika gaitā ir būtiski mazinājušies un uzņēmumi jau preventīvi domā par šādu risku novēršanu un pozicionē to kā savu konkurētspējas priekšrocību. Piemēram,

• "Olpha grupa" savos ilgtspējas mērķos norāda plānus: "Investēt resursus notekūdeņu attīrīšanas iekārtu modernizācijā. Līdz 2026. gadam plānots pabeigt Baltijā modernākās ķīmijas un farmācijas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas būvniecību. Līdz 2040. gadam – sasniegt notekūdeņu attīrīšanas iekārtu energoneitralitāti."

• AS "Grindeks" 2021. gadā stāsta par savu slēgtā tipa bioloģisko rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanas sistēmu, kas (vismaz uz to brīdi) uzskatāma par vienu no modernākajām rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtām Baltijas valstīs.

Ražošana ir tikai viens no produkta dzīves cikla posmiem, tāpēc tikai uzņēmumu aktivitātes pietiekamu jaudu piesārņojuma mazināšanā nesniegs. Nepieciešama starptautiska sadarbība un dzīves ciklā balstīti risinājumi, tostarp videi draudzīgāks zāļu un ķīmisko produktu dizains, stingrāka ražošanas emisiju kontrole, atbildīga zāļu lietošana un atkritumu nodošana, kā arī uzlabotas notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģijas, kas spēj no ūdens efektīvāk izņemt farmaceitiskās un ķīmiskās vielas. Kas tiek darīts?

Farmaceitisko vielu piesārņojumam pastāv globālas vadlīnijas notekūdeņu un atkritumu pārvaldībai ražošanā, precīzāk – PVO vadlīnijas par atkritumu un notekūdeņu apsaimniekošanu farmaceitiskajā ražošanā, īpašu uzmanību pievēršot antibiotiku ražošanai. Savukārt ķīmisko produktu jomā globālais regulējums vairāk balstās vispārīgos starptautiskos ietvaros ķīmisko vielu drošai pārvaldībai, kā jau iepriekš pie produktu sastāva tēmas minētais ANO "Globālais ietvars ķīmisko vielu drošai pārvaldībai". Farmācijas gadījumā vadlīnijas ir specifiskas tādēļ, ka antibiotiku emisijas ir cieši saistītas ar antimikrobiālo rezistenci. Savukārt ķīmisko produktu jomā globālais regulējums ir plašāks un horizontāls.

Eiropas līmenī ir pieņemta jauna, pārstrādāta pilsētu notekūdeņu direktīva, kas paplašina prasības arī mazākām apdzīvotām vietām, nosaka stingrākus attīrīšanas standartus, ievieš obligātu mikropiesārņotāju (īpaši no farmācijas un kosmētikas) samazināšanu un paredz, ka līdz 2045. gadam lielākajām attīrīšanas iekārtām jāpanāk enerģētiskā neitralitāte (t.i., pilsētu notekūdeņu attīrīšanas iekārta gada griezumā saražo tikpat daudz atjaunīgās enerģijas, cik tā patērē savam darbam). Direktīva paredz arī plašāku monitoringu un paplašinātas ražotāja atbildības shēmu, kas tiek īstenota saskaņā ar principu "piesārņotājs maksā" – farmācijas un kosmētikas ražotājiem ir jāsedz vismaz 80 % no izmaksām, kas vajadzīgas, lai notekūdeņu attīrīšanas iekārtās ieviestu ceturtās pakāpes attīrīšanu (t.i., mikropiesārņotāju samazināšanu). Ražotāji gan par šo jauno pienākumu nav sajūsmā. Farmācijas nozares asociācijas un atsevišķi uzņēmumi 2025. gadā iesniedza prasības ES Vispārējā tiesā, tomēr tās tika noraidītas procesuālu iemeslu dēļ. Nozare meklē citus juridiskos ceļus, un strīds turpinās arī politiskā līmenī.

Un atkal vērts pieminēt mūžīgo ķimikāliju lomu. Šo vielu klātbūtne Eiropas ūdeņos ir liels izaicinājums vides bez toksīniem panākšanas mērķim. Tas arī apdraud ES politikas mērķi – vēlākais līdz 2027. gadam panākt labu ķīmisko stāvokli Eiropas ūdenstilpēs.

Cīņa ar ķīmisko un farmaceitisko vielu ūdens piesārņojumu ir īsta alķīmija – pieaug atrasto vielu daudzveidība un noturīgo mikropiesārņotāju klātbūtnes biežums, daudzviet pieaug arī koncentrācija. Tomēr atsevišķos reģionos un ūdenstilpēs, kur būtiski uzlabota notekūdeņu attīrīšana un ierobežoti avoti, var redzēt nepārprotamu uzlabojumu. Reizēm apgalvojumus, ka piesārņojums pieaug, var radīt arī daudz plašāka rezultātu pieejamība – dati tiek iegūti biežāk, detalizētāk, dažādas vielas tiek pārbaudītas kuplākā skaitā. Kas tomēr ir pieejams notekūdeņu piesārņojuma pārmaiņu ieskatam?

• Rūpniecisko piesārņotāju noplūdes ūdeņos Eiropā un Latvijā kopš 2010. gada ir samazinājušās. Šajā pārskatā analizēti dati par smagajiem metāliem (kadmijs, dzīvsudrabs, svins, niķelis), barības vielām (slāpeklis, fosfors) un organisko piesārņojumu. Samazinājums ir vērojams visās grupās, turklāt, ja attiecinātu šīs noplūdes uz vienu ekonomiskās aktivitātes vienību, novērtējot emisiju intensitāti, tad samazinājuma dinamika būtu vēl pārliecinošāka.
• Pēdējās desmitgadēs barības vielu klātbūtne Eiropas valstu virszemes ūdeņos ir mazinājusies. Vidējā nitrātu un fosfātu koncentrācija upēs un fosfora koncentrācija ezeros ir samazinājusies. Mazināšanās tendence galvenokārt ir saistīta ar notekūdeņu attīrīšanas uzlabojumiem un fosfora samazināšanu mazgāšanas līdzekļos, taču pēdējos gados progress ir palēninājies un tiek vērtēts, ka ir nepieciešami mērķētāki pasākumi lauksaimniecībā, kas šos rādītājus nozīmīgi ietekmē.

Tomēr ir arī objektīvi iemesli, kāpēc nav universālas tabletes, kas iedarbīgi atrisinātu sasāpējušos notekūdeņu piesārņojuma jautājumus.

• Pasaulē pieaug iedzīvotāju skaits, pieaug patēriņš un sabiedrības novecošanās, tātad aug arī zāļu patēriņš, kas ar urīnu/fēcēm nonāk notekūdeņos, aug ķīmisko produktu lietošana un atkritumu apjoms.
• Tradicionālās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas (pat ar bioloģisko vai terciāro attīrīšanu) nespēj pietiekami noārdīt zāļu atlikumvielas, tāpēc vajadzīgas papildu metodes, piemēram, ozonēšana vai attīrīšana ar aktivēto ogli.
• Pilsētvides hidraulika (plūdu riski, kopējās kanalizācijas sistēmas) un avārijas. Atsevišķi uzraugāmas un attīrīšanas sistēmas kontrolējamas "karstajos punktos", ar to domājot ne tikai ražotnes, bet arī vietas, kur īpaši daudz tiek izmantotas farmaceitiskās vielas, piemēram, slimnīcas, veterinārās klīnikas u.c.

Nepareiza utilizācija: zāļu izmešana tualetē vai izlietnē, vai citu bīstamo ķīmisko vielu nonākšana sadzīves atkritumos vai vidē.

Aptaujas par medikamentu utilizāciju uzrāda bēdīgu ainu.

• 2024. gada 57 pētījumu apkopojumā secināts, ka globāli  aptuveni 67 % nevajadzīgo zāļu tiek izmestas vidē: sadzīves atkritumos (52 %) vai kanalizācijā (15 %). Eiropā izmešana vidē ir zemāka (36 %), bet ar atšķirībām starp valstīm: no 88 % Serbijā līdz 3 % Zviedrijā. Zviedrija nudien ir paraugs – 43 % iedzīvotāju atbildīgi atbrīvojas no nevajadzīgajām zālēm, Eiropā vidēji – 32 %, bet globāli – vien 13 %.
• Nupat publicētā pētījumā, kas aptver 35 Eiropas valstis, secināts, ka 31 valstī darbojas aptieku savākšanas sistēmas, bet 3 valstīs (t.sk. Latvijā) šādu formālu sistēmu nav. Tāpat secināts, ka tikai 7 valstīs aptiekām tiek kompensētas savākšanas izmaksas. Latvijas situācija ir unikāla, tā ir viena no retajām, kurā nav formālas nevajadzīgo medikamentu savākšanas sistēmas, vienlaikus aptiekas brīvprātīgi sniedz iedzīvotājiem šādu bezmaksas pakalpojumu (Melnkalnē un Ziemeļmaķedonijā farmaceitisko/medicīnisko atkritumu apsaimniekošanu piedāvā tikai ārstniecības iestādēm un citām juridiskām personām). Latvijas aptiekas pieņem medikamentus un dzīvsudraba termometrus, un par to utilizāciju maksā no savas kabatas bīstamo atkritumu apsaimniekotājiem. Paldies par šo brīvprātīgo iniciatīvu!
• Saskaņā ar "Mēness aptiekas" un "Norstat" aptaujām (2025. un 2024. g.) Latvijā 6-8 % iedzīvotāju regulāri un 56 % aptaujāto kādreiz ir nodevuši nederīgos medikamentus aptiekā. Tātad starp "regulāri" un "kādreiz" ir ļoti plaša amplitūda. Savākšanas apjomi Eiropas valstīs atšķiras: no ~12g uz iedzīvotāju gadā Lietuvā līdz vairāk nekā 200g Luksemburgā. Latvijai nav formālas savākšanas sistēmas un nav arī oficiālu datu. Pēc Latvijas Farmaceitu biedrības aplēses tie varētu būt ap 18g uz iedzīvotāju. Biedrības prezidente Zane Melberga teic, ka iedzīvotāju izpratne par atkritumu šķirošanu ar katru gadu aug, attiecīgi palielinās arī nodoto medikamentu kilogrami aptiekās, kļūstot par aizvien nozīmīgāku slogu izmaksās un savākšanas nodrošināšanā.

Kam pienākas atzinība par veiksmīgāko ilgtspējas terapiju?

Kas noteicis bīstamo ķīmisko vielu izmantošanas, gaisa un ūdeņu piesārņojuma mazināšanos Eiropā, lielāku iedzīvotāju izpratni par atkritumu šķirošanu, vai tas ir politisko aktivitāšu un regulējumu panākums? ES progress daudzos rādītājos tiešām ir politikas, tehnoloģiju un kontroles rezultāts, taču daļa vides sloga ir arī vienkārši pārcelta ārpus ES, uzticot "netīros darbus" valstīm ar zemākām darbaspēka izmaksām un arī prasībām. Eiropas patēriņš balstās uz importētām izejvielām un precēm. Eiropas Vides aģentūra atzīst: ES patēriņa pēda toksiskuma un smalko cieto daļiņu piesārņojuma ietekmēs pārsniedz planētas iespēju robežas, un ES "daļu piesārņojuma sloga" uzliek trešajām valstīm caur importu.

40 % no piesārņojuma ietekmes rodas jau materiālu ieguves un pirmapstrādes posmā (metāli, minerāli, fosilie resursi, biomasa), un šajā jomā arvien lielāku ražošanas apjomu nodrošina Āzija, jo īpaši Ķīna. Eiropai ir hroniska atkarība no importētām izejvielām (piemēram, fosilā kurināmā un kritisko izejvielu gadījumā tā lēšama virs 90 %), tātad izejvielu jautājums nudien ir daļēji pārcelts citviet. Vienlaikus politiskos centienus arī nevajadzētu noniecināt, jo vismaz kādu daļu uzlabojumu nodrošina arī tie. Jo īpaši gaisa piesārņojuma jautājumā, kas ir mazinājies, neraugoties uz ekonomiskās izaugsmes tendenci. Mazāks sēra dioksīds, slāpekļa oksīdi vai smalkās cietās daļiņas ES-27 valstu saimes gaisā lielā mērā ir saistīti ar stingrākiem degvielu, iekārtu, transporta un rūpniecības noteikumiem. Tādējādi ilgtspējas organisma imunitātes nostiprināšanai izrakstāmas arvien mērķētākas receptes.

Savukārt atskatoties uz iezīmēto garo un trauslo ķīmisko un farmaceitisko produktu piegādes ķēžu problēmu, nāk prātā, ka visai produkta piegādes ķēdei vajadzētu piemērot "zaļās ķīmijas" principus – piesārņojošo vielu emisiju (atomu) ekonomiju transportā, mazāk bīstamas (sintēzes) piegādes partnerības u. tml.

"Vidējā latvieša" ķīmiskais sastāvs

Šajā rakstā aplūkoju veselībai un videi nevēlamu ķīmisko un farmaceitisko vielu klātbūtni pašos ķīmisko un farmaceitisko produktu sastāvos, piesārņojumu gaisā un ūdenī, tomēr, protams, kaitīgas ķīmiskās vielas organismā nonāk arī no citiem produktiem, tostarp viens no galvenajiem avotiem ir pārtika. Katram savs krekls tuvāks, tāpēc šī raksta analītisko daļu noslēgsim ar nelielu ieskatu "vidējā latvieša" organismā, mēģinot saprast, kādas ķīmiskās vielas tur varētu būt liekas un nevēlamas, proti, ko ir izdevies atklāt Latvijā veiktā biomonitoringa pētījumā (sākotnējais preses pieteikums, programmas izstrādes projekta apraksts). Projekta ietvaros lūkota 318 ķīmisko vielu klātbūtne organismos, tostarp nozīmīgāko pesticīdu, metālu, noturīgo organisko piesārņotāju un citu ķīmisko vielu avoti un iedarbības ceļi, kā arī to koncentrācijas Latvijas iedzīvotāju bioloģiskajos paraugos. Ko par pirmajiem rezultātiem stāsta pētījuma līdzautore, Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece Linda Matisāne?

Kādu pretindi lietot nevēlamajām ķimikālijām?

Pētnieku secinājumi atgādina, ka mūsu darbībām nudien ir nozīme, tātad – ko var darīt vai nedarīt ikviens no mums?

• Izvēlēties drošākus un uzticamākus produktus. Kosmētiku, tīrīšanas līdzekļus, krāsas un citus ķīmiskos produktus vēlams iegādāties no zināmiem ražotājiem un oficiāliem tirgotājiem, īpaši izvēloties preces, kas atbilst ES prasībām un ir ar vides (eko) marķējumiem (EU Ecolabel, Nordic Swan, Blue Angel, Cradle to Cradle, pārtikai - ASC, ES Zaļā lapiņa), jo šo marķējumu esamība liecina par mazāku ķīmisko vielu klātbūtni un ietekmi uz vidi un veselību. Pirkt kosmētiku "Temu" un "Aliexpress" varētu nebūt pati labākā doma – nezināmas izcelsmes produkti var saturēt veselībai kaitīgas vielas.
• Dot priekšroku mazāk bīstamām alternatīvām. Ja iespējams, izvēlēties produktus bez lieki agresīvām sastāvdaļām, ar vienkāršāku sastāvu, mazāku smaržvielu daudzumu vai drošākiem šķīdinātājiem. Vislabāk izmantot dabīgus līdzekļus (sāls, etiķis, citronskābe, soda, saimniecības ziepes u.tml.). Tas samazina gan iespējamo ietekmi uz veselību, gan piesārņojumu vidē.
• Pēc iespējas samazināt aerosolu lietošanu. Aerosolu vietā, ja iespējams, izvēlēties citus iepakojuma vai lietošanas veidus, jo tie var palielināt ieelpošanas risku un veicināt ķīmisko vielu izplatīšanos telpās. Ieteicams arī nejaukt tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļus, un vēdināt telpas.
• Nededzināt atkritumus un ķīmiski apstrādātu koksni. Dedzinot sadzīves atkritumus, krāsotu, lakotu vai impregnētu koksni, gaisā un pazemes ūdeņos var nonākt toksiskas vielas, kas kaitē gan cilvēku veselībai, gan videi.
• Nevajadzīgās vai nederīgās zāles nodot aptiekā. Nederīgas vai beigušās derīguma termiņa zāles nedrīkst noskalot izlietnē vai tualetē, vai izmest sadzīves atkritumos, jo attīrīšanas iekārtas ne vienmēr spēj šīs vielas pilnībā aizturēt. Nevajadzīgie medikamenti ir jānodod aptiekā, un jau iepriekš jāsašķiro sava nešļava: jāizņem no ārējā iepakojuma (kartona kastītes un instrukcijas veido lieku svaru), stikla pudelītes vai tūbiņas jāaizskrūvē, pudelītes, tūbiņas, ampulas, tablešu blisteri jāieliek maisiņā, dzīvsudraba termometri jāievieto plastmasas pudelē. Medikamentus nedrīkst nodot citiem cilvēkiem, ziedot iestādēm, jo tas rada riskus gan drošībai, gan neatbilstošai lietošanai (un pārkāpj likumu).
• Bīstamos ķīmiskos produktus nodot speciālai savākšanai. Produkti, kas satur bīstamas ķīmiskās vielas, piemēram, šķīdinātājus, lakas, krāsas, dažus kosmētikas produktus vai citus bīstamos atlikumus, jānogādā pašvaldības bīstamo atkritumu pieņemšanas punktā vai jānodod sertificētam apsaimniekotājam.
• Zāles lietot atbildīgi. Medikamenti jālieto tikai tad, kad tie tiešām nepieciešami, ievērojot ārsta vai farmaceita norādes. Īpaši svarīgi tas ir antibiotiku gadījumā, jo nepamatota vai nepareiza lietošana veicina mikroorganismu rezistenci.

Pievienošu arī dažus papildinājumus no Latvijas biomonitoringa pētnieku ieteikumiem, jau balstoties uz "vidējā latvieša" ķīmisko sastāvu.

• Izvairieties no pārtikas pārmērīgas apcepšanas, piededzināšanas, grauzdēšanas, grilēšanas un kūpināšanas!
• Samaziniet plastmasas trauku izmantošanu, īpaši karstai pārtikai; dodiet priekšroku stikla vai nerūsējošā tērauda traukiem!
• Izvairieties no smēķēšanas, t.sk. pasīvās smēķēšanas, jo tā ir būtisks dažādu kaitīgu vielu avots!

[1] Smago metālu klātbūtne produktos ir problemātiska tāpēc, ka daļa no tiem organismā uzkrājas un ilgstošā iedarbībā var kaitēt nervu sistēmai, nierēm, elpošanas un reproduktīvajai sistēmai, bet atsevišķos gadījumos arī palielināt vēža risku; niķelis, kobalts un hroms bieži saistīti arī ar alerģiskām ādas reakcijām.

[2] Kvaternārie amonija savienojumi (QACs) ir pastāvīgi pozitīvi lādēti ķīmiskie savienojumi, ko plaši izmanto kā dezinfekcijas un tīrīšanas līdzekļu aktīvās vielas, jo tie efektīvi bojā mikrobu šūnu membrānas un iznīcina patogēnus; tie sastopami arī kosmētikā, sadzīves higiēnas un audumu mīkstināšanas produktos, taču to pieaugošā izmantošana rada bažas par iespējamu ietekmi uz veselību un vidi, un īpaši jāatzīmē, ka to lietošana strauji pieauga Covid‑19 pandēmijas laikā, būtiski palielinot iedarbības riskus gan darbiniekiem, gan patērētājiem.

[3] Izotiazolinoni ir konservanti un biocīdi, ko pievieno krāsām, kosmētikai un tīrīšanas līdzekļiem, lai novērstu baktēriju, sēņu un aļģu augšanu, taču tie var izraisīt alerģisku ādas reakciju, jo reaģē ar ādas olbaltumvielām.

[4] Var rasties: aktīvās vielas sintēzē, ja izmanto noteiktus reaģentus, šķīdinātājus vai procesus; gatavā zāļu produkta ražošanā, ja nitrītu pēdas ir palīgvielās; uzglabāšanas laikā, ja vielas lēnām reaģē pašā tabletē, kapsulā vai šķīdumā; dažkārt arī no piesārņojuma, piemēram, no pārstrādātiem šķīdinātājiem vai nepietiekami kontrolētām izejvielām.

[5] Karbamazepīns parasti nonāk upēs galvenokārt caur sadzīves notekūdeņiem (pēc zāļu lietošanas cilvēkiem; arī slimnīcu notekūdeņi), jo tas samērā slikti noārdās parastā attīrīšanā un tāpēc "iziet cauri" sistēmai; vidē tas ir problemātisks noturības dēļ, jo var ilgstoši saglabāties ūdens vidē un hroniski ietekmēt ūdens organismu fizioloģiju (un vienlaikus kalpo kā stabils notekūdeņu ietekmes marķieris).

[6] Kofeīns ūdenī visbiežāk nonāk no sadzīves notekūdeņiem (dzērieni, pārtika, noplūdes vai pārplūdes kanalizācijas sistēmās), tāpēc tas labi raksturo cilvēku apdzīvotu teritoriju ietekmi; pats kofeīns parasti ir mazāk "kritiskais"” piesārņotājs nekā citi savienojumi, taču tā klātbūtne signalizē par notekūdeņu piejaukumu, kas bieži nozīmē arī citu mikropiesārņotāju, barības vielu un mikrobioloģiskās slodzes iespējamību.

[7] Metformīns pārsvarā nāk no cilvēku lietošanas (plaši izmantots diabēta ārstēšanā) un līdz ar to nonāk notekūdeņos, no kurienes daļa var nonākt virszemes ūdeņos; ietekmes ziņā tas tiek saistīts ar iespējamu bioloģisku iedarbību ūdens organismos pie ilgstošas iedarbības (piemēram, izmaiņas vielmaiņas un hormonālajos procesos), un tā klātbūtne parasti norāda uz pastāvīgu sadzīves notekūdeņu ieplūdi.

[8] Nikotīns upēs var nonākt caur notekūdeņiem, kas saistīti ar tabakas un nikotīnu saturošu produktu lietošanu, kā arī ar pilsētvides noteci; ietekmes ziņā nikotīns var būt salīdzinoši toksiskāks dažiem ūdens bezmugurkaulniekiem un zivju attīstības stadijām nekā "tikai indikatora" vielas, un pie pietiekami augstas koncentrācijas var dot akūtas vai subakūtas ietekmes signālu, īpaši mazākos ūdensobjektos vai pie izplūdēm.

[9] Paracetamols parasti nonāk ūdenī no plaša sadzīves lietojuma (pretsāpju un pretdrudža līdzeklis) caur notekūdeņu plūsmām; tas mēdz noārdīties ātrāk nekā dažas citas zāļu vielas, tomēr pie regulāras pieplūdes var saglabāties mērāmos līmeņos, un ietekme vidē var izpausties kā subletāli (hroniski) efekti ūdens organismiem, īpaši, ja notekūdeņu ietekme ir nepārtraukta vai koncentrācijas epizodiski pieaug.

[10] PCBs ir bīstami, noturīgi vides piesārņotāji, kas uzkrājas ekosistēmā un rada nozīmīgus veselības un vides riskus. Tāpēc tie kopš 1970.-1980. gadiem daudzviet pasaulē ir aizliegti, bet to sekas joprojām jūtamas.